Tagad, kad mana sajūsma ir atdzisusi, es steidzu izpļāpāt, cik tas viss ir vienkārši, izpļāpāt Rosko visu jūras braucēju un citu priesteru noslēpumu; daru to aiz bailēm, ka, līdzīgi viņiem, nekļūstu noslēpumains, nekaunīgs un pašapmierināts. Pateikšu tagad visu: kurš katrs jaunietis ar normālu pelēko smadzeņu vielu, normālu izglītību un visparastākajām spējām var sadabūt grāmatas, kartes un instrumentus un apgūt navigāciju. Tikai nepārprotiet mani! Kļūt par jūrnieku — tas ir pavisam kas cits. To nevar iemācīties ne vienā, ne divās dienās, tam vajadzīgi gadi. Tāpēc kuģošana lāgojot prasa ilgu vingrināšanos un praksi. Bet kuģošana, orientējoties pēc saules, mēness un zvaigznēm, pateicoties astronomiem un matemātiķiem, ir bērnu spēle. Kurš katrs jaunietis var iemācīties to nedēļas laikā. Un es vēlreiz lūdzu nepārprast mani. Es negribu teikt, ka jau pēc nedēļas tāds jaunietis var vadīt tvaikoni, kura tilpums ir piecdesmittūkstoš tonnu, tvaikoni, kas atklātā jūrā iet ar divdesmit mezglu ātrumu stundā, traukdamies no vienas zemes uz otru. Vienalga, vai ir labs laiks vai plosās vētra, vai debesis ir skaidras vai nomā- kušās, apbrīnojami precīzi virzīdamies pa kompasa noteikto ceļu. Ar to es gribu tikai sacīt, ka parasts jaunietis, par kādu es stāstu, var droši kāpt buru laivā un doties okeānā, neko nesaprotot no navigācijas, bet pēc nedēļas jau sapratīs tik daudz, ka varēs parādīt kartē savu atrašanās vietu. Viņš spēs pietiekami precīzi izmērīt meridio- nālo augstumu un pēc tā, desmit minūtes parēķinājis, noteikt savas koordinātes. Viņa laivā nav nedz kravas, nedz pasažieru, nekas viņu nespiež ātrāk sasniegt mērķi, tāpēc viņš var mierīgi turpināt ceļu, bet, ja rodas šaubas par savu navigācijas māku un bailes, ka neuzdrāžas virsū zemei, viņš var visu nakti dreifēt un tikai rīta gaismā doties tālāk.
Džošua Slokums pirms dažiem gadiem viens pats apbrauca apkārt pasaulei trīsdesmit septiņas pēdas garā buriniekā. Nekad neaizmirsīšu viņa ceļojuma aprakstā to vietu, kur viņš no visas sirds atbalsta tos jaunos cilvēkus, kas iecerējuši tādos pašos mazos kuģīšos doties tādā pašā
ce]ojumā. Mani sagrāba šī doma, sagrāba tik stipri, ka paņēmu līdzi sievu. Lai gan salīdzinājumā ar tādu ceļojumu Kuka biroja ceļojums liekas tīrais sīkums, tomēr cik daudz prieka tas sagādā! Jaunam cilvēkam tā ir arī laba mācība: viņš ne vien uzzinās daudz ko par ārpasauli, svešām zemēm, cilvēkiem un dabu, bet arī izzinās iekšējo pasauli, izpratīs pats sevi, iepazīs pats savu dvēseli. Bez tam tā ir izturības, rakstura skola. Vispirms jau, pats par sevi saprotams, jaunietis izzinās savu spēju robežas, bet pēc tam katrā ziņā centīsies paplašināt šīs robežas. Un viņš atgriezīsies no šāda ceļojuma vairāk nobriedis un labāks. Bet, kas attiecas uz sportu, tad skaistākais sports ir vienam apbraukt apkārt pasaulei, kad cilvēks visu dara savām rokām, ir atkarīgs tikai pats no sevis un, beidzot, atgriezies tur, no kurienes devies ceļā, gara acīm skata mūsu planētu traucamies izplatījumā un saka: «Es to izdarīju, pats savām rokām to izdarīju. Es apbraucu apkārt šai riņķojošajai lodei, es varu ceļot viens bez kapteiņa, kas man kā aukle palīdzētu mērot ceļu pāri jūrām. Es nevaru aizlidot uz citām zvaigznēm, bet uz šīs zvaigznes es esmu saimnieks.»'
Rakstot šīs rindas, es paceļu acis un raugos uz jūru. Es atrodos Vaikiki līcī Oahu salā. Tālumā pa gaiši zilajām debesīm zemu pār zaļgano okeāna tirkīzu peld pasāta dzīti mākoņi. Tuvāk krastam jūra kļūst smaragdaina un olīvzaļa. Pie rifiem ūdens ir pelēki violets, ar sarkaniem plankumiem. Vēl tuvāk mijas spilgti zaļas un dzeltenbrū- nas joslas, rādīdamas smilšu un koraļļu sēkļus. Cauri, pāri un no šīm brīnumainajām krāsām šļācas un dārd lieliskas bangas. Kā jau minēju, es pacēlu acis un piepeši uz liela viļņa baltās muguras ieraudzīju taisni izslējušos tumšu stāvu, tādu kā sirēnu, kā jūras dievu; viņš stāvēja pašā putu baltumā, vilnis, krēpēm ceļoties un krītot, vēlās uz krastu, šļakatas kūpēja viņam ap gurniem, līdz vilnis ce- turtdaļjūdzi garā ieskrējienā iznesa viņu malā. Tas bija kanaks uz sava dēļa. Un es zinu, ka, līdzko būšu pabeidzis šīs rindas, es arī atradīšos šajā krāsu un virmojošo bangu bezprātā un mēģināšu vizināties uz viļņu mugurām, kā vizinās viņš, un kritīšu, kā nekad nav kritis viņš, toties dzīvošu tik labi kā retais no mums. Un arī šī gleznainā jūra un pa viļņiem lidojošais jūras dievs kanaks kļūs šim jaunietim par vēl vienu pamudinājumu braukt uz rietumiem un vēl tālāk uz rietumiem, kur saule mazgājas jūrā, un vēl tālāk uz rietumiem, līdz viņš nonāks atkal dzimtenē.
