Kad mūsu cīņa ar pinkainajiem milžiem ritēja pilnā sparā, mums piebiedrojās kāds Frīzs. Izkļuvis no viļņa apakšas un papurinājis galvu, lai redzētu, kāds būs nākamais, es ieraudzīju viņu kā jaunu bronzas dievu nevērīgā pozā stāvam uz viļņa un traucamies uz mūsu pusi. Mēs palaidām garām vilni, uz kura viņš slīdēja. Fords uzsauca viņam. Frīzs nolēca no sava dēļa, saķēra to un, piepeldējis mums klāt, kopā ar Fordu sāka mani mācīt. Starp citu, viņš man parādīja, kā jārīkojas, nejauši sastopoties ar pārāk lielu vilni. Tādi viļņi tiešām ir bīstami, un sa
gaidīt tos uz dēļa nav ieteicams. Bet Frīzs pamācīja mani, ka, tādam vilnim tuvojoties, jānošļūk no dēļa pakaļējā gala un jāpanirst zem ūdens, turot dēli virs galvas paceltās rokās. Tādā stāvoklī, pat ja vilnim izdotos izraut dēli man no rokām un iesist man ar to pa galvu (tādu joku lielie viļņi taisa diezgan bieži), starp dēli un galvu būtu pēdu biezs vai biezāks ūdens spilvens. Kad vilnis ir pāri, var rāpties atpakaļ uz dēļa un irties tālāk. Es dzirdēju, ka daudzus tādi sitieni ir smagi savainojuši.
Es uzzināju, ka galvenais, vizinoties vai cīnoties ar viļņiem, ir prasme nepretoties. Izvairieties no viļņa, kas metas jums virsū. Iznirstiet cauri vilnim, ja tas mēģina iešļākties jums sejā. Ienirstiet ar kājām pa priekšu pēc iespējas dziļāk, lai vilnis, kas grib jūs sašķaidīt, aiziet jums pāri galvai. Nekad nesasprindzinieties Atslābinieties. Ļaujieties ūdenim, kas virmo un plosās ap jums. Kad zemūdens straume sagrābj jūs un gar pašu dibenu nes atklātā jūrā, neturieties pretī. Ja jūs to darīsiet, jūs varat noslīkt, jo šī straume ir stiprāka par jums. Ļaujiet, lai tā jūs nes. Peldiet straumei līdzi, nevis pret to, un spiediens uz jūsu ķermeni mazināsies. Un, peldot straumei līdzi, apmānot to, lai tā jūs neturētu ciet, tajā pašā laikā peldiet uz augšu. Jums nemaz nebūs grūti izkļūt ūdens virsū.
Tam, kas grib vizināties ar bangām, jābūt labam peldētājam un jāprot ilgi palikt zem ūdens. Viss pārējais ir atkarīgs no viņa izturības un apķērības. Paredzēt lielo viļņu spēku ir gandrīz neiespējami. Gadās, ka peldētāju norauj no dēļa un aizsv.iež vairākus simtus pēdu tālu. Tad viņam jārūpējas pašam par sevi. Lai cik daudz peldētāju vizinātos kopā ar viņu, viņš nedrīkst gaidīt palīdzību ne no viena cita. Iedomātā drošības sajūta Forda un Frīža klātbūtnē lika man aizmirst, ka esmu pirmo reizi izpeldējis atklātā jūrā, lai vizinātos ar lielajiem viļņiem. Es to atcerējos, kad atskrēja liels vilnis un aiznesa abus manus skolotājus uz krastu. Es varētu desmit reižu noslīkt, iekams viņi pagūtu atgriezties pie manis.
Gulēdams uz dēļa, peldētājs slīd lejup pa viļņa priekšējo nogāzi, bet vispirms viņam ir jānokļūst viļņa galotnē. Peldētājam un dēlim ar pietiekamu ātrumu jāvirzās uz krastu, iekams tos satvers vilnis. Kad redzat tuvojamies vilni, jūs pagriežat tam muguru un, cik jaudas, iraties uz krastu, peldot tā saucamajā vējdzirnavu vēziena stilā. Šis manevrs zibenīgi jāizdara vilnim pašā priekšā. Ja jūsu dēlis kustas pietiekami ātri, vilnis vēl paātrinās tā kustību — un dēlis sāks savu lejupslīdes ceļu, kas ir ceturtdaļjūdzi garš.
Es nekad neaizmirsīšu pirmo vilni, ko man izdevās «apseglot» te, īstā ūdenī. Ieraudzījis vilni tuvojamies, es pagriezu tam muguru un īros no visa spēka. Mans dēlis traucās aizvien ātrāk, līdz man sāka likties, ka tas izslīdēs no rokām. Kas notiek aiz muguras, es nevarēju redzēt: peldēt tādā stilā un vienlaikus skatīties atpakaļ nav iespējams. Es tikai dzirdēju, ka vilnis šņāc un mutuļo, un tad mans dēlis tika pacelts gaisā un rauts uz priekšu. Sākumā es neaptvēru, kas notiek. Lai gan acis man bija vaļā, es neko nevarēju saskatīt balti virmojošajās putās. Bet tas nebija svarīgi. Es zināju, ka esmu uz viļņa, izjutu īstu svētlaimi, un tas bija galvenais. Pēc brīža es jau sāku kaut ko saskatīt un normāli elpot. Es pamanīju, ka trīs pēdas mana dēļa priekšējā gala ir ārā no ūdens un lido pa gaisu. Es pavilkos uz priekšu un piespiedu dēli nolaisties. Pēc tam es gulēju pavisam mierīgi ūdens virpulī un vēroju krastu un peldētājus, kas kļuva aizvien skaidrāk saviedējami. Tomēr man neizdevās ar šo vilni aizpeldēt līdz krastam: baidīdamies, ka dēļa priekšējais gals ne- iegrimst pārāk dziļi, es pašļūcu atpakaļ, taču pašļūcu par tālu un novēlos no viļņa līdz ar dēli.
