Suavā, citā mākslīgā salā, es otrreiz triumfēju pār Carmianu. Mūs uz kuģa apmeklēja «lielais kungs — Suavas augstākais virsaitis». Bet vispirms viņš atsūtīja pie kapteiņa Džensena pēc asi gara audekla gabala, ar ko apsegt savu karalisko kailumu. Viņš gaidīja audeklu laiviņā pie paša borta. Varu apzvērēt, ka ķēnišķo netīrumu kārta uz viņa krūtīm bija puscollu bieza, un esmu gatavs saderēt, ka apakšējo kārtu vecums bija savi desmit vai pat divdesmit gadi. Vēlreiz augšā uzsūtītais emisārs paskaidroja, ka lielais kungs — Suavas augstākais virsaitis labprāt esot ar mieru paspiest roku kapteinim Džensenam un man un izlūgties tabakas tāfeli, bet ka viņa augstdzimušai dvēselei nepiedienot pazemoties tiktāl, lai sniegtu roku nožēlojamai sievietei. Nabaga Carmiana! Pēc piedzīvojumiem Malaita viņa bija pavisam pārvērtusies. Lēnprātība un vienkāršiba viņai ļoti piestāv, un es nebrīnīšos, ja pēc atgriešanās civilizētā pasaulē pastaigājoties viņa, noliekusi galvu, nāks pa trotuāru dažus soļus iepakaļ man.
Cits nekas interesants Suavā nenotika. Biču, iezemiešu pavārs, aizbēga. «Minota» vilka enkuru. Mums uzbruka vēja brāzmas ar lietu. Stūrmanis misters Džekobsens un Vada gulēja drudzī. Mūsu jēlumi kļuva lielāki un vairojās. Tarakāni rīkoja uz klāja īstas svētku parādes. Par vispiemērotāko laiku viņi uzskatīja pusnakti, bet par vispiemērotāko vietu — mūsu mazo kajīti. Tarakāni bija divas līdz trīs collas gari, to bija simti, un tie pastaigājās pa mūsu ķermeņiem. Kad mēģinājām aizstāvēties, tie atrāvās no cietā pamata, pacēlās gaisā un laidelējās kā kolibri. Šie kukaiņi bija daudz lielāki par mūsu pašu «Snarkas» tarakāniem. Taču mūsējie ir jauni un var vēl augt. Bez tam uz «Snarkas» ir pamatīgi, sešas collas gari simtkāji. Gadījās, ka mēs kādu nositām — visbiežāk Carmianas kojā. Divas reizes tie man iedzēla, turklāt abas reizes nodevīgi, man guļot. Bet nabaga Mārtiņam klājās vēl ļaunāk. Trīs nedēļas nonīcis slimības gultā, viņš beidzot piecēlās un… uzsēdās virsū simtkājim.
Mēs atgriezāmies Malu, pievācām septiņus rekrūšus, pacēlām enkuru un mēģinājām iziet cauri nodevīgajiem rifiem. Vējš sāka pierimt, straume nestin nesa uz visnepatīkamāko rifa daļu. Kad mēs gandrīz jau bijām tai garām un gatavojāmies iziet atklātā jūrā, vējš pagriezās par četriem rumbiem. «Minota» mēģināja mainīt halzi, bet nekas neiznāca. Divi enkuri jau bija pazaudēti Tulagi. Izmeta atlikušo. Ķēdi izlaida tik garu, lai enkurs aizķertos aiz koraļļiem. Ķīlis atsitās pret dibenu, un grotmasts tā sašūpojās un nodrebēja, it kā grasītos gāzties mums uz galvas. Enkura ķēde nostiepās tieši tajā brīdī, kad milzīgs vilnis svieda mūs pret krastu. Ķēde pārtrūka. Tas bija mūsu pēdējais enkurs. «Minota» pagriezās uz vietas un drāzās taisni virsū zemūdens akmeņiem.
Izcēlās juceklis. Visi savervētie, kuri bija meža iemītnieki un baidījās no jūras, paniskās bailēs izmetās uz klāja', lai maisītos visiem pa kājām. Mūsu komanda savukārt skrēja pēc šautenēm. Visi zināja, ko nozīmē uzskriet sēklī pie Malaitas: ar vienu roku jāglābj kuģis, ar otru jāatvaira iezemieši. Ko tādos apstākļos var darīt, es nezināju, bet kuģa ļaudīm bija jādara, tāpēc ka «Minotu» cilāja, valstīja un trieca pret koraļļiem. Iezemieši no pārbīļa sarāpās mastos, nesaprazdami, ka masti var nolūzt. Nolaida motorlaivu, lai tā paņemtu «Minotu» tauvā un nejautu kuģim virzīties tuvāk rifiem, bet kapteinis Džensens un stūrmanis, bāls un drudža novārdzināts, vilka laukā no tilpnes vecu enkuru, kas bija noderējis par balastu. Ar motorlaivu palīgā atsteidzās misters Kolfeilds ar misijas kalpotājiem.
