— Nekas, viss būs labi, — viņš teica. — Drusku pagaidiet. *
Un pēc trīsdesmit sekundēm viņš bija kājās un atdeva parādu, iesizdams man pa saules pinumu, šoreiz es no- elsos, izpletu rokas un apsēdos uz grīdas, tikai mazliet ātrāk, nekā to bija izdarījis viņš.
Pamatojoties uz visa stāstītā, es apgalvoju, ka cilvēks, ar kuru es boksējos, kā diena no nakts atšķīrās no tas nožēlojamās deviņdesmit mārciņu smagās būtnes^ kas, visu ārstu pamesta, pamazām izdzisa cieši aizslēgtajā istabā Portlendā, Oregonas štatā. Ernesta Dārlinga uzrakstītā grāmata ir laba grāmata, un arī iesejums ir labs.
Havaju salas gadiem ilgi žēlojās par labu kolonistu trūkumu. Salu administrācija ir iztērējusi daudz laika un naudas, daudz domājusi, lai ievestu labus kolonistus, un tomēr nekas sevišķs nav panākts. Taču Dabas Bērnu tā izraidīja, nejāva viņam te dzīvot. Tāpēc par sodu lepnajiem havajiešiem es izmantošu izdevību un pastāstīšu, kādu kolonistu viņi zaudējuši Dabas Bērna personā. Ieradies Tahiti, viņš meklēja kādu zemes gabalu, lai varētu izaudzēt sev pārtiku. Bet zemi, tas ir, lētu zemi, bija grūti atrast. Dabas Bērnam nekāda kapitāla nebija. Viņš ne- dējām klīda apkārt, kamēr kādā augstā vairāku šauru kanjonu izvagotā uzkalnā atrada astoņus akrus krūmu biežņas, kas nevienam acīmredzot nepiederēja. Vietējās amatpersonas pateica, ka šī zeme kļūs par viņa īpašumu, ja viņš to iztīrīs un apstrādās trīsdesmit gadus.
Viņš bez vilcināšanās ķērās pie darba. Turklāt pie kāda darba! Tik augstu kalnos vēl neviens nebija strādājis. Zemi no vienas vietas klāja čūkslis, kas ņudzēja no meža cūkām un žurkām. Skats uz Papeete un jūru bija lielisks, turpretī izredzes nebija nekādas iepriecinošas. Vairakas nedēļas viņš taisīja ceļu, lai varētu piekļūt klātplanta- cijai. Lai ko viņš iestādīja, visu, kas sadīga, cūkas un žurkas tūlīt aprija. Viņš šāva cūkas un lika lamatas žurkām. Divās nedēļās viņš noķēra pusotra tūkstoša žurku. Viss viņam bija jānes uz muguras. Parasti šo nastu nesēja zirga darbu viņš veica naktīs.
Pamazām viņš sāka gūt virsroku. Viņš uzcēla salmu būdu. Rasmīgajā vulkāniskajā augsnē, kas bija atkarota mežiem un meža zvēriem, izauga pieci simti kokospalmu, pieci simti papaiju, trīs simti mango, daudz maizes koku, bumbierkoku, nemaz nerunājot par vīna krūmiem un dārzeņiem. Viņš ierīkoja sarežģītu irigācijas sistēmu. Kanjoni pārvērtās par botāniskajiem dārziem. Izkaltušos uzkalnos, kur svelmīga saule kādreiz bija mēģinājusi izdedzināt biežņu un piespiest to cieši pie zemes, tagad zaļoja koki un krūmi, ziedēja puķes. Zeme ne vien deva Dabas Bērnam iztiku: to, kas palika pāri, viņš pardeva Papeete iedzīvotājiem.
Tad atklājās, ka zemei, kas oficiāli nevienam nepiederēja, īstenībā ir saimnieks un ka papīri vecajam īpašniekam ir kārtībā. Visi Dabas Bērna pūliņi draudēja aiziet vējā. Kad Dārlings apmetās uz šīs zemes, tā nebija ne graša vērta un lielais zemes īpašnieks, kam tā piederēja, ir nenojauta, cik ienesīga kļuvusi viņa zeme Dabas Bērna saimniekošanas laikā. Galu galā tika panākta vienošanās, Dārlings samaksāja prāvu summu un kļuva par pilntiesīgu zemes gabala īpašnieku.
