Vilksa skrēja savākt suni.
Suņi uz acumirkli izšķīrās, un - BUM!
Šāviens bija skaļš, pārāk skaļš publiskā parkā. Vācu aitu suns iekaucās un sāka streipuļot, bīgls sarāvās, un Vilksa iebrēcās, kā darītu katrs kārtīgs suņa īpašnieks, ja nošautu viņa suni.
“Ko jūs izdarījāt? Ko jūs izdarījāt?” viņa kliedza un steidzās pie mirstošā dzīvnieka.
Viens TND izvilka maku, atlocīja pāris banknošu un ļāva tām nokrist uz mirušā suņa. Otrs pacēla bīglu, un visi kopā steidzīgi devās prom.
Tikai tad Platai un Kītsam kļuva skaidrs, ka viņi atrodas uz pareizā suņa.
Kā darītu jebkurš patiesi nobažījies garāmgājējs, viņi piesteidzās pie Vilksas, tai pašā laikā bažīgi dzīdami savus biotus skriešus cauri bīgla kažokam.
“Kā tu jūties?” Kītss vaicāja Vilksai.
Viņa pacēla gaisā divas simt dolāru banknotes. “Viss kārtībā. Bet Hitlersunim ir tā čābīgāk.”
“Hitlersuns?” Kītss pārjautāja.
Vilksa paraustīja plecus. “Man šķita, ka viņam šis vārds ir piemērots. Man viņa ir žēl, bet, sasodīts, viņš bija viens ķerts suns. Viņš mēģināja man iekost. Un simtnieki nekad par nāvi nenāk.”
Platu pārņēma riebums. “Jā, varēsi uztetovēt vēl kaut ko.”
“Iznīksti, bučmūlīt,” Vilksa teica ar izsmējīgu izteiksmi sejā. “Es diemžēl neesmu miljardiere. Bet jums abiem jāsāk čāpot uz ĀSD ēkas pusi. Lūkojiet nepalikt ārpus zonas.”
Viņi atstāja Vilkšu, lai tā pati tiek galā ar mirušo dzīvnieku, un nogāja pusotru kvartālu līdz Starbucks kafejnīcai, kas bija vistuvāk ĀSD ēkai.
“Vai redzi?” Plata jautāja, kad viņi bija apsēdušies pie savām latte kafijām un kēksiņiem.
“Ko?”
“Kodienu. Kur otrs suns… Šķiet, tu esi pārāk tālu, es tevi neredzu, bet tas gandrīz… iedveš godbijību. Izskatās, it kā miesa būtu nolobīta un pastumta malā. Kā meteorīta krāteris vai kaut kas tamlīdzīgs. Visas spalvas ir sagriezušās. Apkārt ir siekalu peļķes, vismaz man tā šķiet. Un asinis… Tās, es…”
Viņa skatījās tieši uz viņu, bet arī garām, un viņš tāpat skatījās viņai cauri, neredzēdams brūci, bet kaut ko līdzīgu attālam uzkalnam, kas, kā viņš cerēja, bija bīgla deguns.
“Mums droši vien nevajadzētu sarunāties. Izklausās vājprātīgi,” Kītss teica.
“Mēs esam Ņujorkā. Trakie šeit nepiesaista uzmanību.
Man jātiek tālāk prom no brūces. Drīz viņi tai gāzīs virsū dezinfekcijas šķidrumu.”
Viņa iemalkoja kafiju. “Un ja nu es tevi neatradīšu? To var salīdzināt ar cilvēka meklēšanu simtiem akru plašā mežā.”
“Tikai atceries, ka spalvas sunim ir vērstas pret pakaļgalu. Mums jādodas uz priekšgalu.”
Kītss sūtīja vienu biotu izlauzt ceļu, un kā pērtiķēns ar rokām un kājām tas spraucās cauri pieplacinātajām spalvām augstāk, pretim gaismai.
Biotiem nav tālās redzes. Vismaz tādā izpratnē, kā to saprot makro pasaulē. Tie spēj saskatīt attālus gaišus un tumšus apveidus un dažas krāsas, bet ne sejas detaļas.
No savas laktas kažoka virspusē Kītss varēja saskatīt vienīgi bezgalīgu, viļņainu spalvu jūru. Katrs atsevišķais matiņš bija skaidri redzams tuvākajā rādiusā, bet tālumā sarainie, horizontālie matiņi izplūda brūnā un baltā smērējumā. Apgriezis savu biotu otrādi, viņš ar kukaiņa un cilvēka acu palīdzību tomēr spēja izveidot attēlu - tas bija zemesrags vai pussala, kas beidzās ar masīvu, melnu klinti Rašmora kalna lielumā.
Deguns.
Viņu mērķis.
“Es esmu uz galvas,” Kītss sacīja no galda otras puses. “Es redzu brūci. Izskatās, it kā kažokam cauri būtu gājis arkls. Ja tu redzi brūci, tad neesi tālu no manis. Vienkārši ej pret spalvu.”
