Bet tagad vēl šis un tas par vizināšanās tehniskajiem paņēmieniem. Nav likuma bez izņēmuma. Tiešām — pats viļņa ūdens nekustas uz priekšu. Bet ir kaut kas tāds, ko varētu nosaukt par jūras impulsu. Pašā galotnē ūdens kustas uz priekšu, kā jūs uzreiz pamanīsiet, ja tas iesitīsies jums sejā vai jūs apšļāks pamatīgs vilnis un jūs rīstīdamies, kampdams gaisu, pusminūti paliksiet zem ūdens. Viļņa galotne it kā balstās uz pamatnes, uz viļņa apakšējās daļas. Kad pamatne atsitas pret dibenu, tā apstājas, bet galotne drāžas tālāk. t Pamatne to vairs nebalsta. Tur, kur bija stingrs ūdens pamats, tagad ir gaiss — un ūdens pirmo reizi iepazīst zemes pievilkšanas spēku un gāžas lejup, vienlaikus atraujoties no atpalrekošās pamatnes un lidojot uz priekšu. Tieši tāpēc vizināšanos bangās grūti salīdzināt ar mierīgu laišanos no kalniņa. īstenībā jūs sagrābj un izsviež krastā ar tādu spēku, it kā jūs sviestu titāna roka.
Es atstāju vēso paēnu, uzvilku peldkostīmu un ar bangu dēli rokās iegāju ūdenī. Dēlis bija man par mazu. Bet es to nezināju, un neviens man neko neteica. Es piebiedrojos iezemiešu puišeļiem, kas vingrinājās seklumā, kur viļņi bija nelieli un paguruši, — kaut kas līdzīgs bērnudārza peldētavai. Es vēroju puišeļus. Kad virsū nāca piemērots vilnis, viņi ar vēderu metās uz dēļiem, kā negudri spārdījās un traucās uz krastu. Es mēģināju atdarināt viņus.
Uzmanīgi skatījos, darīju visu tāpat kā viņi, un tomēr man nekas neiznāca. Vilnis aizšalca garām, bet es netiku tam virsū. Mēģināju daudz reižu. Es spārdījos vēl cītīgāk nekā puišeļi un tomēr nekur netiku. Man apkārt bija kāds pusducis bērnu. Mēs visi gaidījām labu vilni. Mūsu kājas kūla ūdeni kā tvaikoņa dzenrati, un mazie velnēni aizmuka, bet es apkaunots paliku uz vietas.
Es nopūlējos veselu stundu un nespēju pārliecināt nevienu vilni, lai aizstiepj mani līdz krastam. Un tad ieradās glābējs — Aleksandrs Jūms Fords, ceļotājs pēc aicinājuma un nerimtīgs stipru pārdzīvojumu meklētājs. Vai- kiki viņš bija atradis šos pārdzīvojumus. Ceļā uz Austrāliju viņš bija apstājies te uz nedēļu, lai izbaudītu, ko nozīmē vizināties uz bangām, un tā arī palicis Vaikiki. Viņš bija nodzīvojis te jau kādu mēnesi, vizinājies katru dienu, taču nevarēja manīt, ka šī izprieca būtu zaudējusi savu burvību- Viņš sacīja zinātāja tonī:
— Metiet prom to dēli, metiet prom uz karstām pēdām! Paskatieties, kā jūs uz tā guļat. Ja tas ar priekšgalu atdursies pret dibenu, jums uzšķērdīs vēderu un izritinās zarnas. Ņemiet, manējo! Tas ir tādā lielumā, kāds vajadzīgs pieaugušam cilvēkam.
Saskāries ar zinātni, es vienmēr kļūstu pazemīgs. Fords varēja par to pārliecināties. Viņš ierādīja man, kā jāap- ietas ar dēli. Tad viņš sagaidīja labu vilni un īstajā brīdī pagrūda mani. Ak, jaukais mirklis, kad jutu, ka vilnis mani satver un nes! Es nolidoju uz viļņa kādas pusotra simta pēdas un kopā ar to nolaidos smiltīs Kopš tā brīža es biju pazudis cilvēks. Es bridu atpakaļ pie Forda ar visu dēli. Tas bija prāvs — vairākas collas biezs un svēra septiņdesmit piecas mārciņas. Fords sadeva man milzum daudz padomu. Viņu pašu nebija mācījis neviens, un visu, ko viņš, cītīgi strādājot, bija apguvis vairākās nedēļās, viņš izstāstīja man pusstundā. Pēc pusstundas es jau varēju vizināties patstāvīgi. Es vizinājos un vizinājos, bet Fords uzslavēja un deva padomus. Viņš man, piemēram, pateica, kādā attālumā no dēļa priekšgala ir jāgulstas. Bet vienu reizi es laikam biju nogūlies par tuvu, un sasodītais dēlis ar degunu ieurbās smiltīs, negaidot apstājās un apmeta kūleni, varmācīgi saraudams mūsu attiecības. Mani nesa pa gaisu kā skaidiņu un apkaunojošā kārtā apraka zem sabrūkoša viļņa. Tad es sapratu: ja nebūtu bijis Forda, man sen būtu uzšķērsts vēders. Fords apgalvo, ka riskā arī slēpjoties šā sporta pievilcība. Varbūt viņam laimēsies pirms aizbraukšanas no Vaikiki dabūt ievainojumu vēderā, tad, es ceru, viņa kaislība uz stipriem pārdzīvojumiem būs uz kādu laiku apmierināta
