Bet tagad viss šis spēks un skaistums ir zudis un Taipī ielejā mīt saujiņa nožēlojamu radījumu, kurus pamazām dzen kapā spitālība, elefantiāze un tuberkuloze. Melvils bija aplēsis, ka Taipī, neieskaitot mazās Hooumi ielejas iemītniekus, ir divi tūkstoši iedzīvotāju. Cilvēki it kā bija f satrūdējuši šajā brīnišķajā dārzā, kur klimats ir patīka
māks un veselīgāks nekā jebkur citur pasaulē. Taipī iedzīvotāji bija ne tikai fiziski skaisti, bet arī tīri. Te nebija baciļu un mikrobu, kas saindē gaisu mūsdienu pilsētās. Bet, kad baltie cilvēki ar saviem kuģiem atveda visādas slimības, taipieši padevās tām un sāka izmirt.
Ja visu to labi apdomā, gandrīz vai jāsecina, ka baltās rases uzplaukums balstās uz netīrības un sairuma. Taču izskaidrojums meklējams dabiskajā izlasē. Mēs, baltie, esam uzvarējuši karā ar mikroorganismiem; tūkstošiem mūsu priekšteču paaudžu ir cīnījušās un uzvarējušas tajā. Ja kādam no mums kopš dzimšanas organisms bija sevišķi uzņēmīgs pret šiem neredzamajiem ienaidniekiem, tad tas drīz vien nomira. Dzīvi palika tie, kuri spēja uzvarēt slimības. Mēs, dzīvie, esam imūni, esam pielāgojušies dzīvei vidē, kas čum un mudž no mums naidīgiem mikroorganismiem. Nabaga markīzieši tādai atlasei nebija pakļauti. Viņi nebija imūni. Un, lūk, viņus, kas bija raduši apēst savus ienaidniekus, tagad apēda neredzamie mikroorganismi, un vāle un metamais šķēps šajā karā bija bezspēcīgi.
Pirms brokastīm mēs noseglojām zirgus, izšķīrām tos, lai neplēšas, manējam mugurā jau bija izkosti vairāki robi, - un, veltīgi mēģinādami atgainīt smilšu mušas, paēdam banānus un gaļas konservus, lieliem malkiem piedzerdami kokosriekstu pienu. Te nebija nekā sevišķa, ko redzēt. Džungļi uzbruka, aprīdami cilvēku darbu. Te vienā, te otrā vietā mēs uzgājām pae-pae, bet uz tiem nebija nekādu uzrakstu, nekādu hieroglifu vai citu pagātnes liecību: tikai mēmi akmeņi, kurus bija sakrāvušas un apstrādājušas mūžībā aizgājušu cilvēku rokas. No pae-pae auga laukā milzīgi koki, kas naidā pret cilvēka darbu skaldīja un izsvaidīja akmeņus, cenzdamies atdot tos pirmatnējam haosam.
Mēs atstājām džungļus un gājām peldēties, cerēdami tikt vaļā no smilšu mušām. Bet kas to deva! Lai ietu ūdenī, ir jāizģērbjas. Mušas to ļoti labi zina un gaida krastā miriādēm. Iezemieši tās sauc par nau-nau, izrunājot šo vārdu kā angļu «now» («tagad»). Tas ir patiešām piemērots nosaukums, jo šīs mušas ir neatlaidīga tagadne. Nav vairs ne pagātnes, ne nākotnes, kad tās pielīp pie jūsu ādas, un esmu ar mieru saderēt, ka Taipī ielejā Omārs Haijams nebūtu uzrakstījis savas «Rubajas» — tas būtu bijis psiholoģiski neiespējami. Es pieļāvu stratēģisku kļūdu, izģērbdamies augstajā krastā, no kura varēja labi ielēkt ūdenī, bet kur nevarēja tikt atpakaļ. Kad biju izpeldējies un gribēju tikt pie drēbēm, man vajadzēja noiet kādus simt jardus pa krastu. Līdzko spēru pirmo soli, savi desmit tūkstoši nau-nau metās man virsū. Kad spēru otru soli, ap mani jau bija mākonis, kad spēru trešo — saule satumsa pie debesīm. Kas notika tālāk, galīgi neatceros. Kamēr tiku līdz savām drēbēm, biju jau sajucis prātā. Un tad es pieļāvu taktisku kļūdu. Kad iznāk darīšana ar nau-nau, ir jāiegaumē viens vienīgs likums — nekad nespiest tās. Dariet, ko gribat, tikai nespiediet tāsi Šie kukaiņi ir tik ļauni, ka bojā ejas brīdī ielaiž jums zem ādas visu savu indi. Tie saudzīgi jāsaņem starp īkšķi un rādītājpirkstu un maigi jāpierunā, lai ņem smeceri nost no jūsu drebošās miesas. Tas ir tikpat kā izraut zobu. Bet nelaime bija tā, ka zobi izauga ātrāk, nekā es paguvu tos izraut, tāpēc es spiedu mušas un, rīkodamies tā, piepumpēju sevi ar indi. Tas notika pirms nedēļas. Pašreiz es atgādinu baku slimnieku, kas izveseļošanās laika nav pienācīgi aprūpēts.
