Dažreiz man šķiet, ka Dabas Bērns dzen jokus. Bet, lai nu kā, viņš dzīvo vienkāršu dzīvi. Veļas mazgāšanas izdevumi viņam nevar būt sevišķi lieli. Viņš pārtiek no augļiem un ir aplēsis, ka, dzīvojot plantācijā, viņa parastie izdevumi nepārsniedz piecus centus dienā. Patlaban pa daļai tāpēc, ka ceļš ir aizbarikādēts, pa daļai tāpēc, ka viņš ir aizrāvies ar sociālisma propagandu, Dārlings dzīvo pilsētā, kur viņa izdevumi, ieskaitot īres maksu, sasniedz divdesmit piecus centus dienā. Lai sagrabinātu šo summu, viņš strādā ķīniešu vakarskolā.
Dabas Bērns nav fanātiķis. Ja nav nekā cita ko ēst, viņš ēd gaļu, piemēram, cietumā vai uz kuģa, kad nav nedz riekstu, nedz augļu. Viņam, liekas, nav neviena iesīkstējuša uzskata, izņemot pārliecību par saules nepieciešamību.
— Lai kur jūs izmestu enkuru, tas tomēr nenoturēs jūs uz vietas, ja vien jūsu dvēsele ir bezgalīga un bezdibe- nīga jūra, nevis cūku peļķe, — viņš man reiz sacīja un tad turpināja: — Jūs redzat, mans enkurs visu laiku velkas. Es dzīvoju cilvēces atveseļošanas un progresa vārdā un cenšos vienmēr vilkt enkuru uz to pusi. Es uzskatu, ka šie jēdzieni ir identiski. Mani glāba tas, ka es vilku enkuru sev līdzi. Enkurs neturēja mani pie nāves gultas. Es ievilku enkuru krūmos un piemuļķoju visus dakterus. Atguvis veselību un spēku, es ar sprediķiem un savu paraugu sāku mācīt cilvēkiem, ka jāatgriežas pie dabas. Bet viņi bija kurli. Kad es braucu ar tvaikoni uz Tahiti, kāds vecākais stūrmanis izskaidroja man, kas ir sociālisms. Viņš man pierādīja, ka vispirmām kārtām ir taisnīgi jāsadala dzīves līdzekļi, lai vīrieši un sievietes varētu dzīvot saskaņā ar dabu. Es vēlreiz pavilku enkuru, un tagad es strādāju kopu valsts labā. Kad tā tiks nodibināta, būs viegli panākt saskaņu ar dabu.
Pagājušā naktī es redzēju sapni, — viņš domīgi turpināja, un viņa seja sāka starot. — Es sapņoju, ka divdesmit pieci pie dabas atgriezušies vīrieši un sievietes ar tvaikoni tikko atbraukuši no Kalifornijas un ka es gatavojos vest viņus pa zvēru taciņu uz savu plantāciju.
Ak, mīļais Ernes't Dārling, saules un dabiskas dzīves pielūdzēj, brīžiem es esmu gatavs apskaust jūs un jūsu bezrūpīgo dzīvi! Es arī tagad redzu jūs dejojam un metam kūleņus uz verandas, jūsu mati pil pēc peldēšanās sājajā ūdenī, jūsu acis dzirkstī, saules apzeltītais ķermenis spīd, krūtis rezonē velnišķajiem sitieniem, kad jūs dziedat: «Gorilla Āfrikas džungļos vālē sev pa krūtīm tā, ka skaņa dzirdama pusjūdzi tālu.» Un es jūs vienmēr redzēšu tādu, kādu jūs redzēju tajā pēdējā clienā, kad «Snarka» atkal iebāza degunu spraugā starp koraļļu rifiem, lai izietu atklātā okeānā, bet es māju ardievas krastā palikušajiem. Neviltoti kvēls bija mans sveiciens mazajā pirogā stāvošajam zeltītajam saules dievam koši sarkanajā gurnautā.
XII NODAĻA Pārpilnības zemē
Kad ierodas svešzemnieki, katrs cenšas ar kādu no viesiem sadraudzēties un aizvest viņu uz savu mājokli, kur viesi ārkārtīgi laipni uzņem visi apgabala iedzīvotāji. Viņi sēdina to goda vietā un cienā ar vislabāko, kas vien viņiem ir.
Polinēzijas pētījumi
«Snarka» bija noenkurojusies pie Raiatea salas, tieši pretī Uturoa ciemam. Mēs piebraucām pie salas naktī, kad bija jau satumsis, un posāmies pirmajai vizītei krastā. Agri no rīta es pamanīju, ka pa lagūnu slīd šaura laiviņa ar milzīgu buru. Zārkam līdzīgā laiviņa bija izcirsta no vesela stumbra — četrpadsmit pēdu gara, ne vairāk kā divpadsmit collu plata un varbūt divdesmit četras collas dziļa. Tai nebija plūdlīnijas kontūru, vienīgi abi ; ali bija smaili. Borti bija perpendikulāri ūdenim. Ja tai nebūtu līdzsvara baļķa, tā apgāztos, ka nebūtu ko redzēt. Līdzsvara baļķis to turēja.
