Mēs kāpām aizvien augstāk un augstāk, un mūsu neap- kaltie zirdziņi veikli tipšināja pa akmeņaino taku cauri pamestiem pae-pae un negausīgajiem džungļiem. Mēs ieraudzījām sarkanos kalnu ābolus, ohias, kurus pazinām jau no Havaju salām, un sūtījām pēc tiem iezemieti. Likām viņam rāpties arī pēc kokosriekstiem. Biju dzēris kokosriekstu pienu jau Jamaikā un Havaju salās, bet, iekams nebiju to nobaudījis te, Markīžu salās, es nezināju, kas tas par apbrīnojamu dzērienu. Dažreiz mēs jājām zem savvaļas citronu un apelsīnu kokiem, kas bija izturējuši mežonīgās dabas uzbrukumu ilgāk nekā to stādītāji.
Mēs jājām cauri bezgalīgiem dzeltenu ziedputekšņu klātu kasiju biezokņiem — ja to vispār var saukt par jāšanu, jo šie smaržīgie biezokņi bija pilni ar lapsenēm. Turklāt ar kādām! Šie dzeltenie radījumi bija maza kanārijputniņa lielumā un drāzās pa gaisu, saspieduši kājas kopā tā, ka tās izskatījās pēc pāris collu garas astes. Ērzelēns piepeši apstājas un, atbalstīdamies uz priekškājām, pasviež pakaļkājas pret debesīm. Tad tas nolaiž pakaļkājas, kā dzelts lec uz priekšu un atkal nostājas vertikāli. Bet tas nekas. Erzelēna biezo ādu ir pārdūris lapsenes svēlais pīķis. Tad vēl viens ērzelēns un vēl viens, un beidzot visi ērzelēni sāk lēkāt uz priekškājām pašā bezdibeņa malā. Blaukš! Līdz baltkvēlei nokaitēts duncis ieurbjas man vaigā. Vēlreiz blaukš! Tāds pats dūriens kaklā. Atrodos arjergardā un dabūju vairāk nekā esmu pelnījis. Atkāpšanās ceļa nav, un no priekšējiem zirgiem, kas lēkā uz bīstamās takas, arī nekas labs nav sagaidāms. Mans zirgs paskrien garām Carmianas zirgam, un šis jutīgais radījums, tas ir, Carmianas zirgs, tādā psiholoģiskā momentā ar vienu kājii iesper manam zirgam, bet ar otru man pašam. Tencinu debesis, ka zirgs nav apkalts, un šajā pašā mirklī palēcos seglos no vēl viena dedzinoša dūriena. Goda vārds, man ir par daudz, un mans nabaga zirdziņš no sāpēm un bailēm ir apdullis ne mazāk kā es.
— Nost no ceļa! Es jāju! — es kliedzu, ar cepuri izmisīgi gaiņādams spārnainos mūdžus.
Takas vienā pusē ir stāva siena uz augšu, otrā pusē — uz leju. Vienīgā iespēja tikt nost no ceļa ir — brāzt uz priekšu. Jābrīnās, ka zirgi nenogāzās lejā, bet tie traucās kā traki te auļos,-te rikšos, apdzīdami cits citu, klupdami, lēkdami, slīdēdami un pasviezdami dibenus pret debesīm ikreiz, kad tiem iedzēla lapsene. Pēc kāda laika mēs varējām atvilkt elpu un saskaitīt ievainojumus. Un tas atkārtojās nevis vienu vai divas reizes, bet daudz, daudz reižu. Dīvaini tā teikt, bet tas nekad neapnika. Zinu, es katru reizi šāvos cauri brikšņiem ar neatslābstošu aizrautību kā cilvēks, kas bēg no drošas nāves. Nē, jājot no Taiohae uz Taipī, neviens ceļinieks negarlaikosies.
