Es izmisīgi ieķēros krēslā, stingri apņēmies atgriezties «Snarkas» īstenībā ar kādu taustāmu pierādījumu_ par šīs lotosu zemes pastāvēšanu. Jutu, ka sapnis ir noslepies un var kuru katru mirkli aiziet. Un tad tika atkārtots noslēpumainais briesmīgais vārds. Tas izklausīias pec «reportieri». Es paskatījos un ieraudzīju trīs cilvēkus nakam šurp pār pļaviņu. Ak, svētītie reportieri! Tātad sapnis tomēr bija neapstrīdama īstenība. Es paskatījos pari mirdzošajai jūrai uz noenkuroto «Snarku» un atcerejos, ka biju atbraucis ar to no Sanfrancisko līdz Havaju salam un ka tā ir Pērlharbora, un ka mani iepazīstina ar kadu, un es jau atbildu uz pirmo jautājumu: — Jā, laiks visu ceļu bija brīnišķīgs.
VI NODAĻA Karalisks sports
Jā, tas tiešām ir skaistākais sports dzimušiem karaļiem. Zāle Vaikiki līcī aug līdz pašai ūdens malai. Koki arī nokāpuši līdz sāļajam ūdenim, un cilvēks sēž to ēnā un raugās uz majestātiskajām bangām, kas dun viņam pie pašām kājām. Pusjūdzes attālumā, tur, kur ir rifi, no tirkīza rāmā ziluma pēkšņi izlec baltkrēpjains vāls un veļas uz krastu. Šie baltie nepārskatāmās jūras armijas bataljoni nāk cits pēc cita veselu jūdzi plati, ar kūpošiem cekuliem. Bet cilvēks sēž un klausās nerimtīgo dunu, vēro nebeidzamo procesiju un jūtas melns un maziņš šā putās un rēkoņā iemiesotā mežonīgā spēka priekšā. Cilvēks patiesi jūtas mikroskopiski sīciņš, un jau doma vien par to, ka viņš varētu iet cīņā ar šiem viļņiem, liek viņam nodrebēt drūmās nojautās, gandrīz vai bailēs. Šie jūdzi garie, zobainie šausmekļi taču sver savas tūkstoš tonnas un brāžas uz krastu ātrāk, nekā jaudā paskriet cilvēks. Kādas ir izredzes? Izredžu nav nekādu, nospriež drebošais saprāts, un cilvēks sēž, skatās, klausās un domā, cik labi ir pavāļāties zālē, ēnā tepat krastā.
Un pēkšņi tur, kur kā jūras dievs, paceldamies no putu vērpetēm, gaisā izslējās liels kūpošs ūdens stabs, uz reibinošā ātrumā skrejoša viļņa, kas pieauga un tad, sirmo cekulu noliecis, gāzās lejup, parādījās tumšmataina cilvēka galva. Cilvēks ātri tuvojās līdz ar balto putu vālu.
Vērotāja acīm spēji atklājās viss — viņa melnie pleci, krūtis, ceļi, kājas. Tur, kur pirms brīža, nevaldāmi rēkdama, bija trakojusi stihija, tagad stāv cilvēks, stāv taisni visā augumā, nevis izmisīgi turēdamies, lai, vareno briesmekļu nogurdināts un satriekts, nesaļimtu, bet slie- damies tiem visiem pāri mierīgs, lielisks pašā nedrošajā virsotnē, tikai ap viņa kājām virmuļo burzgas un sāļās šļakatas uzsitas līdz ceļiem, bet viss augums ir gaisā, žilbinošajā saules gaismā, un viņš lido šajā gaisā, lido uz priekšu, lido tikpat ātri kā vilnis, kas viņu nes. Tas ir Merkurijs, brūns Merkurijs. Pie kājām viņam ir spārni, un viņš ir ātrs kā okeāns. īstenībā viņš ir izniris no dzelmes un uzlēcis mugurā vilnim, bet tas rēc un plosās, nevarēdams nokratīt jātnieku. Bet viņš pat necīnās un nebalansē. Viņš stāv vienaldzīgs un nekustīgs kā brīnumainā kārtā no okeāna dziļumiem uzmests akmens tēls. Un viņš lido taisni uz krastu, ar savām spārnotajām kājām balstīdamies uz baltā viļņa. Tad putās sakultais vilnis sparīgi sašķīst un vēl krietni ilgi čaukst, nevarīgi noplak- dams pie jūsu kājām, un krastā rāmi nāk kanaks, iededzis tropu saulē zeltaini brūns. Pirms dažām minūtēm viņš bija neliels plankumiņš ceturtdaļjūdzi no krasta. Viņš ir ielicis mutē laužņus zobainajam jūras nezvēram un jājis uz tā, un lepnums par veikto varoņdarbu jaušams visā viņa lieliskā ķermeņa stājā, kad kanaks vienaldzīgi pamet skatienu uz jums, kas sēžat krastā ēnā. Viņš ir kanaks, vēl vairāk — viņš ir cilvēks un pārstāv to apbrīnojamo sugu, kas uzvarējusi matēriju, pakļāvusi sev visu zemes radību un kļuvusi par pasaules valdnieci.