Jau minēju, ka bura bija milzīgi liela. Jūs neticētu, ka bura var būt tik milzīga, iekams pats nebūtu to redzējis, un pat tad, kad būtu redzējis, vēl nespētu ticēt. Tās klī- verbomis bija šaušalīgi garš, bet, būdams ar to neapmierināts, amatnieks tam bija pierīkojis baismīgu galvu. Galva bija tik liela, ka neviens parasts apaļkoks neizturētu tās smagumu pat mērenā vējā. Tāpēc laivas pakaļgalā virs ūdens sniedzās vēl viens apaļkoks. Pie tā bija piesieta buras šķērša gaija; tādējādi šīs buras apakša turējās pie grotburas, bet augšā ar gaiju pie šķērša.
Tā nebija nedz buru laiva, nedz kanoe, bet tāda kā peldoša mašīna. Cilvēks, kas tajā sēdēja, vadīja to ar savu svaru un galvenokārt ar savu aukstasinību. Es vēroju, kā vientuļais kanoe pasažieris lavē uz ciemata pusi, sēdēdams uz līdzsvara baļķa.
— Tā, viens man ir skaidrs, — es paziņoju. — Es neatstāšu Raiatea, kamēr nebūšu pabraukājis ar tādu kanoe.
Pēc dažām minūtēm Vorrens uzsauca man no apakšas:
— Kanoe, par kuru jūs runājāt, jau ir klāt.
Nekavējoties izskrēju uz klāja un sasveicinājos ar kanoe
īpašnieku, garu, slaiku polinēzieti ar atklātu seju un skaidrām, mirdzošām, gudrām acīm. Ap gurniem viņam bija sarkans apsējs, galvā salmu cepure. Rokās viņš turēja dāvanas — zivis, zaļumu saišķi un dažus milzīgus jamsa augļus. Es pateicos viņam ar smaidiem (kuriem dažos attālos Polinēzijas nostūros vēl ir naudas vērtība) un vairākas reizes atkārtotiem mauruuru (kas tahitiešu valodā nozīmē «paldies»), un tad ar zīmēm parādīju viņam, ka gribētu pavizināties ar viņa kanoe.
Polinēzieša seja no prieka atplauka, un viņš pateica vienu vienīgu vārdu: Tahaa, — pagriezdamies un ar pirkstu norādīdams uz augstām, mākoņos tītām salas klintīm trīs jūdzes no mums, tā bija Tahaa sala. Uz to pusi pūta ceļavējš, bet braukt atpakaļ pret vēju bija ļoti grūti. Tagad man vairs negribējās braukt uz tahaa. Man bija jānodod vēstules Raiateā, jāsatiek turienes amatpersonas, un arī Carmiana jau bija sagatavojusies iet krastā. Es ar zīmēm uzstājīgi rādīju, ķa gribu tikai mazliet pabraukāties pa lagūnu. Viņa seja acumirkli pauda vilšanos, taču viņš tūliņ pasmaidīja, un tas nozīmēja piekrišanu.
— Nāc pavizināties ar laivu! — es uzsauca Čarmianai. — Bet peldkostīmu gan uzvelc, jo mēs būsim slapji.
Tā nebija īstenība. Tas bija sapnis. Kanoe slīdēja pa ūdeni kā sudraba šautra. Es pārkāpu uz līdzsvara baļķi, lai tas būtu smagāks un neceltos gaisā, bet Tehei (izrunā Teiheiji) nāca talkā ar savu aukstasinību. Kad uzpūta stiprāks vējš, viņš arī pārlīda uz baļķi, neizlaizdams no rokām pakaļgala airi un ar kāju turēdams buru.
— Gatavs! — viņš uzsauca.
Es uzmanīgi pārvietojos atpakaļ kanoe, lai, burai saplokot, saglabātu līdzsvaru.
— Aizvēja pusē! — viņš atkal uzsauca, iegriezdams buru vēja.
Es aizlīdu pa bomi uz otru pusi, un tagad mēs gājām ar citu halzi.
— Viss kārtībā, — noteica Tehei.
Sīs trīs frāzes — «Gatavs!», «Aizvēja pusē!» un «Viss kārtībā!» — arī bija viss Tehei angļu valodas vārdu krājums, un tas vedināja domāt, ka savā laikā šis cilvēks bijis kādā amerikāņu kapteiņa vadītā kanaku komandā. Starp brāzmām es rādīju viņam zīmes un vairākas reizes jautājoši izrunāju vārdu «jūrnieks». Pēc tam es to pašu vārdu izrunāju kropļotā franču valodā, bet arī tas viņam neko neizteica. Vai nu mana franču izruna bija tik slikta, vai viņš tiešām nebija dzirdējis šo vārdu. Es secināju, ka abi pieņēmumi ir pareizi. Beidzot es sāku uzskaitīt tuvējās salas. Viņš pamāja ar galvu, likdams saprast, ka ir tur bijis. Kad biju ticis līdz Tahiti, viņš uztvēra manu domu gaitu. Tehei domāšanas process bija gandrīz vai redzams, un jokaini bija vērot, kā viņš piepūlē smadzenes. Tehei sparīgi papurināja galvu. Jā, viņš ir bijis Tahiti, un viņš pat nosauca tādas salas kā Tikihau, Rangiroa un Faka- rava, tādējādi pierādīdams, ka viņš bijis līdz pašām Pau- motu salām, tātad braucis uz tirdzniecības šonera.