Tad nāca vēl smagāks trieciens. Viņam slēdza pieeju tirgum. Viņa paša izbūvēto ceļu aizšķēršļoja ar trīskārtīgu dzeloņstiepļu žogu. Tā bija viena no nejēdzībām, kas tik raksturīgas mūsu nepārspējami aplamajai sociālajai sistēmai. Sajā nejēdzībā izpaudās tas pats konservatīvais spēks, kas bija vilcis Dabas Bērnu uz psihiskā stāvokļa pārbaudes komisiju Losandželosā un izraidījis viņu no Havaju salām. Pašapmierinātam cilvēkam ir gaužām grūti saprast cilvēkus, kuriem gandarījumu sagādā pavisam kas cits. Nebija nekādu šaubu, ka vietējā administrācija izturas pret šo konservatīvo spēku iecietīgi, jo Dabas Bērna izbūvētais ceļš ir slēgts vēl šobaltdien, nekas nav darīts, tāpēc ka ik uz soļa ir vērojama nevēlēšanās kaut ko darīt. Taču Dabas Bērns joprojām dzied un dejo. Viņš nesēž augām naktīm, domājot par viņam nodarīto netaisnību; nepatikšanas viņš atstāj tiem, kas paši ir šo nepatikšanu vaininieki. Viņam nav laika ļauties rūgtumam. Viņš tic, ka dzīvo uz pasaules, lai būtu laimīgs, un viņam nav tik daudz laika, lai tērētu to citiem nolūkiem.
Ceļš uz viņa plantaciju ir aizsprostots. Izbūvēt jaunu viņš_ nevar tāpēc, ka nav zemes, uz kuras to būvēt. Varas iestādes atstāja viņam meža cūku taciņu, kas vijās gar kraujas malu. Reiz es gāju pa šo taciņu kopā ar viņu, un mums vajadzēja likt lietā rokas un kājas, lai tiktu uz augšu. Lai kā pulētos, pārtaisīt šo taciņu par ceļu arī nav iespējams, tāpēc ka šim nolūkam ir vajadzīgs inženieris, mašīnas un tērauda trose. Bet kas nekait Dabas Bernām? Saskaņa ar savu cēlo ētiku viņš ļaunu atmaksā ar labu. Un kurš var apgalvot, ka viņš nav laimīgāks par tiem, kas darījuši viņam ļaunu?
— Nav ko lauzīt galvu par to muļķīgo ceļu, — viņš teica man, kad bijām uzrāpušies kādā klintī un apsēdušies atvilkt elpu. — Drīz man būs lidaparāts un es viņus iz- mozēšu. Es jau attīru laukumu, kur nolaisties gaisa kuģiem, un, kad jūs nākamreiz atbrauksiet uz Tahiti, jūs nolaidīsieties man taisni pie durvīm.
Jā, Dabas Bērns ne tikai trenējas, kā Āfrikas džungļu gorilla vālēdams sev pa krūtīm, — viņam ir arī citas dīvainas idejas. Piemēram, levitācijas ideja.
— Jā, ser, — viņš man kādu reizi sacīja, — levitācija nav neiespējama. Un padomājiet, cik tas būs brīnišķīgi — pacelties no zemes tikai ar gribasspēka piepūli. Padomājiet tikai! Astronomi apgalvo, ka visa mūsu Saules sistēma mirstot, tā kļūšot tik auksta, ka dzīvība tajā nebūšot iespējama. Lai tā būtu. Šajā dienā visi cilvēki jau būs nobrieduši levitatori, viņi atstās mūsu bojā ejošo planētu un meklēs viesmīlīgākas pasaules. Kā lai panāk levitāciju? Ar progresējošiem gavēņiem. Jā, es pats pārbaudīju šo paņēmienu un beigās tiešām jutu, ka kļūstu vieglāks.
«šis cilvēks ir traks,» es nodomāju.
Protams, viņš piemetināja, — tās ir tikai manas teorijas. Man patīk prātot par cilvēces gaišo nākotni. Levi- laeija varbūt nav iespējama, bet man patīk domāt par to kā par kaut ko iespējamu.
Kādu vakaru, kad Dārlings nožāvājās, jautāju, cik ilgi diennaktī viņš atļaujas gulēt.
— Septiņas stundas, — viņš atbildēja. — Taču pēc desmit gadiem es gulēšu tikai sešas stundas, bet pēc divdesmit gadiem — tikai piecas. Kā redzat, katrus desmit gadus es nogriezīšu miegam pa vienai stundai.
— Tātad simt gadu vecumā jūs negulēsiet nemaz? — es jautāju.
— Pilnīgi pareizi. Tieši tā. Kad man būs simt gadu, miegs nebūs man vajadzīgs. Bez tam es pārtikšu no gaisa. Zināt, ir taču tādi augi, kas pārtiek tikai no gaisa.
— Bet vai tas ir izdevies kaut vienam cilvēkam?
Viņš papurināja galvu.
— Neesmu dzirdējis, ka kādam būtu izdevies. Bet tā ir tikai viena no manām teorijām, šī barības vielu uzņemšana no gaisa. Tas gan būtu labi, vai ne? Protams, tas varbūt ir neiespējami, jādomā gan, ka tā. Redzat, es nemaz neesmu tāds gaisa piļu būvētājs. Es nekad neaizmirstu īstenību. Kad traucos nākotnē, es allaž atstāju aiz sevis pavedienu, lai vēlāk atrastu ceļu atpakaļ.