XI NODAĻA
Dabas Bērns
Pirmo reizi es sastapu viņu uz Marketstrītas Sanfrancisko. Bija drēgna pievakare, smidzināja lietus, un viņš gāja pa ielu, ģērbies īsās biksēs un kreklā ar īsām piedurknēm, ar basajām kājām plakšķinādams dubļaino trotuāru. Viņam nopakaļ skrēja vesels bars bezpajumtnieku. Visi garāmgājēji — bet viņu bija tūkstoši — ziņkāri pagrieza galvu, kad viņš gāja garām. Pagriezu arī es. Savu mūžu nebiju redzējis tik brīnišķu iedegumu. Šis cilvēks bija iededzis vienmērīgi kā blondīne, ja vien viņai neiet nost āda. Viņa garie, dzeltenie mati bija izbalējuši, tāpat arī bārda, kas nepazina bārdas nazi. Viņš bija brūns, zeltaini brūns un starot staroja uzsūktās saules pilns. «Vēl viens priesteris,» es nodomāju, «ir nonesis pilsētai vēsti, kas glābs pasauli.»
Pēc dažām nedēļām es ar dažiem draugiem biju paziņu vasarnīcā Pjedmontas pakalnos, no kurienes pārredzams Sanfrancisko līcis.- «Mēs viņu dabūjām rokā, dabūjām gan,» viņi priecājās. «Noķērām viņu kokā, bet tagad viss ir kārtībā, viņš jau ēd no rokas. Nāciet apskatīt.» Kopā ar viņiem es uzkāpu stāvā pakalnā un ļodzīgā būdelē eikaliptu birzes vidū ieraudzīju savu iedegušo pilsētas pravieti.
Viņš steidzās mums pretī, lēkādams un kūleņodams pa zāli. Viņš nesarokojās ar mums, viņa sveicieni izpaudās neparastās ķermeņa kustībās. Viņš vairākas reizes izlocīja augumu kā čūska, tad pr taisnām kājām, turēdams ceļus kopā, noliecās un ar plaukstām pabungoja pa zemi. Viņš virpuļoja un griezās, dejoja un lēkāja apkārt kā apreibis pērtiķis. Sejā staroja dzīvības kvēle, silta kā saule. «Cik es esmu laimīgs!» — tāda bija šī dziesma bez vārdiem.
Viņš dziedāja visu vakaru, bezgalīgi variēdams melodiju un nepārtraukti kustēdamies. «Plānprātiņš, nudien plānprātiņš!» es nodomāju. «Esmu sastapis mežā plānprātiņu!» Tomēr izrādījās, ka viņš ir interesants plānprātiņš. Lēkādams un mezdams kūleņus, viņš izklāstīja savu mācību, kurai vajadzēja glābt pasauli. Tajā bija divi galvenie baušļi. Pirmkārt, visai cietējai cilvēcei jānorauj sev apģērbs un kā mežoņiem jādzīvo kalnos un lejās, otrkārt, nelaimīgajai pasaulei jāapgūst fonētiskā pareizrakstība. Es iztēlojos, kā pilsētnieki risina lielās sociālās problēmas, kaili pārplūdinādami kalnus un lejas, bet saniknotie fermeri ar suņiem un dakšām dzenas viņiem pakaļ, šautenes plīkšķinādami.
Pagāja vairāki gadi, un kādā saulainā rītā «Snarka» iebāza degunu šaurā spraugā starp koraļļu rifiem, pret kuriem sašķīda pasāta dzītie viļņi, un lēni lavierēja iekšā Papeete ostā. Mums pretī nāca laiva ar dzeltenu karogu. Mēs zinājām, ka tur brauc ostas ārsts. Bet mazliet tālāk no tās parādījās neliela piroga, kas mūs ieinteresēja. Tā bija pacēlusi sarkanu karogu. Es aplūkoju to ar binokli, baidīdamies, ka tā var nozīmēt kaut kādas apslēptas briesmas — nogrimušu kuģi vai norāvušos boju. Tad uz «Snarkas» uzkāpa ārsts. Kad viņš bija pārbaudījis mūsu veselības stāvokli un pārliecinājies, ka neesam paslepen atveduši sev līdzi dzīvas žurkas, es pajautāju viņam, ko nozīmē sarkanais karogs.
— O, tas ir Dārlings, — skanēja atbilde.
Un drīz arī pats Dārlings, Ernests Dārlings, stāvēdams zem sarkanā karoga, kas simbolizēja tautu brālību, apsveica mani:
— Sveiks, Džek! Sveika, Carmiana!
Viņš ātri irās šurpu, un es redzēju, ka tas ir tas pats zeltītais pravietis no Pjedmontas pakalniem. Viņš pārrāpās pār bortu, kā saules dievs apjozies ar gurnautu un turēdams abās rokās Arkādijas dāvanas — pudeli ar zeltainu medu un lapu grozu, kas bija pilns ar lieliem, zeltainiem mango augļiem, zeltainiem banāniem, zeltainiem ananasiem, zeltainiem citroniem un sulīgiem apelsīniem, kas bija izauguši no tās pašas saules sasildītās zemes. Un, lūk, tā es vēlreiz zem dienvidu debesīm sastapu Dār- lingu, dabas bērnu.
