DIVDESMIT TRĪS
“Varbūt beidzot ir īstais brīdis izstāstīt, kā mēs, velns parāvis, dabūsim to gatavu, Vinsent?” Ņižinskis prasīja.
Vinsents atbildēja: “Līrs skaidri pateica, ka līdz brīdim, kad vairs nebūs citas izvēles, plānu zināšu vienīgi es.”
Viņi gāja pa Trešo avēniju garām Lielbritānijas konsulātam - ēkai, kas ne ar ko sevišķi neizcēlās, izņemot līdzās plīvojošos Lielbritānijas un Amerikas karogus.
“Lielbritānijas vēstniecība?” Ņižinskis vaicāja, izbrīnā pacēlis uzacis.
“Mēs ejam uz Leksingtonas avēniju. Uz viesnīcu Waldorf Astoria. Mums tur ir tikšanās.”
“Laikam jau nedrīkstu jautāt, ar ko?”
“Iespējams, tu viņu pazīsti. Tatjana Fezerstounšo.” Ņižinskis iecietīgi uz viņu paskatījās. “To izrunā Fenšo Vinsents saviebās. “Tiešām? Tik daudz burtu, un tikai Fenšo?”
“Angļi,” Ņižinskis atbildēja un paraustīja plecus, it kā ar šādu paskaidrojumu pietiktu. “Sabiedrības dāma. Kā viņa pierunāta iesaistīties?”
“Tas mums nav jāzina,” Vinsents sacīja. “Viņa ieradīsies viesnīcas Hilton reģistratūrā tūliņ pēc mūsu tikšanās. Viesnīca atrodas blakus ANO, un tur apmetusies ASVP. Parastā tikšanās un sarokošanās ar Moralesu un Bove-nu, un vairākiem anglofiliem, pirms abi dosies teikt runu Ģenerālajā asamblejā. Saviesīgs pasākums. Viņa palīdz, pateicoties mūsu draugiem Londonā.”
“Esi drošs, ka prezidente tur būs?”
“Garantijas nav nekad,” Vinsents atbildēja. “Uz prezidenta apsardzes fona visas pārējās apsardzes izskatās kā pēdīgie sliņķi. Ja slepenais dienests ko nojautīs… Taču, ja viņa tur ir, tiksim iekšā.”
“Bet līdz tam?” Ņižinskis jautāja.
Vinsents apstājās un patvērās zem jumta pārkares, jo sāka smidzināt lietutiņš. “Ļoti iespējams, ka mēs neviens nepaliksim dzīvs, Žin. Tāda ir realitāte.”
“Taču abi sīkie…” viņš nezināja, kā pabeigt šo teikumu.
“Ne tikai viņi. Arī Vilksa un Ofēlija. Visi. Mēs visi. Ja tas spēj tevi mierināt, es strīdējos ar Līru.”
“Tiešām?” Ņižinskis viņam ticēja, tikai brīnījās, kā var strīdēties īsziņās.
“Atgādināju Līram, cik viņi ir vērtīgi. Kītss kā pārmijnieks, Plata kā saikne ar Maklēru naudu un tehnoloģiju. Varbūt, ja Armstrongi nebūtu sagādājuši mums tik smagus zaudējumus Ķīnā un Indijā… varbūt tad mēs varētu kādu pasaudzēt. Šajā cīņā mēs nedrīkstam zaudēt, tomēr,
iespējams, ĀSD izdosies satīklot divu lielāko pasaules nāciju vadītāju galvas. Šī diena ir sākusies ar katastrofu, Žin. Vai tu to nesaproti? Pusi cīņas jau esam zaudējuši. Nedrīkstam zaudēt visu.”
Joprojām lija, bet Vinsenta runa bija galā. Ņižinskis viņam sekoja. Viņš bija nobažījies, bet cieta klusu.
Cauri virpuļdurvīm viņi iegāja viesnīcas Waldorf vestibilā. Ņižinskis tur jau reiz bija bijis, bet Vinsents ne.
“Kur viņa mūs gaidīs?”
“Augšstāva luksā .” Vinsentam bija elektroniskā atslēga, un viņi ar liftu uzbrauca līdz pašai augšai. Durvis atvēra būdīgs vīrs ar izraēliešu akcentu.
Cauri gaitenim viņš ieveda abus skaisti iekārtotā istabā.
Vecākās paaudzes cilvēki sauktu Tatjanu Fenšo par daiļavu. Viņa bija pieņēmusi vīra angļu uzvārdu, bet viņas āda bija pārāk tumša, mute pārāk plata un lūpas pārāk pilnīgas, lai viņa nāktu no tādas tumšas un aukstas valsts, kāda bija Lielbritānija. Savu dzīvi viņa bija sākusi šaubīgos Spānijas pilsētas Seviljas rajonos, bet agro bērnību allaž pavadījusi ceļā kopā ar tēvu atraitni, kurš bija dzimis Rumānijā, bet meklēja gadījuma darbus Argentīnā, Urugvajā un Panamā.
