Otrā rītā mēs pamodāmies pasaku valstībā. «Snarka» atpūtās rāmā ostā, bet visapkārt pletās milzīgs amfiteātris, kura vīnstīgām noaugušās sienas likās izslejamies tieši no ūdens. Tālu austrumos pamanījām šauru taciņu, kas aizvijās pa nogāzi.
— Taka, pa kuru Tobijs aizbēga no Taipī! — mēs iesaucāmies.
Mēs aši vien bijām krastā un gribējām tūliņ kāpt zirgos, taču mums vajadzēja savu svētceļojumu uz kādu dienu atlikt. Divi mēneši, kurus bijām pavadījuši jūrā ba- sikņi, vietas trūkuma dēļ nevarēdami izvi'ngrināt locekļus, bija slikta sagatavošanās pastaigai ādas apavos. Bez tam vajadzēja nogaidīt, kamēr zeme beigs savu pretīgo šūpošanos, lai mēs varētu jāt ar naskajiem kalnu zirdziņiem pa galvu reibinošajam takām. Tāpēc, lai pierastu, mēs mazliet pagajam pa biezajiem džungļiem un apmeklējām ar sūnām apaugušu cienījamu elku, pie kura kāds vācu komersants un norvēģu kapteinis strīdējās, cik sver minētais elks un par cik samazināsies elka vērtība, ja to pārzāģēs uz pusēm. Viņi ķecerīgi apgājās ar vecīti, durstīdami to ar nažiem, lai pārliecinātos, cik tas ciets un cik biezā sūnu kārtā ietērpts, bet pēc tam pavēlēdami elkam piecelties un pašam nokāpt līdz kuģim, lai aiztaupītu viņiem pūliņus. Bet, tā kā elks to nedarīja, deviņpadsmit kanaki nogāza to uz baļķu veltņa un vilka uz kuģi, kur, ieslēgts tilpnē, elks varbūt vēl tagad ceļo uz Eiropu — pēdējo mājvietu visām pagānu dievībām, izņemot dažas, kas apmetušās Amerikā, un vienu, kura patlaban, kad es rakstu, ņirdz tepat uz galda un, ja vien mēs nenoslīksim, ņirgdama skatīsies uz mani līdz manai nāves stundai. Elks, protams, nodzīvos ilgāk par mani. Tas ņirgs vēl tad, kad es jau būšu sairis pīšļos.
Bez tam, lai pierastu, mēs piedalījāmies dzīrēs, kuras kāds Taiara Tamarii, no vaļu medību kuģa aizbēguša havajiešu matroža dēls, bija sarīkojis par godu savai mātei markīzietei, izcepdams četrpadsmit veprus un ielūgdams uz mielastu visu ciemu. Kad mēs tuvojāmies, mūs sveica vietējais herolds — jauna meitene, kas, stāvēdama uz augstas klints, dziedošā balsī sludināja, ka mūsu klātbūtne ir šīsdienas svinību galvenā rota. To pašu viņa atkārtoja visiem atnācējiem. Bet, līdzko mēs bijām apsēdušies, meiteni' sāka dziedat citādi — un visus klātesošos pārņēma uzbudinājums. Viņas izsaucieni kļuva ātri un griezīgi. Kaut kur tālumā atbildēja vīrieši, kuru kliedzieni pārgāja neiedomājami mežonīgā, barbariskā asiņu un kara dziesmā. Tad no tropu biežņas iznāca mežoņi, kuru vienīgais apģērba gabals bija raibs gurnauts. Viņi tuvojās lēni, dobjās rīkles balsīs izkliegdami triumfu un sajūsmu. Procesijas dalībnieki nesa uz pleciem jaunus kociņus, bet pie tiem bija piesieti kaut kādi noslēpumaini, acīmredzot diezgan smagi priekšmeti, kas bija rūpīgi ietīti zaļās lapās.
Tās bija cūkas — nobarotas un uz iesma izceptas cūkas, bet viņi nesa tās uz nometni tā, kā senos laikos bija nesuši «garo cūku». «Garā cūka» nemaz nav cūka. Tā polinēzieši sauc cilvēka gaļu, un šie cilvēkēdāju pēcteči ar karaļa dēlu priekšgalā nesa uz galdu cūkas tāpat, kā viņu tēvu tēvi bija nesuši nogalinātos ienaidniekus. Ik pa brīdim procesija apstājās, lai nesējiem būtu iespējams ar saviem šaušalīgajiem kliedzieniem paust prieku par uzvaru, vēdera baudas priekšnojautu un nicinājumu pret ienaidnieku. Tikai pirms divām paaudzēm Melvils pats savām acīm bija redzējis, kā nes lapās ietītos haparu kārotāju līķus uz dzīrēm Tai. Kādu citu reizi Melvils «pievērsa uzmanību dīvainas formas koka traukam» un, paskatījies tajā, «ieraudzīja vēl svaigos un slapjos cilvēku kaulus ar gaļas gabaliem pie tiem».
