Starp grotmastu un bezānmasta rājām mēs izvilkām virves, bet pie tām piestiprinājām lielo klāja nojumi, kuģa
pakaļgalā paceldami to augstāk, lai viss lietus ūdens, kas uz tās sakrātos, tecētu uz priekšu un to varētu savākt. Pār okeānu reizēm aizdrāzās brāzmas. Augu dienu mēs vērojām tās visās debess pusēs. Bet neviena nenāca tuvumā, lai samērcētu mūs. Pievakarē vējš nesa uz mūsu pusi lielu mākoni. Tas pletās un pletās, un mēs noraudzljāmies, kā tas izlej sāļajā jūrā tūkstošiem galonu valgmes. Mēs vēlreiz ar vislielāko rūpību apskatījām nojumi un sākām gaidīt. Vorrens, Mārtiņš un Hermanis veidoja gleznainu grupu. Saspiedušies kopā un šūpodamies takelāžā, viņi uzmanīgi vēroja mākoni. Katrs viņu žests pauda sasprindzinājumu, bažas un nepacietību. Blakus viņiem bija sausais un tukšais nojumes audekls. Bet kā viņi sašļuka un saminstinājās, kad brāzma sašķēlās un viena tās daļa aizgāja garām tālu priekšā, bet otra — aizmugurē!
Naktī tomēr sāka līt. Mārtiņš, kuru psiholoģiskās slāpes sen jau bija piespiedušas izdzert savu kvartu, pielika muti pie nojumes malas un norija tādu malku, kādu es nekad nebiju redzējis. Dārgais ūdens tecēja spaiņos un kublos, un divās stundās mēs savācām simt divdesmit galonu. Savādi, bet pēc tam līdz pat Markīžu salām uz kuģa nenokrita vairs neviena lietus lāse. Ja šī brazma būtu aizgājusi garām, mums būtu vajadzējis izlietot atlikušo benzīnu jūras ūdens destilēšanai.
Mēs ķērām arī zivis. Tās nebija jāmeklē, jo tās bija turpat aiz borta. Trīscollu tērauda āķis izturīgas mak- šķerauklas galā un balta skranda pievilināšanai — lūk, viss, kas bija nepieciešams, lai ķertu no desmit līdz divdesmit piecām mārciņām smagās makreles. Tās barojas ar lidojošajām zivīm, tāpēc klusām neknibinās gar āķi, bet mešus metas tam virsū un tā parauj makšķerauklu, ka tas, kurš kaut reizi ķēris makreles, savu mūžu neaizmirsīs šo sajūtu. Bez tam makreles ir visīstākie kanibāli. Līdzko viena ir uzķērusies, citas tūlīt klūp tai virsū. Ļoti bieži mēs izvilkām makreles ar svaigām brūcēm tējas tasītes lielumā.
Kāds makreļu bars, kurā bija vairāki tūkstoši zivju, nedēļas trīs neatstājās no mums nedz dienu, nedz nakti. «Snarka» sagādāja makrelēm lielisku iespēju medīt: tās dzina okeānā pusjūdzi platu un tūkstoš piecsimt jūdžu garu iznīcības vālu. Makreles peldēja «Snarkai» abās puses zem bugsprita, mezdamās virsū tā kustības izbiedētajām lidojošajām zivīm. Ja kādai zivtiņai izdevās paglābties un tā mums aiz muguras peldēja projām, makreles dzinās tai pakaļ, bet pēc tam panāca «Snarku», un pakaļgalā gandrīz pašā ūdens virsū vienmēr varēja redzēt simtiem sudrabainu muguru. Pieēdušās makreles ar baudu atpūtās kuģa vai tā buru ēnā, un simtiem to laiski slīdēja vēsajā ūdenī.
