Ta Ernests Dārlings, kauli un āda, staigājošs līķis, kurā tik vien bija dzīvības, lai varētu pakustēties, pagrieza cilvēkiem un viņu mītnēm muguru un ievilkās krūmos piecas jūdzes no Portlendas Oregonas štatā. Protams, viņš bija traks. Tikai mēnessērdzīgais var tā rīkoties.
Bet brikšņos Dārlings atrada to, kas viņam bija vajadzīgs, — mieru. Neviens viņam neuzbāzās ar bifštekiem un cūkgaļu. Neviens ārsts nemocīja viņa saspringtos nervus, taustot pulsu, nespīdzināja vājo kuņģi ar pilulām un pulverīšiem. Viņš kļuva jau mierīgāks. Saule bija silta, un viņš gozējās tajā. Saules siltums viņam šķita kā dzīvības eliksīrs. Tad viņš saprata, ka novārdzinātais organisms prasa sauli. Viņš norāva sev visas drēbes un gozējās saulē. Viņš jutās labāk. Tas bija pirmais atvieglojums pēc daudziem mocību mēnešiem.
Kad Ernestam kļuva labāk, viņš apsēdās un sāka vērot apkārtni. Visur spurdza un čivināja putni, šmūkstināja un rotaļajās vāveres. Viņš apskauda putnus un vāveres to veselības un jautrības dēļ, laimīgās, bezrūpīgās dzīves dēļ. Viņš sāka salīdzināt savu dzīvi ar putnu un vāveru dzīvi, tas bija neizbēgami; tikpat neizbēgams bija jautājums, kāpēc tie ir apskaužama spara pilni, bet viņš — kusls un nožēlojams. Atbilde bija vienkārša: viņi dzīvo dabisku dzīvi, turpretī viņš — pavisam nedabisku. Tātad, ja viņš gribēja dzīvot, viņam bija jāatgriežas pie dabas.
Tur, krūmājos, viņš izstradaja savu mācību un sāka lietot praksē. Nometis visus apģērba gabalus, viņš lēkāja, skrēja četrrāpus, kāpa kokos — vārdu sakot, nodarbojas ar fiziskiem vingrinājumiem, visu laiku peldēdamies saules staros. Viņš atdarināja dzīvniekus. No sausām lapām un zāles viņš' uztaisīja ligzdu, lai būtu kur nakti gulēt, un pārklāja to ar mizu, lai pasargātu no pirmajiem rudens lietiem.
— Lūk, lielisks vingrinājums, — viņš man reiz sacīja, no visa spēka sizdams sev pa sāniem. — To es iemācījos no gaiļiem.
Citu reizi es pamanīju, ka viņš dzer kokosriekstu pienu, skaļi šmakstinādams. Viņš paskaidroja man, ka tā dzerot govis. Viņš nospriedis, ka tam noteikti esot kaut kāda jēga, pamēģinājis un atklājis, ka iznāk labi, un kopš tā laika dzerot tikai ta.
Viņš ievērojis arī, ka vāveres pārtiek tikai no augļiem un riekstiem, tāpēc pārgājis uz augļu un riekstu diētu, lietojot arī maizi, un sācis pieņemties spēkā un svarā. Trīs mēnešus viņš kā pirmatnējais cilvēks dzīvojis krūmos, kamēr Oregonas spēcīgās lietus gāzes iedzinušas viņu atpakaļ cilvēku mājokļos. Ar trijiem mēnešiem, protams, bija par maz, lai deviņdesmit mārciņas smagā nožēlojamā būtne, kas bija pārcietusi divus plaušu karsoņus, būtu tā norūdījusies, ka varētu pārlaist Oregonas ziemu brīvā dabā.
Viņš bija sasniedzis daudz, bet tagad tas viss bija vējā. Neatlika nekas cits kā atgriezties tēva mājā, un tur, dzīvodams cieši noslēgtās istabās ar plaušām, kam bija vajadzīgs svaigais āra gaiss, viņš trešo reizi saslima ar plaušu karsoni. Viņš kļuva vēl vārgāks nekā agrāk. Pusdzīvajā ķermenī smadzenes sāka sabrukt. Viņš gulēja kā līķis, pārāk vārgs, lai spētu parunāt, pārāk satraukts un noguris, lai klausītos, ko runā citi. Vienīgā apzinātā kustība, ko viņš spēja izdarīt, bija — aizbāzt ar pirkstiem ausis, atsakoties uzklausīt kaut vienu vienīgu vārdu. Tad lūdza palīgā psihiatrus. Psihiatri atzina viņu par slimu un paziņoja, ka ilgāk par mēnesi viņš nedzīvošot.
Viens no slavenajiem psihiatriem aizveda viņu uz sanatoriju Tabora kalnā. Tur, pārliecinājušies, ka viņš ir no «mierīgajiem», viņam atļāva iet, kur patīk. Viņam nenoteica īpašu diētu, un viņš varēja atkal pārtikt no augļiem un riekstiem, no olīveļļas, zemesriekstu sviesta un banāniem, kas bija viņa galvenais ēdiens. Atguvis spēkus, viņš nosprieda, ka turpmāk dzīvos pēc sava prāta. Ja dzīvos kā citi, tā, kā tas sabiedrībā pieņemts, viņš mirs. Bet mirt negribējās. Bailes no nāves bija viens no galvenajiem Dabas Bērna izveseļošanās faktoriem. Lai dzīvotu, bija vajadzīga dabiska barība, svaigs gaiss un svētīgā saule.