Daudzi augsti civilizēti cilvēki bieži uzskata kanibālismu gandrīz vai par pasaku: viņiem varbūt nav patīkami domāt, ka viņu pašu senči kādreiz piekopuši kanibālismu. Kapteinis Kuks arī izturējās pret šo jautājumu skeptiski, kamēr pats nebija pārliecinājies par to kādā Jaunzēlandes ostā. Viņam atnesa uz kuģa jauku saulē izžāvētu cilvēka galvu. Kuks pavēlēja nogriezt no tās gabalu miesas un piedāvāt iezemietim, kurš to ar gardu muti arī apēda. Gods, kam gods pienākas, kapteinis Kuks bija īsts empīriķis. Lai nu kā, bet viņš deva zinātnei pārliecinošu faktu, kas tai bija ārkārtīgi nepieciešams. Protams, viņam nenāca ne prātā, ka vairākus tūkstošus jūdžu tālāk eksistē neliela salu grupa, kur vēlāk tiks iztiesāta dīvaina lieta. Kādu vecu Maui cilts virsaiti apsūdzēja par neslavas celšanu, jo viņš apgalvoja, ka viņa ķermenis ir kapteiņa Kuka kājas īkšķa glabātava. Kā stāsta, prasītājiem nav izdevies pierādīt, ka vecais virsaitis nav apēdis ceļotāja īkšķi, un viņi prāvu zaudējuši.
Man, jādomā, nebūs iespējas šajās pagrimuma dienās redzēt, kā ēd «garo cūku», bet man vismaz jau pieder pavisam īsts iegarens, dīvaini izgriezts vairāk nekā simt gadu vecs markīziešu kauss, no kura ir dzertas divu kapteiņu asinis. Viens no šiem kapteiņiem bijis negodīgs cilvēks. Viņš pārdevis kādam markīziešu virsaitim izgrabējušu vaļu medību laivu, iepriekš nokrāsojis to baltu. Līdzko kapteinis aizbraucis, laiva izjukusi. Taču šis pats kapteinis pēc kāda laika piedzīvojis katastrofu tieši pie šīs pašas salas krastiem. Markīziešu virsaitim nebijis nekādas sajēgas par debetu un kredītu, toties viņam piemitusi pirmatnējā godīguma izpratne un tikpat pirmatnēja izpratne par ekonomiju dabā. Viņš noslēdzis savu bilanci, apēz- dams cilvēku, kas bija viņu apkrāpis.
Rītausmā, kad bija vēl pavisam tumšs, mēs devāmies uz Taipī jāšus uz maziem, sirdīgiem ērzelēniem, kas spārdījās, zviedza un koda cits citam, pilnīgi aizmirsuši tiem mugurā sēdošās trauslās cilvēciskās būtnes, slidenās takas, vaļīgos klinšu bluķus un dziļos bezdibeņus. Mēs gājām pa vecu, pamestu ceļu cauri hau koku biezoknim. Abās pusēs bija redzamas kādreizējās biezās apdzīvotības pēdas. Visur, kur vien varēja ielauzties skatiens, varēja redzēt no sešām līdz astoņām pēdām augstas un vairākus jardus platas maslvas akmens sienas un pamatus. Uz šīm akmens platformām savā laikā bija balstījušās mājas. Bet ļaudis bija izmiruši, mājas sabrukušas, un tagad milzīgu koku saknes urbās cauri platformām un lapotne pletās pāri džungļiem. Šos pamatus sauc par pae-pae.
Tagadējiem Markīžu salu iedzīvotājiem nebūtu pa spēkam pacelt un pārvietot tik smagus akmens bluķus. Un nav arī nekādas vajadzības. Visapkārt ir tūkstošiem pamestu un neviena neizmantotu pae-pae. Vienu vai divas reizes, kāpjot lejā ielejā, mēs redzējām uz dižajiem pae- pae apmetušās nožēlojamas salmu būdiņas; tikpat smieklīga ar savām proporcijām izskatītos uz Heopsa piramīdas platas pamatnes notupināta balsošanas kabīne. Markīžu salu iedzīvotāji izmirst, un vienīgais, kas vēl aizkavē šo izmiršanu, spriežot pēc apstākļiem Taiohae, ir svaigu asiņu pieplūdums. Tīrasiņu markīzietis ir retums. Šķiet, ka viņi visi ir metisi un visdažādāko rasu sajaukums. Kopras iekraušanai kuģos Taiohae tirgotāji var salīgt labi ja deviņpadsmit derīgus strādniekus, un šo strādnieku dzīslās rit angļu, amerikāņu, dāņu, vācu, franču, korsikā- niešu, spāņu, portugāļu, ķīniešu, havajiešu, paumotiešu, tahitiešu un melanēziešu asinis. Tautību te ir vairāk nekā ļaužu, bet šī tautību saplūšana nāk tikai par labu. Dzīves pulss te top gurdāks,- kļūst nevienmērīgs un izdziest Šajā mērenajā, siltajā klimatā — īstā paradīzē zemes virsū —, kur nav novērojamas straujas temperatūras svārstības un gaiss, ko pastāvīgi atsvaidzina dienvidaustrumu pasāta atnestais ozons, ir tīrs un dziedinošs kā balzams, astma, tuberkuloze un citas slimības plaukst tikpat krāšņi kā džungļu augi. Katrā salmu būdiņā dzirdams saēstu plaušu mokošais klepus vai novārdzināto sirdzēju vaidi. Plosās arī citas briesmīgas slimības, taču visvairāk dzīvību nopļauj plaušu ligas. Te, piemēram, pazīst kādu sevišķi drausmīgu ātrā diloņa formu, ko sauc par «auļo- šanu». Divu mēnešu laikā tā visstiprāko cilvēku padara par skeletu un aizrauj kapā. Ieleja pēc ielejas izmira līdz pēdējam cilvēkam, un džungļi atguva zaudēto auglīgo zemi. Vēl Melvila laikos Hapaa ieleju (viņš to sauc par Haparu) apdzīvoja kareivīga cilts. Nākamajā paaudzē bija palikuši tikai divi simti cilvēku. Tagad te ir neapdzīvoti, drūmi tropu džungļi.