Esmu stingri pārliecināts, ka pašnāvība tomēr ir labāka par slepkavību, īpaši, ja jānogalina sieviete. Fords izglāba mani no slepkavības. «Iedomājieties, ka jūsu kājas ir stūre,» viņš teica, «saspiediet tās cieši kopā un stūrējiet ar tām!» Pēc dažām minūtēm es jau gulēju uz liela viļņa. Tuvojoties krastam, es taisni sev priekšā ieraudzīju sievieti līdz viduklim ūdenī. Kā lai es apturu vilni? Izskatījās, ka sieviete būs pagalam. Dēlis svēra septiņdesmit piecas mārciņas, es pats — simt sešdesmit piecas. Šis kopsvars drāzās ar piecpadsmit jūdžu ātrumu stundā. Mēs kopā ar dēli bijām kaut kas līdzīgs šāviņam. Es atļauju fiziķiem aprēķināt, cik lielam spēkam vajadzēja triekties virsū šai nabaga trauslajai sievietei. Un tad es atcerējos savu sargeņģeli Fordu. «Stūrējiet ar kājām!» man iešāvās prātā. Un es stūrēju, stūrēju ar visu spēku, kāds vien bija manās kājās. Dēlis sagriezās sāniski pret viļņa galotni. Vienlaikus notika daudz kas. Vilnis man viegli iebelza, viegli, ņemot vērā viļņa sparu, bet pietiekami stipri, lai nogrūstu mani no dēļa un es noietu dibenā, kur neganti sasitos un kādu laiku vēlos ripu ripām. Beidzot man izdevās dabūt galvu laukā no ūdens, lai ievilktu plaušās gaisu un uzraustos kājās. Sieviete stāvēja manā priekšā. Es jutos kā varonis. Es biju izglābis viņai dzīvību, bet viņa… smējās par mani. Tie nebija histēriski smiekli. Viņai nebija ne prātā nākušas briesmas. Es mierināju sevi ar to, ka galu galā viņu bija izglābis Fords, nevis es, tālab man nav ko izlikties par varoni. Turklāt šī kāju stūre izrādījās varen laba. Dažas minūtes pavingrinājies, es jau varēju līkumot starp peldētājiem un paliku uz viļņa, nevis zem tā.
— Rīt, — teica Fords, — es jūs aizvedīšu tālāk, zilajā ūdenī.
Es paskatījos uz to pusi, uz kurieni viņš rādīja, un ieraudzīju milzīgus pinkainus viļņus: salīdzinājumā ar tiem viļņi, uz kuriem es biju vizinājies nupat, likās tikai tādi ņirbu vilnīši. Nezinu, ko es būtu viņam atteicis, ja laikus nebūtu atcerējies, ka pats piederu pie karaliskās sugas. Tāpēc es sacīju:
— Lai notiek, rīt ķeršos viņiem klāt.
Odens Vaikiki līcī ir gluži tāds pats kā visur Havaju salās: savā ziņā, it īpaši no peldētāja viedokļa, tas ir brīnišķīgs ūdens. Tas ir pietiekami vēss, lai cilvēkam tajā būtu patīkama sajūta, un pietiekami silts, lai tajā varētu peldēties kaut vai visu dienu, nebaidoties no saaukstēšanās. Vienalga, vai spīd saule vai zvīļo zvaigznes, vai ir pusdiena vai pusnakts, vai ir ziemas vai vasaras vidus, — ūdens temperatūra nemainās, tā nav ne par augstu, ne par zemu, bet tieši tāda, kā vajag. Tas ii apbrīnojams ūdens, sāļš kā pats senais okeāns, tīrs un kristāldzidrs. Skaidrs, ka tādā ūdenī kanaki ir vieni no labākajiem peldētājiem pasaulē.
Tā nu otrā rītā Fords ienāca pie manis un mēs devāmies uz jūru, lai peldētos visu dienu. Jāteniski sēdēdami uz saviem dēļiem, pareizāk sakot, uz vēdera gulēdami uz tiem, mēs izīrāmies cauri «bērnudārzam», kur rotaļājās mazie iezemieši. Drīz mēs bijām dziļā ūdenī, kur pretī rēkdami vēlās putojoši viļņi. Jau pati cīņa ar tiem, lai noturētos un tiktu tālāk, bija sports. Sajā cīņā vajadzēja būt apķērīgam, jo vienas puses varenajiem triecieniem otra puse lika pretī māku, — tā bija cīņa starp neprātīgu spēku un saprātu. Drīz es šo to iemācījos. Kad man virs galvas saslējās vilnis, es īsu mirkli caur tā smaragdaino stāvu ieraudzīju dienas gaismu; tad es ieniru ar galvu pa priekšu, no visa spēka turēdams ciet dēli. Tad nāca trieciens, un skatītājam krastā vajadzēja likties, ka esmu pagalam. īstenībā man izdevās ar visu dēli izskriet cauri vilnim un netraucēti iznirt otrā pusē. Es neieteiktu šādus iznīcinošus triecienus slimiem vai trausliem cilvēkiem. Šie triecieni ir smagi, un ūdens nobrāž ādu kā smilšpapīrs. Dažreiz cilvēki iziet cauri pēc kārtas pusducim tādu viļņu, iekams atklāj, kādas priekšrocības ir stingrajai sauszemei un cik labi ir palikt malā.