Kad «Minota» atsitās pret rifu, nekur nebija redzama neviena kanoe, bet tagad tās īrās šurpu no visām pusēm kā maitas putni, kas riņķo ap laupījumu. Mūsu komanda, sagatavojusies šaut, turēja iedzimtos simt pēdu atstatumā, piedraudot atklāt uguni, ja viņi iedrošināsies tuvoties. Un tā laivas stāvēja simt pēdu no mums, melnas, draudīgas, pilnas cilvēku, kas ar airiem noturēja tās uz bīstamo bangu robežas. Tajā pašā laikā no pakalniem lejā skrēja ar šķēpiem, šautenēm, bultām un vālēm bruņojušies iezemieši, kamēr krasts bija pilnum pilns ar viņiem. Stāvokli saasināja vēl tas, ka vismaz desmit no mūsu rekrūšiem piederēja pie tās cilts, kas badīgi gaidīja krastā, kad varēs tikt pie tabakas, manufaktūras un visa, kas bija uz «Minotas».
«Minota» bija kārtīgi būvēta, bet tas ir vissvarīgākais kuģim, kas uzskrējis uz rifiem. Kā kuģi raustīja, var spriest pēc tā, ka pirmajās divdesmit četrās stundās tas pārrāva divas enkuru ķēdes un astoņas kabeļtauvas. Visa komanda čakli nira, lai piesietu pie enkuriem jaunas troses. Dažbrīd gan ķēdes, gan troses trūka reizē. Un tomēr «Minota» turējās. No krasta atgādāja šurp trīs baļķus un pabāza zem ķīļa, lai aizsargātu to un ārējo apšuvumu, taču baļķi tūlīt tika sadrumzīti, bet troses, kas tos turēja, saraustītas gabalu gabalos, taču «Minota» lēkāja un turējās kopā. Tomēr mēs bijām laimīgāki par «Aivenho», lielu vervētāju šoneri, kurš bija uzskrējis uz sēkla pie Malaitas krastiem pirms dažiem mēnešiem un kuru bija izlaupījuši iezemieši. Kapteinim un komandai bija izdevies paglābties ar motorlaivu, un džungļu piekrastes iemītnieki bija aiznesuši no kuģa visu, kas nesams.
Vēja švīga pēc vēja švīgas metās virsū «Minotai» ar neprātīgām lietus gāzēm, un viļņi kļuva aizvien lielāki. «Eiženija» stāvēja uz enkura piecas jūdzes vēja pusē aiz zemesraga, un no tās nevarēja redzēt, kāda neveiksme mūs piemeklējusi. Pēc kapteiņa Džensena lūguma es uzrakstīju kapteinim Kelleram zīmīti ar lūgumu atsūtīt rezerves enkurus un troses. Taču neviens no iezemiešiem nebija pierunājams aizvest vēstuli. Es piedāvāju puskasti tabakas, bet melnie tikai rādīja zobus un turēja savas laivas ar priekšgalu pret viļņiem. Puskaste tabakas maksāja trīs sterliņu mārciņas. Pat tādā vējā un viļņos cilvēks varēja divās stundās aizvest vēstuli un nopelnīt tik daudz, cik pusgadā, strādājot plantācijā. Es iekāpu kanoe un aizīros līdz mistera Kolfeilda motorlaivai, kas stāvēja uz enkura netālu no mums. Domāju, ka viņam būs lielāka ietekme uz iezemiešiem. Viņš pamāja, lai piebrauc pie viņa laivas, un, kad apkārt bija sastājušās pārdesmit kanoe, vēlreiz piedāvāja puskasti tabakas. Neviens neatsaucās.
— Es zinu, ko jūs domājat, — misionārs viņiem uzsauca. — Jūs domājat, ka šoneris ir pilns ar tabaku un jūs tik un tā to dabūsiet. Bet es jums saku, ka šoneris ir pilns ar šautenēm. Jūs dabūsiet nevis tabaku, bet lodes.
Beidzot kāds no iezemiešiem, kas sēdēja viens pats mazā kanoe, paņēma vēstuli un aizbrauca. Gaidot palīdzību, uz «Minotas» turpināja darbu. Saldūdens mucas iztukšoja, bet krājumus, buras un balastu izveda krastā. Tie bija jautri brīži, kad «Minota» zvalstījās no vieniem sāniem uz otriem un ļaudis, glābdami dzīvību un kājas, lēca pār kastēm, klīverkokiem un astoņdesmit mārciņu smagiem dzelzs balasta lietņiem, kas šļūca pa klāju no viena borta uz otru. Nabaga skaistā sacensību jahta! Tās klāji un tekošā takelāža bija viens režģeklis. Apakšā viss bija sadragāts. Kajītes grīda bija uzlauzta, lai piekļūtu klāt balastam, un tilpnē šļakstījās rūsains ūdens. Kā no katla izlēkušas pusjēlas klimpas, turpat valstījās ar slapjiem miltiem aplipuši citroni. Kapteiņa kajītē Nakata sargāja šautenes un patronas.