Trīs stundas pēc mūsu sūtņa aizbraukšanas cauri lietus aizsegam vēja pusē parādījās motorlaiva. Tajā bija kapteinis Kellers, slapjš no lietus un šļakatām, ar revolveri pie sāniem; viņa komandas ļaudis bija apbruņoti līdz zobiem, laivas vidū kaudzē gulēja enkuri un kabeļtauvas, un laiva traucās vēja ātrumā — baltais cilvēks, neizdibināmais baltais cilvēks steidzās palīgā baltajam cilvēkam.
Alkatīgo laivu loks pajuka un nozuda tikpat ātri, cik ātri bija izveidojies. Šis līķis tomēr bija dzīvs. Tagad mums bija trīs vaļu medību laivas: divas nepārtraukti braukāja starp kuģi un krastu, bet trešā noņēmās ar enkuriem, sasiedama pārtrūkušās troses. Pievakarē, apspriedušies un ņemdami vērā, ka daļa mūsu komandas un desmit rekrūšu ir no šā apvidus, mēs atbruņojām komandu. Tagad viņiem rokas bija pilnīgi brīvas, lai strādātu. Šautenes nodeva piecu mistera Kolfeilda misijas kalpotāju ziņā.
Apakšā, sapostītajā kajītē, misionārs un viņa ticībai pievērstie lūdza dievu,, lai tas stāv klāt «Minotai». Tas bija iespaidīgs skats: neapbruņotie dieva vīri svētā paļāvībā lūdzās, un viņu mežonīgie sekotāji, noliekušies pār šautenēm, murmināja līdzi. Kajītes sienas griezās viņiem apkārt. Katrs vilnis pacēla kuģi un svieda pret rifu.' Uz klāja sakliedzās ļaudis, kas pūlējās vaiga sviedros un arī lūdza dievu, tikai citādi, sasprindzinādami visu savu gribu un roku spēku.
Tonakt misters Kolfeilds tika brīdināts. Par viena mūsu rekrūša galvu bija izsolīta atlīdzība — piecdesmit asu gliemežvāku un četrdesmit cūku. Tā kā sagrābt kuģi nebija izdevies, iezemieši bija nolēmuši dabūt šo galvu. Kad asinsizliešana ir sākusies, neviens nevar pateikt, ar ko tā beigsies, tāpēc kapteinis Džensens apbruņoja motorlaivu un devās ar to dziļāk līcī. Ugi, viens no mūsu komandas, piecēlās un runāja kapteiņa vārdā. Ugi bija uztraukts. Kapteiņa Džensena brīdinājums, ka ikvienu laivu, kas naktī tuvosies kuģim, sašaus kā sietu, Ugi pārtulkoja ļoti kareivīgi, beigdams ar šādu ļoti efektīgu rezumējumu: «Jūs nogalināt manu kapteini, es dzeru viņa asinis un mirstu kopā ar viņu!»
Iezemieši apmierinājās, nosvilinādami vienu no misijas tukšajām mājām, un aizgāja atpakaļ mežā. Nākamajā dienā pienāca «Eiženija» un izmeta enkuru. Trīs dienas un trīs naktis «Minota» bija dauzīta pret rifiem, un tomēr tā izturēja, tās ķīli beidzot atbrīvoja — un kuģi noenkuroja mierīgā vietā. Te mēs atvadījāmies no «Minotas» un visiem, kas atradās uz tās, un braucām uz «Eiženiju», kura devās uz Floridas salu.
Autora piezīme. Lai pierādītu, ka mēs uz «Snarkas» neesam nekādi vārguļi, kā varētu spriest pēc mūsu kaitēm, es vārdu pa vārdam citēju izrakstu no «Eiženijas» kuģa žurnāla. Šis izraksts var dot priekšstatu, ko nozīmē ceļojums pa Zālamana salām.
Ulava. Ceturtdiena, 1908. gada 12. marts.
No rīta aizsūtījām uz krastu laivu. Atvedām divas kravas kokosriekstu, 4000 kopras. Kapteinis guj ar drudzi. Ulava. Piektdiena, 1908. gada 13. marts.
Nopirkām no vietējiem 1,5 tonnas riekstu. Kapteiņa palīgs un kapteinis guļ ar drudzi. Ulava. Sestdiena, 1908. gada 14. marts.
Dienas vidū pacēlām enkuru un ar vieglu ONO devāmies uz Ngora-Ngoru. Enkuru izmetām 8 asu dzijumā — koraļļi un gliemežvāki. Kapteiņa palīgs guļ ar drudzi. Ngora-Ngora. Svētdiena, 1908. gada 15. marts.
No rīta atklājām, ka junga Bagua naktī nomiris ar dizentēriju. Viņš noslimoja apmēram 14 dienas. Pievakarē stipra NW brāzma. (Sagatavots rezerves enkurs.) Brāzma ilga vienu stundu trīsdesmit minūtes. Jūrā. Pirmdiena, 1908. gada 16. marts.
Uzņēmām kursu uz Sikianu pīkst. 4 dienā. Vējš norima. Visu nakti stipras brāzmas. Kapteinis slims ar dizentēriju, viens matrozis arī. Jūrā. Otrdiena, 1908. gada 17. marts.
Kapteinis un divi matroži slimi ar dizentēriju. Kapteiņa palīgam drudzis. Jūrā. Trešdiena, 1908. gada 18. marts.