Nabaga lidojošās zivis! Odenī tās vajāja un dzīvas aprija makreles un delfīni, bet, kad tās, glābiņu meklēdamas, izlēca gaisā, plēsīgie jūras putni iedzina tās atpakaļ ūdenī. Šīm zivtiņām nebija kur tverties Lidojošās zivis nelec laukā no ūdens izpriecas pēc. Tas viņām ir dzīvības un nāves jautājums. Tūkstošiem reižu dienā mēs varējām novērot šo traģēdiju. Lūk, jūsu acu priekšā līganus lokus met kaija. Pēkšņi tā kā akmens krīt lejup. Jūs paskatāties zemāk — tur trakā skrējienā ūdeni šķeļ delfīna mugura. Tam pie paša deguna gaisā uzšaujas dreboša sudraba šautra — maigs, organisks lidaparāts, kas apveltīts ar jutīgumu, spontānas vadības spēju un dzīves mīlestību. Kaija grib kritienā sagrābt sudraba šautru, bet netrāpa mērķī, un lidojošā zivs, pacēlusies augstāk kā pūķis pret vēju, apraksta pusloku virs kuģa un otrā pusē slīd lejup pa vēju. Bet tur, atstādams aiz sevis putojošu ķīļūdeni, jau peld delfīns. Tas kārām acīm noskatās uz aizlidojošajām brokastīm, kas prot'ceļot citā — delfīnam nepieejamā stihijā. Delfīns nespēj pacelties gaisā, bet tas ir rūdīts empīriķis un zina, ka agri vai vēlu zivij jāatgriežas ūdenī, ja vien to pa ceļam neaprīs kaija. Un tad delfīns paēdīs brokastis. Mums bija žēl nabaga spārnoto zivju. Skumji bija redzēt tik nekrietnu un asiņainu slaktiņu. Bet nakts sardzes stundās, kad nomaldījusies lidojošā zivtiņa, atsitusies pret grotmastu, slāpdama un drebēdama nokrita uz klāja, mēs metāmies tai virsū tikpat alkatīgi, tikpat rijīgi un asinskāri kā delfīni un makreles. Jums jāzina, ka lidojošās zivis ir brīnum garšīgas brokastis. Es neparko nevaru saprast, kā tik maiga barība, nonākusi plēsoņa audos, nepadara pašu plēsoņu maigāku. Varbūt delfīniem un makrelēm ir rupjāka daba tāpēc, ka tie sasniedz tik lielu ātrumu, lai panāktu medījumu. Bet lidojošās zivis traucas ar tādu pašu ātrumu …
Paretam mēs ķērām haizivis ar lieliem, pie ķēdītēm piestiprinātiem āķiem; ķēdītes savukārt bija iesietas īsās virvēs. Bet, kur bija haizivis, tur bija arī loča zivs, piesūcekņa zivs un dažādi citi parazīti. Dažas haizivis neapšaubāmi bija cilvēkēdājas ar tīģera acīm un divpadsmit rindās sakārtotiem zobiem, kas bija asi kā bārdas naži. Starp citu, mēs, visi «Snarkas» iemītnieki, bijām vienis prātis, ka esam ēduši daudzas zivis, kas garšas ziņā tālu atpaliek no tomātu mērcē apceptas haizivsgaļas. Bezvēja laikā mēs šad un tad noķērām zivis, ko mūsu japāņu pavārs sauca par «hake». Bet reiz uz āķa, kas parasti vilkās nopakaļ simt jardu aiz kuģa, mēs noķērām vairak nekā trīs pēdas garu un ne vairāk kā trīs collas resnu čūskai līdzīgu zivi ar četriem ilkņiem mutē. Izrādījās, ka ta ir pati garšīgākā, pati maigākā un aromātiskākā no visam zivīm, ko bijām ēduši uz kuģa.
