No lita mēs atkal ieraugām zābakus, seglus, kovbojus un nastu nesējus zirgus un sākam kāpienu uz virsotni. Viens no nastu nesējiem zirgiem stiepj divdesmit galonu ūdens, kas ieliets četros piecu galonu maisos, tāpēc ka krātera virsotnē ūdens ir dārga un reta manta, lai gan uz ziemeļiem un austrumiem no krātera nolīst vairāk lietus nekā jebkurā citā vietā uz zemeslodes. Mūsu ceļš ved uz augšu pāri neskaitāmām sastingušas lavas straumēm, kur no takas nav ne miņas, un es nekad savā mūža neesmu redzējis, ka zirgi ietu tik droši kā šie trīsdesmit mūsu grupas zirgi. Tie kāpa augšā un lejā pa pilnīgi stāvajām kraujām viegli un mierīgi kā kalnu kazas, un ne reizi neviens zirgs nedz nokrita, nedz paklupa.
Kāpjot savrupā kalnā, vienmēr rodas dīvaina ilūzija. Jo augstāk kāpj, jo plašāks skats paveras uz zemi, un tāpēc šķiet, ka apvārsnis ir augstāk par to vietu, kur stāv novērotājs. Šo ilūziju sevišķi izjūt Haleakalā, jo vecais vulkāns paceļas tieši no jūras — bez jebkādiem atzarojumiem vai priekškalnēm. Un, lūk, jo ātrāk mēs rāpāmies augšā pa Haleakalas drūmajām nogāzēm, jo ātrāk Haleakala, mēs paši un visa apkārtne likās giimstam tādā kā bezdibenī. Kaut kur augstāk par mums stiepās apvāršņa līnija. Okeāns it kā slīdēja mums virsū no apvāršņa. Jo augstāk kāpām, jo dziļāk, likās, grimām un augstāk vajadzēja pacelt acis, lai redzētu apvāršņa līniju, kur debesis saplūda ar okeānu. Tas bija kaut kas pārdabisks, nereāls, un galvā šaudījās domas par vulkāna krāteri, pa kuru Zils Verns nokļuva līdz Zemes centram.
Un tad, kad mēs beidzot bijām sasnieguši milzīgā kalna virsotni, kas atgādināja briesmīgas otrādi apgrieztas koniskas bedres dibenu kosmosā, izrādījās, ka tā nav nedz virsotne, nedz arī dibens. Augstu virs mums bija apvārsnis, bet dziļi zem mums, kur vajadzēja būt kalna virsotnei, — bezdibenis, liels krāteris — Saules Mājoklis. Divdesmit trīs jūdžu garumā apkārt stiepās reibinoši augstā krātera siena. Mēs stāvējām uz gandrīz vertikālās rietumu sienas malas, un krātera dibens bija gandrīz pus- jūdzi zem mums. šis ar lavas straumēm noplūdušais un izdedžu konusiem klātais dibens bija tik spilgti sarkans un svaigs, it kā tikai vakar būtu nodzisusi uguns. Izdedžu konusi, no kuriem vismazākie bija četrsimt, bet vislielākie — deviņsimt pēdu augsti, izskatījās pēc niecīgām smilšu kaudzītēm, tik grandiozi te bija mērogi. Divas tūkstošiem pēdu dziļas aizas pārrāva krātera malas, un Ukiukiu velti dairījās iedzīt šajās aizās savus pūkainos mākoņu ganāmpulkus. Līdzko mākoņi bija iespiedušies spraugās, krātera karstums izklīdināja tos retinātajā gaisā, un, lai gan uzbrucēji nelikās mierā, tie tomēr nekur netika.
Skatienam atklājās bezgalīgs tukšums un pamestība, barga, atbaidoša un pievilcīga. Pie mūsu kājām bija uguns un zemestrīču miteklis. Mēs savā priekšā redzējām zemes spraišļus. Tā bija dabas darbnīca, kas joprojām rosīgi veica sensenos pasaules radīšanas pienākumus. Te vienā, te otrā vietā no zemes dzīlēm izlauzušās resnas pirmatnējo iežu dzīslas, kas rēgojas uz kādreiz izkaisušās un tagad atdzisušās virsmas. Tas viss bija nereāls un neticams. Virs mums (īstenībā zem mums) notika Ukiukiu un Naulu mākoņu kauja. Vēl augstāk pa šķietamā bezdibeņa nogāzi, augstāk par mākoņu karapulkiem gaisā karājās Lanai un Molokai salas. Otrpus krātera, dienvidaustrumos atkal it kā virs mums, bija redzama vispirms tirkīzzilā jūra, tad baltā Havajas piekrastes bangu līnija, vēl augstāk — pasātu mākoņu josla, bet visaugstāk, astoņdesmit jūdžu attālumā, mākoņos ietinušās un sniega cepures uzlikušas, trīsuļodamas kā mirāža, pret gaiši zilajām debesīm slējās Mauna-Kea un Mauna-Loa smailes.