Stipra viļņošanās. Aizvēja puses borts visu laiku ūdenī. Ejam ar ierēvētām burām. Kapteinim un trim matrožiem dizentērija. Kapteiņa palīgam drudzis.
Jūrā. Ceturtdiena, 1908. gada 19. marts.
Pārāk apmācies, lai kaut ko saredzētu. Visu laiku pamatīga vētra. Sūknis iesprūdis, un ūdeni smeļam ar kausiem. Kapteinis un pieci matroži guļ ar dizentēriju. Jūrā. Piektdiena, 1908. gada 20. marts.
Visu nakti brāzmas ar viesuļvētras spēku. Kapteinis un seši matroži guļ ar dizentēriju. Jūrā. Sestdiena, 1908. gada 21. marts.
Pagriezāmies prom no Sikianas. Visu dienu brāzmas ar lietu un nemierīga jūra. Kapteinim un lielākajai daļai komandas dizentērija. Kapteiņa palīgam drudzis.
Un tā dienu no dienas, turklāt, lielākai daļai komandas slimojot, turpinās ieraksti «Eiženijas» kuģa žurnālā. Kaut kas jauns gadījās tikai trīsdesmit pirmajā martā, kad kapteiņa palīgs saslima ar dizentēriju, bet kapteini nogaza no kājām drudzis.
XVI NODAĻA Ārsts amatieris
Kad izbraucām ar «Snarku» no Sanfrancisko, es par slimībām zināju tikpat daudz, cik šveiciešu flotes admirālis par jūru. Un te, pašā sākumā, atļaujiet man dot padomu katram, kas gudro apmeklēt neparastas vietas tropu joslā. Vispirms aizejiet uz pirmšķirīgu aptieku — uz tādu, kur strādā speciālisti, kas zina visu. Pārrunājiet šo jautājumu ar vienu no tādiem. Rūpīgi pierakstiet visu, ko viņš jums stāsta. Atzīmējiet visu, ko viņš iesaka ņemt līdzi. Izrakstiet čeku par visu summu un… saplēsiet to.
Es nožēloju, ka tā neizdarīju. Tagad es zinu, ka daudz prātīgāk būtu bijis nopirkt vienu no tām gatavajām primitīvajām brīnumaptieciņām, kuras tā iemīļojuši ceturtā ranga kapteiņi. Tādā aptieciņā katrai pudelītei ir numurs. Vāka iekšpusē ir īsa instrukcija: N? 1 — zobu sāpes, JMb 2 — bakas, N? 3 — vēdergraizes, Ne 4 — holera, JvT» 5 — reimatisms un tā tālāk. Es lietotu tās kā viens godājams kapteinis, kas, izlietojis N° 3, sajauca N° 1 un Ne 2 vai, izlietojis N? 7, deva savai komandai J\r 2 4 un N? 3, kamēr izbeidzās N° 3, un tad jauca kopā N» 5 ar N2 2.
Kas attiecas uz manu aptieciņu, tad, izņemot sublimātu (ko man ieteica kā antiseptisku līdzekli ķirurģiskām operācijām un ko es līdz šim šādam nolūkam vēl neesmu lietojis), tā nebija man vajadzīga. Vēl ļaunāk — tā aizņēma vietu, ko es būtu varējis izmantot daudz labāk.
Citādi ir ar maniem ķirurģiskajiem instrumentiem. Kamēr nav bijusi nopietna vajadzība pēc tiem, man nav žēl vietas, ko šie instrumenti aizņem. Līdzko iedomājos tos, uzreiz jūtos drošāk. Tas ir kaut kas līdzīgs dzīvības apdrošināšanai, tikai patīkamāks par šo drūmo spēli, kurā laimē tas, kas nomirst. Protams, es nezinu, kā ar šiem instrumentiem rīkoties, un man nav ne mazākās sajēgas par ķirurģiju. Taču vajadzība var rasties, ja velnam ienāk prātā pajokot, bet neviens no mums nevar iepriekš paredzēt, kad tas velnam ienāks prātā un vai tas nenotiks tūkstoš jūdžu no cietzemes un divdesmit dienu brauciena attālumā no tuvākās ostas.
Es neko nesaprotu no zobu ārstēšanas, tomēr viens no maniem draugiem apgādāja mani ar knaiblēm un citiem vienkāršiem rīkiem, bet Honolulu es nopirku grāmatu par zobiem. Šajā subtropu pilsētā man izdevās sadabūt galvaskausu, no kura es ātri un bez sāpēm izrāvu visus zobus. Tā apgādāts, es varēju ķerties klāt katram zobam, kas patrāpītos man ceļā, kaut gan sevišķu vēlēšanos neiz- jutu. Pirmā izdevība man gadījās Nukahivā Markīžu salās: tas bija maza, veca ķīnieša zobs. Vispirms man no bailēm piemetās tāds kā drudzis, un es atļauju izspriest katram saprātīgam cilvēkam, vai ir iespējams drudzī, ar satraukumā pukstošu sirdi un drebošām rokām izlikties par pieredzējušu zobu rāvēju. Man neizdevās piemānīt veco ķīnieti. Viņš bija nobijies ne mazāk kā es un pat vēl vairāk. Es gandrīz aizmirsu savas bailes, bažīdamies, ka tikai viņš nelaižas lapās. Zvēru, ja vecais būtu mēģinājis to darīt, es būtu aizlicis viņam priekšā kāju, nosēdinājis viņu un licis attapties un nomierināties.