Viņš pacēla skatienu pretī tam, kas varētu būt debesis. Taču ieraudzīja bāli zaļu mākoni, kas bija lielāks par visu, ko viņš jebkad bija redzējis reālajā dzīvē. Un šķita, ka tas ir aptinies ap spalvu mežu, taču vienā vietā vairs nebija zaļš, bet gan brūns. Tas ieskāva visu apvārsni.
“Man šķiet, ka mūs nes melnais. Melnais TND zaļajā kreklā,” Kītss sacīja. “īsti nevaru saskatīt. Redzu tikai apveidus un krāsas. Neko nespēju izšķirt.”
Arī skaņu vibrācijas bija pārāk milzīgas, lai tās izšķirtu. Kā zemestrīces dārdoņa, taču pārāk neskaidra.
Tad atskanēja viena skaņa, kuru dzirdēja abi. It kā kaut kur tālu orbītā būtu uzsists gongs.
“Lifts?” Plata prātoja.
“Varbūt.”
Tālumā ducināja pērkons - tās varēja būt balsis. Taču skaņas, kas vibrēdamas vēlās ārā no cilvēka rīkles, bija pārāk spēcīgas, lai bioti bez īpaša aprīkojuma spētu tās atšifrēt.
“Jūsu pirmie bioti ir bāzes modeļi,” Vinsents bija pa-skaidroj is. “Spējīgi cīnīties, spējīgi aust tīklus. Taču pastāv papildiekārtas un iespējas - gan bioloģiskas, gan tehnoloģiskas -, ko saņemsiet vēlāk. Ikreiz, pievienojot kādas spējas, palielinās sarežģītības pakāpe. Sākumā ir labāk, ja viss ir vienkāršāk.”
Un viņi bija par to pateicīgi, jo arī šis “vienkāršāk” viņiem jau bija pietiekami sarežģīti.
Taču tagad viņi abi ļoti vēlējās, kaut būtu pieejamas
visas iespējamās papildfunkcijas.
Viņiem būs jādarbojas, paļaujoties uz instinktu. Būs jāuzmin, kura milža roka pieder dvīņiem Ārmstrongiem.
Ja neuzminēs pareizi, var nokļūt jebkur.
“Kā mēs atgūsim savus biotus?” Kītss jautāja.
“Tu tikai tagad par to iedomājies?” Plata viņam jautāja, maisīdama krūzītē putas kopā ar kafiju.
“Ja neizdosies tos atgūt…” Tas bija jautājums.
“Es nezinu,” viņa teica.
“Tagad ir par vēlu apstāties.”
“Vai tu to jūti? Vibrāciju.”
“Varbūt viņš luncina asti.” Kītss paraustīja plecus.
“Tu tiešām domā, ka mēs zaudētu saprātu, ja…”
“Esmu to redzējis.”
“Jauns apveids,” Plata sacīja.
“Jā.”
“Vai tas ir viņš? Viņi?”
“Varbūt tikai veterinārārsts.” Kītss aizvēra acis, cenzdamies koncentrēties. “Es redzu pirkstus.”
“Kāds uz mums blenž.”
Pagāja labs brītiņš, līdz Kītss apjēdza, par kuru realitāti Plata runā. Acis atsprāga vaļā. “Kas?”
“Meitene pie letes. Pašlaik ņem kafiju. Tā baisā ar mākslīgajiem zobiem. Izskatās līdzīga haizivij,” Plata sacīja.
“Neliecies ne zinis, viņa vienkārši…”
“Nē,” Plata teica. Viņa bija samiegusi acis. It kā enerģijas stars saistītu viņu ar meiteni. “Viņa sūta kādam īsziņu. Iesim prom.”
Plata piecēlās, un arī Kītss pielēca kājās, lai viņai sekotu.
Tad meitene ar haizivs zobiem pagriezās pret viņiem, pārāk strauji, pārāk plēsonīgi. Pārāk zinoši.
Pārāk apņēmīgi.
Viņa sniedzās pēc Platas.
Meitene, kura sauca sevi par Papilddzīvību, gribēja viņiem tikai pieskarties.
DIVDESMIT ČETRI
Vilksa jau bija ieradusies pie ANO ēkas. Ekskursijas biļeti viņa bija nopirkusi jau iepriekš, un tas bija ļoti labi, jo pie ieejas drūzmējās pūlis. Galvenokārt tie bija skolēni -priecīgi, trokšņaini pamatskolas audzēkņi no kādas Hār-lemas skolas, kura bija izvēlējusies sarkanbrūnas formas. Bija arī tūristi, un, par laimi, arī Ofēlija.
“Kā gāja?”
“Es nopelnīju divsimt zaļo,” Vilksa atbildēja. Viņa mēģināja padižoties, taču bravūra palika nepamanīta.