Beidzot mēs bijām uzkāpuši augstāk par saniknoto lapseņu valstību. Mūs glāba augstums, nevis pašu izturība. Visapkārt, cik tālu vien sniedza skatiens, rēgojās klintis, kuru robainās virsotnes sniedzās līdz pasāta nestajiem mākoņiem. Lejā, tajā puse, no kuras mēs bijām atjājuši, kā spēļu lietiņa rāmajā Taiohae līcī bija redzama mūsu «Snarka». Priekšā pletās Komptrollera līcis. Mēs nokāpām tūkstoš pēdu zemāk un ieraudzījām Taipī. «Ja man būtu ļauts ielūkoties paradīzes dārzos, diezin vai es būtu vairāk sajūsmināts,» teica Melvils brīdī, kad viņa skatienam pavērās šī ieleja. Viņš bija ieraudzījis dārzu. Mēs ieraudzījām biezokni. Kur palikušas maizes koku birzis, par kurām stāsta Melvils? Mēs redzējām džungļus, neko vairāk, tikai džungļus, divas salmu būdas un dažus kokos- palmu pudurīšus, kas bija izlauzušies cauri pirmatnējā zaļuma segai. Kur palikusi Tai — vecpuišu pils, kur sievietes bija tabu un kur virsaitis Mehevi kārtoja cilts lietas kopā ar jaunākajiem virsaišiem un pusduci sagrabējušu un apātisku sirmgalvju, kuru vienīgais uzdevums bija ar savu klātbūtni atgādināt varonīgo pagātni? Strautmalā nedzirdēja saklaigājamies meitenes un sievietes, kas smalcināja tapa. Un kur palikusi būda, ko mūžīgi būvēja vecais Narheijo? Veltīgi es lūkojos, vai viņš, uzrāpies kokos- palmā deviņdesmit pēdu augstumā, nekūpina savu rīta pīpi.
Mēs līčločiem kapam leja zem cieši savijušos zaru velvēm, kur nedzirdami spurdza milzīgi tauriņi. Neviens tetovēts mežonis, bruņojies ar vāli un metamo šķēpu, vairs nesargāja taku, un mēs varējām brist pāri straumei, kur vien mums patika. Šajā jaukajā ielejā vairs nevaldīja svētais un nežēlīgais tabu. Nē, tomēr valdīja, bet tas bija jauns tabu, jo, piegājuši par tuvu vairākām nožēlojamām iezemietēm, mēs izdzirdējām brīdinošu tabu. Un labi vien bija: sievietes bija spitālīgas. Vīrieti, kurš mūs brīdināja, bija šausmīgi izķēmojusi elefantiāze. Bez tam viņiem visiem bija slimas plaušas. Taipī ieleja bija nāves miteklis, un atlikusī tās iedzīvotāju saujiņa izdvesa savas izmirstošās cilts pēdējos mokpilnos vaidus.
Protams, uzvarējuši bija ne jau stiprākie, jo taipieši
bija kādreiz bijuši varena cilts, stiprāka par hapariem, taiohaejiešiem, par visām Nukahivas ciltīm. Vārds «taipī» jeb, pareizāk, «taipi» sākumā nozīmēja «tas, kas ēd cilvēka gaļu».-Bet, tā kā visi Markīžu salu iedzīvotāji ēda cilvēka gaļu, tad šis vārds nozīmēja, ka taipieši ir cilvēkēdāji visaugstākajā mērā. Taipī iedzīvotāji bija pazīstami ar savu drosmi un nežēlību ne vien Nukahivā, bet visās A'larkīzu salās, kur viņu vārds tika izrunāts ar bailēm. Viņi bija neuzvarami. Pat franču flote, kas sagrāba Markīžu salas, atstāja Taipī mierā. Reiz ielejā iebruka fregates «Eseksa» kapteinis Porters. Bez paša matrožiem viņam bija vēl divi tūkstoši cīnītāju no Haparas un Taiohae. Viņi iegāja diezgan dziļi ielejā, bet tad atdūrās pret tik niknu pretestību, ka laida Iekas vaļā un bija priecīgi, tikuši atpakaļ pie savām laivām un kanoe.
No visiem dienvidjūru saliniekiem Markīžu salu iedzīvotājus uzskata par stiprākajiem un skaistākajiem. Melvils par viņiem ir teicis: «Mani sevišķi pārsteidza viņu fiziskais spēks un skaistums… Ķermeņa skaistuma ziņā viņi pārspēj visus cilvēkus, ko līdz šim esmu redzējis. Pūļos, kas piedalījās dzīrēs, es nevienam pašam nepamanīju kaut niecīgāko fizisko kroplību… Nevienam nepiemita defekti, kas dažreiz sagandē citādi nevainojami veidotu ķermeni. Katrs bija savdabīgi skaists, un gandrīz katrs varēja noderēt par modeli tēlniekam.» Markīžu salu atklājējs Men- daņja arī atzīmēja, ka šo salu iedzīvotāji ir apbrīnojami skaisti. Viņa ceļojumu hronists Figeroa raksta: «Ada viņiem ir bezmaz vai balta; viņi ir gara auguma un skaisti veidoti.» Kapteinis Kuks nosaucis markīziešus par vislieliskākajiem dienvidjūru salu iedzīvotājiem. Kuks raksta, ka «viņu vidū nav neviena, kas būtu mazāks par sešām pēdām».