Tahiti ir viena no skaistākajām vietām zemes virsū. To apdzīvo zagļi, laupītāji un meļi, kā arī daži ļoti godīgi un patiesīgi cilvēki. Tā kā Tahiti apbrīnojamo skaistumu bojā dažādi salašņas, kas apsēduši salu, tad esmu nolēmis rakstīt nevis par Tahiti, bet gan par Dabas Bērnu. No viņa vismaz dveš svaigums un veselība. Viņš izstaro maigumu un labsirdību, nevienam nespēj nodarīt ļaunu, neaizskar neviena jūtas, ja nu vienīgi kāda plēsonīga plutokrāta kapitālista jūtas.
— Ko nozīmē jūsu sarkanais karogs? — es jautāju.
— Sociālismu, protams.
— Jā gan, es to zinu, — es turpināju, — bet ko tas nozīmē jūsu rokās?
— Ka esmu atradis patiesību.
— Un ka jūs to sludināt Tahiti? — es neticīgi vaicāju.
— Protams, — viņš vienkārši atbildēja, un vēlāk es pārliecinājos, ka tā arī ir.
Kad mēs izmetām enkuru, nolaidām ūdenī mazo laiviņu un devāmies uz krastu, Dabas Bērns pavadīja mūs.
«Tā,» es nodomāju, «tagad šis savādnieks mocīs mani līdz kapa malai. Nedz nomodā, nedz miegā man nebūs no viņa miera, kamēr mēs nebūsim pacēluši enkuru.»
Bet savu mūžu es nebiju kļūdījies tik lielā mērā kā šoreiz. Es noīrēju mājiņu, kur dzīvoju un strādāju, un Dabas Bērns ne reizi netuvojās man. Viņš gaidīja uzaicinājumu. Toties viņš bieži uzkāpa uz «Snarkas» un okupēja mūsu bibliotēku, sajūsminādamies par daudzajām zinātniskajām grāmatām un sašuzdams, kā uzzināju vēlāk, par pārmērīgo beletristikas daudzumu. Dabas Bērns nekad netērēja laiku, lasot daiļliteratūru.
Apmēram pēc nedēļas manī ierunājās sirdsapziņa — un es ielūdzu viņu pusdienās kādā no pilsētas viesnīcām. Viņš atnāca, ģērbies audekla žaketē, kurā acīmredzot jutās ļoti neērti. Kad ierosināju novilkt žaketi, viņš no prieka atplauka un tā arī izdarīja, atsegdams savu saulaini zeltaino ādu, ko no jostas vietas līdz pleciem sedza tikai reta zvejnieku tīkla gabals. Spilgti sarkans gurnauts papildināja viņa apģērbu. Tajā vakarā sākās mūsu pazīšanās, kas, man ilgi uzturoties Tahiti, pārvērtās īstā draudzībā.
— Tātad jūs rakstāt grāmatas, — viņš reiz sacīja, kad es gurds un nosvīdis 'beidzu savu rīta darbu. — Es arī rakstu grāmatas, — viņš paziņoja.
«Aha,» es nodomāju, «nu viņš sāks mocīt mani ar saviem sacerējumiem.» Un manī pamodās sašutums. Ne jau tādēļ es biju braucis visu garo ceļu līdz dienvidu jūrām, lai veiktu literatūras biroja pienākumus.
— Šī ir tā grāmata, kuru es rakstu, — viņš paskaidroja, skanīgi iebelzdams ar dūri pa krūtīm. — Gorilla Āfrikas džungļos sit ar dūri sev pa krūtīm tā, ka var sadzirdēt pusjūdzi tālu.
— Jums ir arī-diezgan labs krūšukurvis, — es sajūsmināts teicu. — To pat gorilla apskaudīs.
Gan tajā dienā, gan vēlāk es uzzināju sīkumus par šo neparasto gramatu, ko bija uzrakstījis Ernests Dārlings. Pirms divpadsmit gadiem viņš bija bijis par matu no nā- vcs. Viņš svēris tikai deviņdesmit mārciņas — un bijis tik vārgs, ka nevarējis parunāt. Ārsti jau atzinuši viņu par bezcerīgu. Viņa tēvs, pieredzējis ārsts, bijis tādās pašās domās. Ārsti konsultanti arī uzskatījuši, ka uz izveseļošanos nav nekādu cerību. Viņu bija nogāzusi no kājām pārpūle (Ernests strādāja par skolotāju un vienlaikus mācījās universitātē) un divi plaušu karsoņi. Dienu no dienas viņš zaudēja spēku. Viņa organisms nespēja uzņemt barības vielas, ko viņam deva, un nedz pilulas, nedz pulverīši nespēja palīdzēt gremošanas sistēmai. Viņš bija slims ne vien fiziski, bet arī garīgi. Viņa smadzenes bija pārgurušas. Viņam bija līdz kaklam visas zāles, viņam bija līdz kaklam cilvēki. Cilvēku runāšana viņu kaitināja. Cilvēku uzmanība izveda viņu no pacietības. Tad viņam ienāca prātā kāda doma: ja jau lemts mirt, tad labāk mirt brīvība, tālu prom no visām raizēm un uztraukumiem. Un aiz šis domas slēpās neliela cerība, ka varbūt viņš nemaz nemirs, ja vien izdosies izbēgt no nesagremojamās barības, zālēm un labvēļiem, kas izveda viņu no pacietības.