Un mēs bijām iemācījušies labi, pat labāk nekā paši bijām domājuši. Reiz otras vakara sardzes sākumā mēs ar Carmianu uz baka spēlējām kārtis. Nejauši paskatījies uz priekšu, es ieraudzīju no jūras paceļamies mākoņos tumšus kalnus. Nopriecājāmies, ka esam ieraudzījuši zemi, taču mani apbēdināja mūsu zināšanas navigācijā. Es domāju, ka mēs kaut ko esam iemācījušies, bet saskaņā ar mūsu novērojumiem dienas vidū, pat ja pieliktu klāt kopš tā laika noieto attālumu, zemei būtu jāatrodas ne tuvāk par simt jūdzēm. Bet tā bija zeme, kas mūsu acu priekšā nozuda saulrieta ugunīs. Par zemi nebija šaubu. Tur nebija ko strīdēties. Tātad nepareizi bija mūsu aprēķini. Bet nē — tie bija pareizi! Mēs bijām ieraudzījuši Haleaka- las kalna Saules Mājokļa virsotni, lielāko apdzisušo vulkānu pasaulē. Tas paceļas desmittūkstoš pēdu virs jūras līmeņa un ir saredzams simt jūdžu attālumā. Mēs gājām visu nakti ar septiņu mezglu ātrumu, bet no rīta Saules
Mājoklis joprojām bija pie apvāršņa, un vajadzēja vēl daudz stundu, lai nokļūtu līdz tam.
— Tā ir Mani sala, — mēs nospriedām, pārbaudījuši pēc kartes. — Nākamā sala, kas iezīmējas pie apvāršņa, ir Molokai, kur nometināti spitālīgie. Bet tālāk ir Oahu. Lūk, kur Makapuu kalns! Rit mēs būsim Honolulu. Mūsu zināšanas navigācijā ir gluži labas.
V NODAĻA Pirmā apstāšanās
— Uz jūras nemaz nebūs tik garlaicīgi, — es apsolīju saviem biedriem pirms došanās ceļā. — Jūra ir dzīvības pilna. Tajā ir tik daudz dzīvu būtņu, ka katru dienu notiek kaut kas jauns. Līdzko mēs iziesim pa Zelta Vārtiem un pagriezīsimies uz dienvidiem, mēs sadraudzēsimies ar lidojošajam zivīm. Cepsim tās brokastīm. Ķersim makreles un delfīnus, no bugsprita ar harpūnu šausim jūras cūkas. Un kur tad vēl haizivis! Haizivju būs bez sava gala.
Mēs izgājām pa Zelta Vārtiem un pagriezāmies uz dienvidiem. Kalifornijas kalni lēnām nozuda aiz apvāršņa, bet saule kļuva ar katru dienu karstāka. Taču no lidojošajām zivīm, makrelēm un delfīniem nebija ne vēsts. Okeānā nemanīja ne mazāko dzīvības pazīmju. Nekad nebiju braucis pa tik tukšu okeānu. Agrāk šajos platuma grādos es vienmēr satiku lidojošās zivis.
— Nekas, — es teicu. — Pagaidiet, kamēr nonāksim līdz Dienvidkalifornijas krastam. Tur mēs redzēsim lidojošās zivis.
Mēs nonācām līdz Dienvidkalifornijai, nobraucām gar visu Kaliforniju, gar Meksikas piekrasti, bet lidojošo zivju nebija. Un vispār nekā nebija. Nevienas dzīvas radības. Dienas ritēja, un mums jau kļuva baisi ap sirdi šajā nedzīvajā okeānā.
— Nekas, — es teicu. — Līdzko sastapsim lidojošās zivis, mēs sastapsim arī visu pārējo. Lidojošās zivis ir tāds kā visas okeāna radības štābs. Līdzko atradīsim lidojošās zivis, uzreiz barā nāks arī viss pārējais.
Lai nokļūtu Havaju salās, man būtu vajadzējis vadīt «Snarku» uz dienvidrietumiem, bet es aizvien vēl turēju
kursu uz dienvidiem. Man katrā ziņā vajadzēja sameklēt šis lidojošās zivis. Beidzot pienāca laiks pagriezt «Snarku» taisni uz rietumiem, ja es gribēju nokļūt Honolulu. Bet es joprojām gāju uz dienvidiem. Uz deviņpadsmitā platuma grāda mēs beidzot ieraudzījām lidojošo zivi. Tā likās gaužām vientuļa. Es pamanīju to. Pieci vērīgu acu pāri augu dienu pētīja jūru, taču nemanīja vairs nevienu zivi. Tās parādījās tik reti, ka pagāja gandrīz nedēļa, iekams visi mani ceļa biedri pamanīja katrs pa vienai lidojošajai zivij. Kas attiecas uz delfīniem, makrelēm, jūras cūkām un citām dzīvām radībām, tad to vispār nebija.