Slāsta, ka senos laikos tur, kur tagad atrodas Rietumu Maui, dzīvojis kāds Maui, Hinas dēls. Viņa māte Hina audusi kapa. Droši vien viņa audusi pa naktīm, jo dienā viņa tos žāvējusi. Katru rītu dienu no dienas viņa izkārusi savus kapa saulē. Bet, līdzko audekli bijuši izkārti, bijusi jau arī klāt nakts, un tos vajadzējis nest iekšā, tāpēc ka dienas tajos laikos bijušas īsākas nekā tagad. Maui skatījies, kā māte veltīgi nopūlas, un viņam kļuvis mātes žēl. Viņš nolēmis palīdzēt — o, protams, ne jau izkarot un noņemot kapa. Tam viņš bijis par gudru. Viņš izdomājis, ka jāliek saulei kustēties lēnāk. Iespējams, ka viņš bijis pirmais havajiešu astronoms. Lai nu kā, viņš vairākas reizes novērojis sauli no dažādām salas vietām. No šiem novērojumiem viņš secinājis, ka saule iet tieši pāri Haleakalai. Viņam nav bijusi vajadzīga dieva palīdzība. Viņš salasījis milzīgi daudz kokosriekstu un no to šķiedras novijis izturīgu virvi, kam galā iesējis cilpu — gluži tipiti kl šodien dara Haleakalas kovboji. Pēc tam viņš ielavījies Saules Mājokli un sācis gaidīt. Kad saule steigusies šurp pa savu taku, lai ātrāk pabeigtu dienas gaitas, drosmīgais jauneklis uzmetis savu laso virsū vienam no lielākajiem un stiprākajiem stariem. Tā viņš piespiedis sauli palēnināt soli, bet stars nolūzis. Tad jauneklis sācis mest laso virsū visiem stariem pēc kārtas, aplauzdams tos, līdz saule sacījusi, ka ir ar mieru uzklausīt viņu. Maui izvirzījis savus miera noteikumus, un saule tos pieņēmusi — viņa piekritusi kustēties lēnāk. Tā nu Hinai pieticis laika izžāvēt savus kapa, bet dienas kļuvušas garākas nekā agrāk, kas pilnīgi saskan ar mūsdienu astronomijas mācību.
Brokastīs mēs ēdām kaltētu galu un cietu poi akmens aplokā, kur vecos laikos nakšņojuši pāri salai dzītie lopi. Tad, nojājuši apmēram pusjūdzi gar krātera malu, sākām kāpt lejā pašā krāterī. Līdz tā dibenam bija divi tūkstoši pieci simti pēdu, un zirgi slīdēja un šļūca pa vulkāniskajiem izdedžiem, taču vienmēr noturējās uz kājām. Melnā izdedžu virskārta, zirgu pakavu samalstīta, pārvērtās oker- dzeltenos, pēc izskata indīgos, bet pēc garšas skābos putekļos, kas mākoņiem vien cēlās gaisā. Pāri gludam laukumiņam aizauļojām līdz spraugai, aiz kuras kāpiens uz leju turpinājās cauri vulkānisko putekļu mākoņiem, kas mutuļoja starp ķieģeļsarkaniem, vecrozā un violeti melniem izdedžu konusiem. Krātera sienas virs mūsu galvām cēlās aizvien augstāk un augstāk, bet mēs kapam pāri neskaitāmām lavas plūsmām, mezdami līčločus starp pārakmeņojušās jūras dimantcietajiem viļņiem. Ša noslēpumainā okeāna virsmu sagrumboja zāģa zobiem līdzīgi lavas viļņi, bet otrā pusē rēgojas šķautnaini izciļņi un fantastiski iedobumi. Mūsu ceļš veda garam bezdibenīgam krāterim un tad tālāk septiņas jūdzes pa pēdējā izvirduma galveno lavas straumi.
Mēs apmetāmies tūkstoš piecsimt pēdu augstās stateniskās krātera sienas piekājē, mazā olapa un kolea koku birzītē. Te gan bija zāle zirgiem, bet nebija ūdens, un vispirms mums vajadzēja aiziet līdz jūdzi attālajai plaisai krātera sienā, kur esot ūdens. Taču ūdenskrātuve bija tukša. Tad, parāpušies kādas piecdesmit pēdas augstāk, mēs atradām dīķīti, kurā bija piecas sešas mucas ūdens. Augšā uznesa spaini, un drīz vien dārgā šķidruma straume urdza lejup pa klinti un pildīja apakšējo dīķīti. Bet pašā apakšā kovboji pa to laiku pūlējās savaldīt zirgus, jo vietas pie mazās dzirdinātavas pietika labi ja vienam. Pēc tam mēs uzslējām telti un šāvām kalnu kazas, kas bariem lēkāja pa klintīm. Mūsu ēdienkartē bija kaltēta gaļa, ciets poi un cep_ta_ kazas gaļa. Pāri krāterim, tieši mums virs galvas, drazas Ukiukiu dzītu mākoņu jūra. Lai gan mākoņi drāzās nepārtraukti, tie nekad neapdzēsa un neaptumšoja mēnesi, tāpēc ka vulkāna karstums tūliņ iznīcināja mākoņus. Ugunskura gaismas vilināti, mums mēnesnīca klat zagās savvaļas vērši, lai ziņkāri un izaicinoši aplūkotu svešiniekus. Tie bija trekni dzīvnieki, lai gan reti dzer ūdeni, ko viņiem aizstāj rīta rasa zālē. Rasa te bija liela, tāpēc mēs nopriecājāmies, ka teltī varam justies kā guļamistabā, un tā arī iemigām, klausoties hulas, ko dziedāja nenogurdināmie havajiešu kovboji, kuru dzīslās, bez šaubām, rit viņu drošsirdīgā senča Maui asinis.