Tā kā Oregonas ziema neveicina atgriešanos pie dabas, Dārlings devās meklēt vairāk piemērotu klimatu. Viņš sēdās uz velosipēda un brauca uz dienvidiem, uz saules zemi. Gadu viņš uzkavējās Stenfordas universitātē, kur studēja un izstrādāja savu teoriju, apmeklēdams lekcijas tik trūcīgā apģērbā, cik atļāva administrācija, un pēc iespējas vairāk likdams lietā vāveru valstībā apgūtos dzīves principus. Viņam bija sava iemīļota mācību metode: viņš aizgāja uz pakalniem aiz universitātes, nometa apģērbu, apgūlās zālē un, ar visu ķermeni uzsūkdams saules gaismu un veselību, vienlaikus uzsūca grāmatu gudrības.
Tomēr Centrālajā Kalifornijā ir ziema, un Dabas Bērns bija spiests meklēt sev piemērotu klimatu citur. Viņš mēģināja iekārtoties Losandželosā un Dienvidkalifornijā, kur viņu vairākas reizes arestēja un aizsūtīja uz psihiatrisko slimnīcu pārbaudīt, tāpēc ka viņa dzīves veids atšķīrās no citu cilvēku dzīves veida. Viņš mēģināja dzīvot Havaju salās, bet vietējās varas iestādes, nevarēdamas pierādīt, ka Dārlings ir psihiski slims, izraidīja viņu. īstenībā tā nebija izraidīšana. Viņš varēja palikt, bet tad vajadzētu vienu gadu nosēdēt cietumā. Viņam ļāva izvēlēties. Taču cietums ir nāve Dabas Bērnam, kas var palikt dzīvs tikai svaigā gaisā un saules gaismā. Havaju salu varas iestādes, protams, nav vainojamas. Dārlings bija tām nevēlams pilsonis. Nevēlams ir ikviens cilvēks, kurš kādam nepiekrīt. Bet, ja cilvēks savos uzskatos par dzīves vienkāršību atšķiras no citiem tik stipri kā Dārlings, tad pilnīgi saprotama ir Havaju salu varas iestāžu izturēšanās pret viņu kā pret nevēlamu personu.
Tā nu Dārlingam vajadzēja meklēt ne tikai tādu klimatu, kas būtu vēlams viņam pašam, bet arī tādu klimatu, kur viņš pats nebūtu nevēlams. Un viņš atrada to dārzu dārzā — Tahiti.
Lūk, tā tika lappusi pēc lappuses rakstīta viņa grāmata. Viņš valkā tikai gurnautu un rūtainu kreklu bez piedurknēm. Izģērbies viņš sver simt sešdesmit piecas mārciņas. Viņš ir pilnīgi vesels. Redze, kas kādu laiku bija pasliktinājusies, tagad ir lieliska. Plaušas, kuras bija sapostījuši trīs plaušu karsoņi, ir ne vien atlabušas, bet kļuvušas pat stiprākas nekā jebkad agrāk.
Es nekad neaizmirsīšu, kā viņš, pirmo reizi sarunādamies ar mani, nosita moskītu. Nejaukais parazīts iedzēla viņam muguras vidū, starp lāpstiņām. Nepārtraucot sarunu, neizlaižot nevienu zilbi, viņš pacēla sažņaugtu dūri, atlieca to atpakaļ un iezvēla sev starp lāpstiņām, nosizdams moskītu un norībinādams savu krūškurvi kā bungas. Izklausījās, it kā zirgs būtu iespēris pa sava steliņģa malu.
— Gorilla Āfrikas džungļos vālē sev pa krūtīm tā, ka troksni var dzirdēt pusjūdzi tālu! — viņš dažreiz negaidot iesaucās un sāka bungot sev pa krūtīm tā, ka mati slējās stāvus.
Reiz viņš pamanīja man pie sienas karājamies boksa cimdus, un viņa acis iedzirkstījās.
— Jūs boksējaties? — es jautāju.
— Es pat mācīju boksu Stenfordas universitātē, — viņš atbildēja.
Tad mēs nometām kreklus un uzvilkām cimdus. Bah! Gara gorillas roka pazibēja gaisā un ielika man pa degungalu. Bah! Nirienā viņš no sāniem iezvēla man pa galvu, gandrīz vai notriekdams mani zemē. Šā sitiena uzdauzī- tais puns rēgojās veselu nedēļu. Es izvairījos no kreisā taisnā sitiena un ar laķo taisno trāpīju viņam pa vēderu. Sitiens bija pamatīgs. Es ieliku tajā visu sava ķermeņa svaru, un, kad viņš izklupa uz priekšu, viņu sagaidīja otrs sitiens. Gaidīju, ka viņš sarausies čokurā un saļims. Bet viņa seja staroja, tik apmierināts viņš jutās. «Tas bija lieliski!» viņš teica. Mirkli vēlāk es jau aizstāvējos pret viņa āķu un taisno sitienu viesuli. Tad es atkal pamanījos iesist viņam pa saules pinumu. Sitiens bija veiksmīgs. Dabas Bērns izpleta rokas, noelsās un pēkšņi apsēdās uz grīdas.