Tā bija otrā diena, kad es vizinājos bangās un biju ļoti lepns uz sevi. Sabiju ūdenī četras stundas un, ejot projām, nolēmu rīt no rīta atkal nākt uz šejieni. Taču šim nodomam bij lemts piepildīties tikai pēc kāda laika. Otrā rītā es gulēju gultā. Es nebiju slims, tomēr biju gaužām nelaimīgs, jo gulēju gultā. Aprakstot brīnišķo Ilavaju salu ūdeni, es aizmirsu aprakstīt ne mazāk brīnišķo Ha- vaju salu sauli. Tā ir tropu saule, turklāt jūnija pirmajā pusē tā atrodas tieši virs galvas. Tā ir viltīga, nodevīga saule. Pirmo reizi mūžā es nebiju pamanījis, ka saule sadedzina man ādu. Rokas, pleci un mugura man agrāk daudzreiz bija apdeguši un norūdīti, turpretī kājām tāda rūdījuma pietrūka. Un es taču četras stundas biju rādījis savu kāju jutīgo ādu Havaju salu saulei, kas atradās pašā zenītā. Aptvēru to tikai krastā. Sākumā apdegumu nejūt sevišķi stipri, bet tad parādās čulgas. Locītavas, kur āda krokojas, nelokās. Tā nu man nākamajā dienā vajadzēja palikt gultā. Paiet nevarēju. Lūk, kāpēc šodien es rakstu gultā. Šodien man ir labāk, bet ne sevišķi labi. Toties rīt… o, rīt es atkal peldēšos brīnišķīgajā ūdenī un iemācīšos vizināties stāvus kā Fords un Frīzs. Bet, ja tas neizdosies rīt, tad izdosies parīt vai aizparīt. Vienu es esmu apņēmies stingri: «Snarka» neatstās Honolulu, iekams man pie kājām nebūs izauguši jūras ātrie spārni un es nebūšu kļuvis par iedegušu Merkuriju, kam lobās nost āda.
VII NODAĻA Molokai salas spitālīgie
Kad «Snarka» ceļā uz Honolulu gāja garām Molokai, es paskatījos kartē un, rādīdams uz zemu pussalu, aiz kuras no divsimt līdz četrsimt pēdu augstumā slējās nepieejamas klintis, teicu:
— Lūk, elles priekšnams… visvairāk nolādētā vieta zemes virsū.
Es būtu satriekts, ja šajā brīdī būtu varējis ieraudzīt sevi šajā visvairāk nolādētajā vietā zemes virsū pēc kāda mēneša apkaunojoši jautri pavadām laiku starp astoņiem simtiem spitālīgo, kuri arī negarlaikojās. Viņu jautrība nav apkaunojoša, turpretī man par to jāsarkst, tāpēc ka nav labi priecāties tādā vietā. Es pats to sapratu, un mans vienīgais attaisnojums ir tas, ka tur nevarēja nepriecāties.
Piemēram, ceturtā jūlija vakarā visi spitālīgie sapulcējās hipodromā. Es atstāju kolonijas priekšnieku un ārstus, lai izdarītu dažus sacensību finiša momentuzņēmumus. Sacensības bija interesantas, un totalizators darbojās pilnā sparā. Rikšoja trīs zirgi: ar vienu brauca ķīnietis, ar otru — havajietis, ar trešo — portugāļu zēns. Visi trīs bija spitālīgi, tāpat arī žūrija un publika. Zirgiem bija jāveic divi apļi. Ķīnietis un havajietis rikšoja blakām — galvu pie galvas, portugāļu zēns atpalika no viņiem apmēram par divsimt pēdām. Tā tika veikts pirmais aplis. Kad otrais aplis bija pusē, ķīnietis par galvas tiesu izrāvās uz priekšu. Bet mazais portugālis pa to laiku sāka tuvoties. Taču likās, ka zēna pūliņi ir veltīgi. Pūlis sāka trakot. Visi vietējie spitālīgie bija kaislīgi zirgu mīļotāji. Portugālis tuvojās aizvien vairāk. Mani pārņēma trakums. Rikšotāji jau bija izgājuši finiša taisnē. Portugāļu zēns pagāja garām havajietim. Dipēja pakavi, visi trīs zirgi, saspiedušies cieši kopā, drāzās vēja ātrumā, žokeji plīkšķināja pātagas, skatītāji un skatītājas auroja pilnā rīklē. Mazais portugālis nāca tuvāk collu pa collai un tad pagāja garām, jā, pagāja garām ķīnietim un drāzās galvas tiesu pa priekšu viņam. Kad es attapos, man apkart bija spitālīgo bariņš. Viņi kliedza, meta gaisā cepures un dejoja apkārt kā velni. Un es darīju to pašu. Es pieķēru sevi, ka vicinu cepuri un sajūsmināts murminu: — Nudien puika uzvarēja! Puika uzvarēja!