Hooumi ir neliela ieleja, ko no Taipī atdala uzkalnu grēda, un mēs kāpām lejā šajā ielejā, līdzko mums bija izdevies pievaldīt savus trakulīgos un nepieēdināmos zir- ģeļus. Kādu jūdzi nojājuši, mēs sasniedzām Vorina kalnu, ceļa visbīstamāko posmu, kur veselas piecas minūtes nosēdējām seglos pagalam nobijušies. Mēs aizjājām līdz izejai no Taipī ielejas un paskatījāmies lejā, uz līci, no kura bija bēdzis Melvils. Tur droši vien bija paslēpta vaļu medību laiva, bet te ūdenī stāvēja tabu kanaks Karaksī un tirgojās ar iezemiešiem par jūras braucēja dzīvību. Bet tur droši vien Melvils pēdējo reizi apskāva Faijaveju, pirms metās pie laivas. Bet tur bija vieta, no kuras Mehevi un Mou-Mou ar saviem pavadoņiem peldēja, lai nogrieztu laivai ceļu.
Mēs devāmies uz Hooumi. Melvilu tā sargāja, ka viņš pat nenojauta tādas ielejas pastāvēšanu, lai gan viņam droši vien bieži bija gadījies tikties ar tās iedzīvotājiem, kuri bija pakļauti Taipī ciltij. Mēs atkal jājām starp tādiem pašiem pamestiem pae-pae, bet, tuvojoties jūrai, atradām ļoti daudz kokospalmu, maizes koku, taro lauciņus un salmu būdas. Vienā no tām mēs nolēmām pārnakšņot, un saimnieki uz karstām pēdām sāka gatavoties dzīrēm. Nokāva sivēnu, un, kamēr tas cepās starp nokaitētiem akmeņiem, bet cāļi vārījās kokosriekstu pienā, es pierunāju vienu no mūsu pavāriem uzlīst kokospalmā. Riekstu čemurs karājās pašā galotnē simt divdesmit piecas pēdas virs zemes, bet salinieks piegāja pie koka, apķēra to ar rokām, izliecās tā, ka viņa kāju pēdas cieši piekļāvās stumbram, un neapstādamies kāpa augšā. Stumbrā nebija neviena robiņa, un iezemietis neņēma palīgā virvi. Viņš mierīgi uzkāpa kokā simt divdesmit piecas pēdas augstu un sāka šķīt galotnē riekstus. Ne katram šejienietim būtu pieticis izturības jeb, pareizāk sakot, plaušu tādam kāpienam, jo vairums no viņiem bija diloņslimnieki. Dažas sievietes, slimības novārdzinātas, nepārtraukti kunkstēja un vaidēja. Tikai daži abu dzimumu pārstāvji bija tīrasiņu markīzieši. Lielākajai daļai no viņiem dzīslās ritēja franču, angļu, dāņu un ķīniešu asinis. Labākajā gadījumā šis svaigo asiņu piejaukums tikai attālināja galīgo bojā eju, taču, redzot iznākumu, rodas doma, vai tas ir to vērts.
Dzīru galds bija klāts uz plata pae-pae pie mājas, kur mums bija paredzēts nakšņot. Pirmais ēdiens bija jēla zivs poi-poi mērcē, kas ir asāka un skābāka nekā no taro gatavotais havajiešu poi. Markīžu salās poi-poi gatavo no maizes koka augļiem. Ienākušos augli, kad tam novilkta miza, ieliek no ķirbja izgrebtā traukā un ar akmeni sagrūž biezā, lipīgā mīklā. Ja tādu poi ietin lapās, to var ierakt zemē un glabāt gadiem ilgi. Pirms lietošanas tas tomēr jāapstrādā tālāk. Lapās ietīto poi, tāpat kā cūku, liek starp karstiem akmeņiem un kārtīgi izcep. Pēc tam to atšķaida ar aukstu ūdeni, lai iznāktu tik bieza putra, ka var saņemt ar diviem pirkstiem. Iepazīstoties tuvāk, izrādās, ka tas ir patīkams un barojošs ēdiens. Bet maizes koka augļi, kad tie ir nogatavojušies un labi izvārīti vai izcepti! Mēli var norīt. Maizes koka augļi un taro ir karalisks ēdamais, kaut gan pirmie ir patentēti viltvārži, jo pēc garšas drīzāk atgādina batātes nekā maizi, vienīgi nav tik saldi.
Dzīres beidzās, un mēs skatījāmies, kā pār Taipī paceļas mēness. Gaiss bija kā balzams ar puķu smaržu piemaisījumu. Tā bija burvīga nakts, kuras klusumu netraucēja ne mazākais troksnītis; ne vēja pūsma nesakustināja lapotni, un tas bija tik skaisti, ka elpa aizrāvās un krūtīs kaut kas gandrīz sāpīgi sažņaudzās no sajūsmas. Bija dzirdama tāla un vāja piekrastes bangu šņākoņa. Gultu nebija, mēs snauduļojām un gulējām uz grīdas. Kaut kur tuvu miegā smagi elpoja un vaidēja sieviete, un malu malās tumsā kāsēja mirstošie salinieki.