Hermanis ķēra delfīnus ar daudz prozaiskāku paņēmienu. īsa aukla un gabals haizivs gaļas — tas bija viss, ko viņam vajadzēja. Viņa aukla bija ļoti resna, bet ne vienu reizi vien tā pārtrūka — un zivs aizpeldēja. Reiz delfīns aizbēga ar Hermaņa sagatavoto ēsmu, paķerdams līdzi četrus O'Šonesija sistēmas āķus. Pēc nepilnas stundas mēs šo delfīnu noķērām ar makšķeri un, uzšķērduši to, atguvām savus četrus āķus. Delfīni, kas bija pavadījuši mūs vairāk nekā mēnesi, pie paša ekvatora pameta mūs, un tālākā ceļojuma laikā mēs vairs neredzējām nevienu delfīnu.
Tā ritēja dienas. Darba bija tik daudz, ka -laiks nevilkās gausi. Bet, ja arī nebūtu bijis ko darīt, vērojot tik brīnišķas jūras un mākoņu ainavas, laiks tomēr nevilktos gausi. Rītausmas izskatījās pēc degošām majestātiskām pilsētām zem varavīksnēm, kuru loki sniedzās gandrīz līdz pašam zenītam; saulrieti pielēja okeānu ar rožainas gaismas upēm, kas plūda no saules, no kuras pāri debess jumam aizstidza koši zili stari. Svelmīgā dienā ūdens aiz borta izskatījās pēc gaiši zila atlasa ar koncentrētas saules gaismas piltuvēm zem tā. Bet pakaļgalā no dzelmes stiepās blāvi tirkīzzilu burbuļu virtes — putām klātās pēdas, ko «Snarka» atstāja aiz sevis, ar korpusu šķeldama viļņus. Naktī ķīļūdens dega fosforescējošās ugunīs; tur gļotainā medūza piktojās par miera traucējumu, bet dziļāk nenogurdamas šaudījās tādas kā komētas ar garām, viļņotām, spokainām astēm — tās bija makreles. Laiku pa laikam te vienā, te otrā pusē tuvu ūdens virsmai kā elektriskās spuldzītes iedegās fosforescējoši organismi un varēja redzēt, ka bezrūpīgās makreles rīko medības tieši zem bugsprita.
Mēs gājām aizvien tālāk uz austrumiem, izkūlāmies cauri bezvēja joslai un noķērām spirgtu dienvidrietumu brīzi. Sā vēja dzīti, mēs varējām paiet garām Markīžu salām tālu uz rietumiem. Otrdien, divdesmit sestajā novembrī, stipras brāzmas laikā vējš pēkšņi iegriezās no dienvidaustrumiem. Beidzot tas bija īsts pasāts. Brāzmas mitējās, iestājās jauks laiks, burās pūta spirgts vējš. Pasāts griezās, griezās, līdz beidzot pūta no ziemeļaustrumiem, un mēs stingri turējām kursu uz dienvidrietumiem. Pēc desmit dienām, sestajā decembrī, pulksten piecos no rīta mēs taisni priekšā, tur, «kur tai vajadzēja būt», ieraudzījām zemi. Mēs apgājām apkārt Uahukai un Nukahivai, tajā pašā nakti stiprā vējā un necaurredzamā tumsā iegriezāmies šaurajā Taiohae līcītī un izmetām tur enkuru. Krastā blēja savvaļas kazas, gaiss bija puķu smaržu piesātināts. Brauciens bija galā. Sešdesmit dienās mēs bijām veikuši ceļu no vienas zemes līdz otrai pāri tuksnesīgajam okeānam, kur pie apvāršņa nekad nepaceļas pretī braucošu kuģu buras.
X NODAĻA Taipi
Austrumos palikusī Uahuka nozuda aiz lietus aizsega, kas jau tuvojās mūsu «Snarkai». Bet mazais kuģītis, kura lielajā spinakerā pūta dienvidaustrumu pasāts, skrēja dūšīgi. Pagājām garām Martina zemesragam, punktam, kas atradās vistālāk Nukahivas dienvidaustrumos, un skatienam pavērās platā ieeja Komptrollera līcī, kur bija redzama Buras klints. Tā bija uz mata kā Kolumbijas upes zvejnieku laivas bura.
— Kā jūs domājat, kas tas ir? — es jautāju pie stūres stāvošajam Hermanim.