Tatjana bija ģērbusies ikdienišķi elegantā tērpā, kas Ņižinskim patika. Rotas bija neuzkrītošas, taču ļoti dārgas. Viņas acis izcēla platīns, briljanti un peruāņu opāli, un starp tiem nebija neviena paša kubiska cirkonija.
Pirmajā acu uzmetienā viņa izskatījās pēc bagāta vīra trofejsievas, un viņas vīrs tiešām bija vecāks un ļoti bagāts, taču grumbas viņas sejā liecināja par sāpēm, zobi bija apņēmīgi sakosti, un skatienā bija jaušama tāda vērība, ka šķita - viņa sadala atnācējus sastāvdaļās.
Iespējams, reizēm viņai iešāvās prātā kāda triviāla doma, taču tas nenotika bieži.
“Jūs laikam esat Vinsents,” viņa sacīja un pastiepa roku.
“Un šis ir Ņižinskis,” Vinsents teica.
Tas izraisīja Tatjanā smaidu. “Interesants vārds.”
“Pateicos,” Ņižinskis sacīja.
“Es nupat dzēru tēju,” Tatjana teica. “Esmu pieņēmusi dažus vīra paradumus: tēju ar pienu un mīlestību pret zirgiem.”
Viņa pasniedza tēju no elegantas porcelāna servīzes, ko noteikti nebija piedāvājusi viesnīca, bet kas bija atvesta līdzi.
“Es negribu, ka rāpojat pa manām acīm vai smadzenēm,” Tatjana teica.
“Tas… ir saprotami,” Vinsents sacīja.
“Es negribu bakstīt sev acī, pirms sarokojos ar prezidenti.”
“Nē,” Ņižinskis piekrita.
“Tāpēc piedāvāju alternatīvu. Manikīru jau esmu uztaisījusi. Nagi ir ļoti tīri. Došu zīmi, kad ir īstais brīdis, jo sarokojoties pieskaršos ar nagu prezidentes delnas locītavai.
Vinsents un Ņižinskis malkoja tēju un saskatījās.
“Tas derēs,” Vinsents piekrita. “Ja rīkosimies ātri.” “Uz šī pirksta man ir daži mūsu britu draugi.” Viņa pacēla labās rokas rādītājpirkstu. “Jums varu piedāvāt vidējo pirkstu.”
“Nebūs pirmā reize,” Ņižinskis uzķēra asprātību. Tatjana pasmaidīja un teica: “Drīkstu jums abiem ko jautāt?”
“Protams, cienījamā kundze,” Vinsents atbildēja. “Kāpēc mēs to darām?”
“Nudien? Es tiešām esmu “cienījamā kundze”?” Viņa maigi ķircināja Vinsentu. “Nē, es lieliski saprotu, kāpēc jūs to darāt. Esmu… satikusi… dvīņus Ārmstrongus.” Neredzamās atmiņas piešķīra viņas ritmiskajai runai griezīgumu. “Nē, es gribēju jautāt - kā tas ir? Tur, iekšā. Vai ļoti briesmīgi?”
Vinsents novirzīja jautājumu Ņižinskim.
Ņižinskis brīdi domāja, meklēdams vārdus. “Nē, nav briesmīgi. Sākumā gan ir. Jā, un dažiem tas tā arī nekad… neiepatīkas.”
“Bet jums patīk?”
“Tas… esmu labi apskatījis planētu Zemi,” Ņižinskis teica. “Esmu daudz ceļojis. Reizēm pat sāk kļūt garlaicīgi. Piezogas doma: vai tas tiešām ir viss? Un tad tu nokļūsti gaļā.”
“Tā jūs to saucat?”
Ņižinskis pamāja ar galvu, mazliet nokaunējies. “It kā pasaule, planēta pēkšņi būtu kļuvusi lielāka.”
“Nevis mazāka?”
“Nē. Nokļūstot tur un ieraugot, kas tur ir, šķiet, ka visu mūžu esi redzējis tikai virspusi. It kā būtu redzējis tikai grāmatu vākus, neredzot vārdus, kas tajās iekšā. Tur ir tādi plašumi. Vesels visums. Lielāks visums, nekā spējat iztēloties, jo es nano esmu redzējis tikai dažas Homo sapiens daļas. Cik daudz miljonu tur vēl ir citu interesantu parādību, ko redzēt! Kāda izskatās vardes virsma? Kāda ir sajūta medūzas gaļā? Un kaktusā? Stalaktītā? Klaburčūs-kā? Tas… Nemūžam neaptrūktos, ko apskatīt.”
Viņš iedzēra tēju, kas nu jau bija gandrīz auksta. “Laikam jau tiešām iespējams to izbaudīt,” Tatjanas balsī skanēja šaubas.
“Daži pat kļūst atkarīgi,” Vinsents drūmi sacīja, un viņa balsī nebija ne miņas no Ņižinska aizrautības. “Citi sajūk prātā. Nespēj to pieņemt. Par grūtu. Nespēj aizmirst, ko redzējuši.”