Un cilvēks sēž un domā par Tristrema pēdējo cīņu ar jūru tajā liktenīgajā rītā un par to, ka šis kanaks ir paveicis to, ko nespēja Tristrems, un jūrā ir iepazinis prieku, ko nebija lemts iepazīt Tristremam. Un cilvēks risina domu pavedienu vēl tālāk. Ir ļoti patīkami tā sēdēt vēsā ēnā, bet jūs taču arī esat cilvēks no tās pašas apbrīnojamās sugas, tātad, ja to var izdarīt kanaks, to varat izdarīt arī jūs. Tad ejiet! Metiet nost drēbes, kas šajā maigajā klimatā ir tikai par traucēkli! Ejiet un cīnieties ar okeānu, spārnojiet savas kājas ar visu to drosmi un spēku, ko jums piešķīrusi daba, ielieciet viļņiem zobos laužņus, savaldiet viļņus un jājiet uz to mugurām kā valdnieki!
Tā iznāca, ka es iemācījos vizināties bangās. Un tagad, kad to protu, es to vēl vairāk uzskatu par karalisku sportu. Vispirms_ atļaujiet man paskaidrot, kādi fizikas likumi ir pamatā šim sportam. Vilnis ir kustības tālāk nesējs. Ūdens, kas veido viļņa ķermeni, nekustas. Ja tas kustētos, tad tajā vietā, kur dīķī iemests akmens un no kurienes pa ūdeni izplatās apļi, paliktu caurums, kas kļūtu aizvien lielāks. Nē, ūdens, kas veido viļņa ķermeni, ir nekustīgs. Pavērojiet okeāna virsmu — un jūs redzēsiet, ka viens un tas pats ūdens paceļas un krīt, kad to sakustina tūkstošiem cits pēc cita nākošu viļņu. Tagad iedomājieties, ka šī kustība ir vērsta krasta virzienā. Pie krasta kļūst seklāks un viļņa apakšējā daļa saskaras ar okeāna dibenu un tiek aizturēta. Bet ūdens ir plūstošs, un viļņa augšējo daļu nekas neaiztur, tāpēc tā turpina kustēties. Bet, ja jau viļņa augšējā daļa turpina kustēties uz priekšu, kad tā apakšējā daļa ir atpalikusi, kaut kam ir jānotiek. Viļņa galotne sprogodamās un šņākdama veļas uz priekšu un krīt lejup. Tā apakšējai daļai saduroties ar piekrastes slīpumu, tad arī rodas bangas. Taču pāreja no līganas kustības uz putojošiem viļņiem nav spēja, izņemot gadījumus, kad jūras dibens paceļas spēji. Ja dibena pakāpeniskā pacēluma garums ir, teiksim, no ceturtdaļjūdzes līdz jūdzei, tad arī viļņa pārvēršanās notiek šādā pašā attālumā. Tieši tāds okeāna dibens ir pie Vaikiki līča, un bangas tur lieliski piemērotas, lai vizinātos uz tām. Cilvēks uzlec mugurā vilnim tieši tad, kad tas sāk augt, un paliek uz tā visu laiku, kamēr tas traucas uz krastu.
Bet tagad tieši par šīs vizināšanās tehniku. Paņemiet sešas pēdas garu un divas pēdas platu gludu dēli ar noapaļotiem galiem. Nogulieties uz tā, kā puikas guļas uz kamaniņām, un ar rokām airējieties līdz tādam dziļumam, kur sāk veidoties viļņi. Palieciet mierīgi guļam uz dēļa. Vilnis pēc viļņa paceļas jums priekšā un aiz muguras, zem un virs jums, tie traucas uz krastu, bet jūs paliekt turpat. Viļņi ar putu vainagotām galotnēm ir stāvāki. Iedomājieties, ka jūs ar savu dēli atrodaties uz tada augsta viļņa priekšējās nogāzes. Ja vilnis stāvētu nekustīgi, jūs noslīdētu no tā kā bērni kamaniņās no uzkalna. «Pag, pag,» jūs spriežat, «bet vilnis taču nestāv uz vietas.» Pilnīgi pareizi, turpretī ūdens, kas veido vilni, stāv uz vietas, un tas ir viss noslēpums. Ja vien jūs būsiet sācis slīdēt- pa viļņa priekšējo nogāzi, jūs visu laiku slīdēsiet pa to un nekad nesasniegsiet tā pakāji. Lūdzu, nesmejieties! Sī viļņa nogāze var būt tikai sešas pēdas augsta, un tomēr jūs slīdēsiet nost no tās ceturtdaļjūdzi vai pusjūdzi un nekad nesasniegsiet pakāji. Tāpēc ka, redzat, ja vilnis ir tikai kustības tālāk nesējs un ja ūdens, kas veido vilni, visu laiku mainās, tad, vilnim pārvietojoties, zem jums pacelsies jauns ūdens. Jūs slīdat uz leju pa šo jauno ūdeni un tomēr paliekat iepriekšējā stāvoklī uz viļņa, visu laiku slīdot lejup pa ūdeni, kas veido jūsu vilni. Jūs slīdat tikpat ātri, cik ātri kustas vilnis. Ja tas kustas ar piecpadsmit jūdžu ātrumu stundā, tad arī jūs slīdat ar piecpadsmit jūdžu ātrumu stundā. Starp jums un krastu plešas ceturtdaļjūdzi plats ūdens klajš. Vilnim veļoties, šis ūdens pakalpīgi ceļas uz augšu, pārējo padara pievilkšanas spēks, un jūs slīdat, slīdat lejup visu ceturtdaļjūdzi. Ja jūs aizvien vēl domājat, ka ūdens kustas kopā ar jums, iegremdējiet tajā rokas un mēģiniet airēt: lai sajustu ūdens pretspiedienu, ir jāairē ļoti ātri, jo ūdens skrien atpakaļ ar tādu pašu ātrumu, ar kādu jūs traucaties uz priekšu.