— Zvejnieku laiva, ser, — viņš atbildēja, rūpīgi apskatījis.
Bet kartē pavisam noteikti bija atzīmēts: «Buras klints».
Tomēr vairāk mūs interesēja, kas ir pašā Komptrollera līcī, kur mūsu acis kāri meklēja trīs nelielus līcīšus un pievērsās vidējam, kura stāvie sabiezējošā krēslā tītie krasti ietiecās salā. Cik reižu mēs bijām pētījuši karti, meklēdami šo mazo vidējo līcīti un ieleju, kas aiz tā sākās, — Taipī ieleju. Karte sauca to par Taipi, un tas, protams, bija pareizi, taču man labāk patika Taipī, un es vienmēr saukšu to par Taipī. Kad es biju puika, es izlasīju grāmatu, kuras nosaukums bija «Taipī», — Hermana Melvila grāmatu; stundām ilgi es varēju sapņot pie šīs grāmatas. Bet es ne tikai sapņoju. Es stingri apņēmos, izaudzis liels, lai būtu kā būdams, arī braukt uz Taipī. Tāpēc ka svešu zemju noslēpums jau bija pārņēmis manu bērna apziņu — noslēpums, kas vadāja mani pa dažādām zemēm, vadā pašlaik un nekad nezaudēs pievilcību. Gadi gāja, bet Taipī netika aizmirsta. Reiz, atgriezies Sanfrancisko no septiņus mēnešus ilga brauciena pa Klusā okeāna ziemeļu daļu, es nospriedu, ka ir pienācis laiks. Uz Markīžu salām devās briga «Galilejs», bet komanda jau bija salīgta, un man, pieredzējušam jūrniekam, kas plīsa vai pušu aiz lepnuma par savu pieredzi, bija jāpazemojas un jāpiedāvājas par jungu, lai tiktu svētceļojumā uz Taipī. «Galilejs», protams, atgrieztos no Markīžu salām bez manis, tāpēc ka es meklētu Faijaveiju un Kori-Kori. Iespējams, ka kapteinis izlasīja manās acīs nodomu dezertēt. Bet varbūt jungas vieta jau bija aizņemta. Lai nu kā, bet es to nedabūju.
Un atkal ātri skrēja ar plāniem, sasniegumiem un neveiksmēm bagāti gadi, bet Taipī netika aizmirsta, un te nu es biju: skatījos tās izplūdušajās aprisēs, kamēr brāzma aizsedza «Snarku» ar lietus aizkaru. Priekšā pavīdēja virmojošu bangu apjoztā Sargklints. Bet tad arī tā nozuda lietū un tumsā. Mēs stūrējām taisni uz klinti, cerēdami, ka bangu šņākoņa norādīs, uz kuru pusi jāpagriežas.
Mums bija jāpaļaujas uz to, jo mums nebija nekā, tikai kompass, lai orientētos, un, ja palaistu garām Sargklinti, mēs nenonāktu Taiohae līci, būtu spiesti pagriezt «Snarku» atpakaļ jūrā un tur gaidīt rītu — ne visai patīkamas izredzes ceļotājiem, kurus nogurdinājis sešdesmit dienu ilgs ceļojums pa vientulīgajiem Klusā okeāna plašumiem, ilgas pēc zemes, ilgas pēc augļiem un cauri gadiem saglabātās ilgas pēc jaukās Taipī ielejas.
Negaidot pašā priekšā no lietus rēkdama iznira Sarg- klints. Mēs mainījām kursu un ar brāzmas piepūstu grotburu un spinakeru pagājām klintij garām. Klints piekajē vējš atstājās no mums, un mēs ieslīdejam rāmos ūdeņos. Bet tad vēja vēsma iegūla burās tieši no priekšas — un mēs ar lielām pūlēm virzījāmies iekšā Taiohae līcī, ar acīrn velti meklēdami sarkano uguntiņu forta drupas, un mums vajadzēja izmest enkuru. Vējš ik bridi grozījās — un no visām pusēm atskanēja neredzamo bangu šņākoņā. Tumsas tītajā krastā bija dzirdama savvaļas kazu mekšķi- nāšana, bet augšā cauri aizejošo mākoņu driskam jau paspīdēja pirmās zvaigznes.. Pēc divām stundām, iegājuši līcī apmēram jūdzi, izmetām enkuru vienpadsmit asu dziļumā. Tā mēs nonācām Taiohae.