Taču atgriezīsimies pie navigācijas. Nedomājiet, ka esmu to jau pilnīgi apguvis. Es zinu tikai navigācijas pamatus. Man vēl milzīgi daudz jāmācās. Uz «Snarkas» mani joprojām gaida vesela kaudze aizraujošu grāmatu par navigāciju. Ir, piemēram, Lekija briesmu leņķis un Samnera līnija, kura, kad būsiet galīgi pazaudējis ceļu, nekļūdīgi parādīs jums gan to vietu, kur jūs esat, gan to vietu, kur jūs neesat. Ir desmitiem paņēmienu, kā noteikt kuģa stāvokli, un ir jāziedo daudzi gadi, lai tos apgūtu visos sīkumos.
Bet pat tajās trūcīgajās zināšanās, ko bijām apguvuši, atklājās robi, ar kuriem bija izskaidrojama «Snarkas» ērmīgā izturēšanās. Tā, piemēram, ceturtdien, sešpadsmitajā maijā, pasāts pavisam norima. Divdesmit četras stundas, līdz piektdienas dienas vidum, mēs saskaņā ar lag- rēķinu nebijām nogājuši ne divdesmit jūdzes. Lūk, mūsu stāvoklis ceturtdien un piektdien pēc mūsu astronomiskajiem novērojumiem dienas vidū:
Ceturtdiena . . . 20°57/ 9" N152o 40'30" W
Piektdiena. . . . 21°15, 33"N 154°12/ W
Starpība starp šiem diviem punktiem uz kartes bija aptuveni astoņdesmit jūdzes. Bet mēs zinājām, ka neesam nogājuši ne divdesmit jūdzes. Mūsu aprēķini bija pareizi. Mēs vairākkārt pārbaudījām tos. Kļūdījušies bijām novērojumos. Pareiza novērošana prasa pieredzi un izmaņu — it īpaši uz tāda neliela kuģīša kā «Snarka». Kuģa nemitīgā šūpošanās un novērotāja acs tuvums ūdens virsmai ļoti traucē. Liels vilnis, kas paceļas apmēram jūdzi no mums, var pilnīgi aizsegt apkārtni.
Taču šajā gadījumā traucēja cits faktors. Saule savā gadu ilgajā gaitā pa debesīm uz ziemeļiem palielināja savu deklināciju. Uz ziemeļu platuma deviņpadsmitās paralēles saule maija vidū ir gandrīz virs galvas. Tās augstums dienas vidū ir astoņdesmit astoņi vai astoņdesmit deviņi grādi. Ja tas būtu deviņdesmit grādi, saule stāvētu tieši zenītā. Tikai otrā dienā mēs uzzinājām, kā noteikt saules augstumu, kad spīdeklis atrodas gandrīz perpendikulāri virs galvas. Rosko gatavojās ķert sauli austrumos un palika pie sava, lai gan tai bija jāšķērso meridiāns dienvidos. Turpretī es nolēmu ķert sauli dienvidaustrumos, bet pamazām novirzījos uz dienvidrietumiem. Kā redzat, mēs joprojām mācījāmies. Iznākums bija tāds, ka tad, kad kuģa pulkstenis rādīja divdesmit piecas minūtes uz vieniem, es paziņoju, ka pēc saules iznāk divpadsmit. Tātad mūsu atrašanās vieta uz zemes virsmas ir mainījusies par divdesmit piecām minūtēm, tas ir, aptuveni par sešiem garuma grādiem jeb trīssimt piecdesmit jūdzēm. Tas liecināja, ka «Snarka» ir gājusi ar piecpadsmit mezglu ātrumu divdesmit četras stundas, bet mēs to pat nebijām pamanījuši. Tas bija smieklīgi un muļķīgi. Bet Rosko, joprojām lūkodamies uz austrumiem, apgalvoja, ka vēl nav divpadsmit. Viņš gribēja mūs pārliecināt, ka mēs ejam ar divpadsmit mezglu ātrumu. Tad mēs sākām ātri grozīt savus sekstantus pa apvārsni un, lai kur mēs skatījāmies, visur redzējām sauli dīvaini tuvu pie apvāršņa — dažreiz virs tā, bet dažreiz arī zem tā. Vienā virzienā saule teica mums, ka ir rīts, otrā — ka pēcpusdiena. Mēs zinājām, ka saule rāda laiku pareizi, tātad kļūdījāmies mēs visi. Un mēs līdz vakaram nosēdējām kubrikā, cenzdamies rast skaidrību šajā jautājumā ar grāmatu palīdzību un izdibināt, kur ir mūsu kļūda. Todien mums novērojumi neizdevās, bet nākamreiz izdevās. Mēs bijām iemācījušies.