Mūsu pārtikas krājumu visvērtīgākais papildinājums bija zaļais jūras bruņurupucis, kas svēra simt mārciņu un parādījās mūsu galdā ēstgribu rosinošu bifšteku, zupu un sautējumu veidā, bet pēdējo reizi — kā apbrīnojams rizoto, kas skubināja mūs visus notiesāt vairāk rīsu, nekā tas nāca mums par labu. Bruņurupuci pamanījām vēja pusē, kur tas mierīgi gulēja uz ūdens liela ziņkārīgu delfīnu bara vidū. Vairāk nekā skaidrs, ka tas bija īsts okeāna bruņurupucis, tāpēc ka līdz tuvākajai zemei bija tūkstošiem jūdžu. Mēs pagriezām «Snarku» atpakaļ, un Hermanis ietrieca dzīvniekam galvā žebērkli. Kad uzvilkām bruņurupuci uz klāja, tas bija viscaur aplipis ar piesūcekņa zivīm, bet no kāju ādas krokām izkrita vairāki lieli krabji. Jau pēc pirmajām pusdienām «Snarkas» komanda vienprātīgi secināja, ka bruņurupuča dēļ būtu vērts vēlreiz pagriezt «Snarku» atpakaļ. Tomēr pārāks par visām okeāna zivīm ir delfīns. Jūs nekad neredzēsiet divus vienādas krāsas delfīnus. Peldēdama šī ēteriskā būtne gaiši, gaiši zilajā tērpā rāda īstu krāsu brīnumu. Bet tas vēl nav nekas salīdzinājumā ar pārvērtībām, uz kādām tā vispār ir spējīga. Dažreiz delfīns ir zaļš — bālgani zaļš, tumši zaļš, fosforescējoši zaļš, dažreiz zils — tumši zils, gaiši zils, vārdu sakot, visa zilo krāsu gamma. Noķersiet delfīnu uz āķa, un tas kļūs zeltains, viscaur zeltains. Uzvilksiet to uz klāja, un tas pārspēs visas spektra krāsas, iziedams cauri neticamu zilo, zaļo un dzelteno toņu gammai un tad negaidot kļūdams spokaini balts, ar koši ziliem plankumiem, un jūs atklāsiet, ka delfīns ir raibs kā forele. Tad tas atkal izies cauri visai krāsu toņu gammai, līdz beidzot kļūs līdzīgs perlamutram. Makšķerēšanas cienītājiem es nevaru ieteikt neko interesantāku par delfīnu ķeršanu. Protams, šim nolūkam jālieto tieva makšķeraukla ar kātu un spoli. Vispiemērotākais ir O'Šonesija sistēmas septītā numura āķis, uz kura par ēsmuuzmaukta vesela lidojošā zivs. Tāpat kā makrele, delfīns pārtiek no lidojošajām zivīm, un tas metas virsū ēsmai kā zibens. Pirmo brīdinājumu jūs saņemat tad, kad nočīkst spole un jūs pamanāt, ka aukla nostiepusies taisnā leņķī. Jūs vēl neesat paguvis izteikt bažas, vai aukla būs pietiekami gara, kad zivs jau izšaujas no ūdens un sāk lēkāt. Tā kā delfīns ir četras pēdas garš vai vēl garāks, uzvilkt to uz klāja nav viegli. Uzķēries uz āķa, delfīns tūliņ kļūst zeltains. Tas lēkā, lai atbrīvotos no āķa, un makšķerniekam jābūt vai nu no dzelzs, vai galīgam izdzimtenim, ja viņam nenodreb sirds, ieraugot tik lielisku zivi, kas tērpusies vizošā bruņu kreklā un raustās kā ērzelis pavadā. Uzmanieties, nepalaidiet pārāk vaļīgi! Citādi vienā no šiem lēcieniem āķis tiks izrauts un aizlidos divdesmit pēdas sānis. Nedodiet delfīnam vaļu, un tas atkal sāks mest līkumus, bet pēc tam izmēģinās laimi ar lēcieniem. Ap lo laiku jūs sākat kost pirkstā, ka jums uz spoles ir nevis deviņsimt, bet tikai sešsimt pēdu gara aukla. Piesardzīgi rīkojoties, jūs varat pievilkt to tuvāk, un pēc stundu ilgiem uztraukumiem jums izdosies zivī iecirst žebērkli. Viens tāds delfīns, ko es uzvilku uz «Snarkas», bija četras pēdas un septiņas collas garš.