Pat neviena haizivs nešķēla ūdeni ar savu nelaimi vēstījošo muguras spuru. Bērts katru dienu peldējās jūrā zem bugsprita, turēdamies pie troses. Un katru dienu viņš spriedelēja, ka nolaidīs štagu un peldēsies kārtīgi. Kā prazdams centos atrunāt viņu no tā. Bet viņš vairs neuzskatīja mani par autoritāti jūras lietās.
— Ja te ir haizivis, — viņš teica, — kālab tad tās nerādās?
Centos viņam iestāstīt, ka tās parādīsies, līdzko viņš nolaidīs štagu un sāks peldēt. īstenībā es viņu biedēju veltīgi. Es pats tam neticēju. Divas dienas man izdevās Bertu atturēt. Trešajā dienā vējš pierima un kļuva ļoti karsts. «Snarka» gāja vienu mezglu stundā. Bērts no bugsprita ielēca ūdenī un laidās peldus. Un tad mēs pieredzējām likteņa ačgārnību. Mēs bijām nobraukuši divtūkstoš jūdžu pa okeānu un nebijām manījuši nevienu haizivi. Bet piecas minūtes pēc tam, kad Bērts bija beidzis peldi, haizivs ar spuru šķēla4 ūdeni, riņķodama apkārt «Snarkai».
Ar šo haizivi kaut kas nebija labi. Tas parādīšanās uztrauca mani. Kā tā varēja gadīties šajā tuksnesīgajā okeānā? Jo vairāk es par to domāju, jo neizprotamāk tas likās. Bet pēc divām stundām mēs ieraudzījām zemi — un noslēpums bija atminēts. Haizivs bija ieradusies pie mums no krasta, nevis no neapdzīvotām okeāna dzīlēm. Tā bija zemes vēstnese.
Divdesmit septiņas dienas pēc iziešanas no Sanfrancisko mēs sasniedzām Oahu salu, kas ietilpst Havaju salu grupā. Agri no rīta mēs apbraucām apkārt Dimanta Virsotnei, un mums pavērās skats uz Honolulu. Un tad pēkšņi okeānā sāka virmot dzīvība. Gaisu šķēla mirdzoši lidojošo zivju eskadroni. Piecās minūtēs mēs tās redzējām vairāk nekā visa līdzšinējā ceļojuma laikā. No ūdens izlēca vēl kaut kādas citas resnas zivis. Dzīvība bija visur — gan jūrā, gan krastā. Mēs redzējām kuģu mastus un gaisa vadus ostā, viesnīcas un peldētavas gar visu Vaikiki piekrasti, dūmus, kas cēlās no dzīvojamām mājām uz Punša Kalna unTantāla vulkāniskajām nogāzēm. Mums pretī drāzās muitas kuteris, bet liels delfīnu bars «Snarkas» priekšgalā taisīja smieklīgus lēcienus. Pie borta piestaja ostas ārsta laiva, bet prāvs jūras bruņurupucis izbāza no ūdens muguru un galvu un paskatījās uz mums. Nekad mums apkārt nebija tā mutuļojusi dzīvība. Uz klāja bija parādījušās nepazīstamas sejas, runāja nepazīstamas balsis, un mūsu acu priekšā zibēja īstas šārīta avīzes ar telegrammām no visām pasaules malām. Starp citu, mēs izlasījām, ka «Snarka» ar visu komandu bez vēsts pazudusi jūrā un ka tas bijis nekam nederīgs kuģis. Bet, kamēr mēs lasījām šo informāciju, radiotelegrāfs Haleakalas virsotnē saņēma ziņu, ka «Snarka» laimīgi ieradusies Honolulu.
Tā bija «Snarkas» pirmā apstāšanās — un kāda apstāšanās! Divdesmit septiņas dienas mēs bijām klīduši pa tuksnesīgo okeānu, un bija grūti apjēgt, ka pasaulē var būt tik daudz dzīvības. Mums reiba galva. To visu uzreiz bija grūti uztvert. Mēs bijām kā pamodināti ripi van vinkli, un mums šķita, ka tas viss notiek sapnī. Vienā pusē gaiši zila jūra saplūda ar gaiši zilu debesi, otrā pusē jūra cilāja milzīgus smaragda viļņus, kas sašķīda pret līča koraļļu rifiem sniegbaltās šļakatās. Krastā cukurniedru plantācijas kā maigi zaļi viļņi kāpa augšup pa stāvajām nogāzēm, kas savukārt pārgāja robainās vulkāniskās korēs, kuras tinās tropisko lietus gāžu miglā un slēpās zem pasāta atnesto mākoņu milzīgajām cepurēm. Ja tas bija sapnis, tad brīnišķīgs sapnis. «Snarka» pagriezās un gāja uz smaragda bangām, kas tagad cēlās un dārdēja abās pusēs; mums pavisam tuvu rifi ņirdza savus garos, bālgani zaļos, draudīgos zobus.