Man gribējās izraut šo zobu. Mārtiņš gribēja mani nofotografēt šajā brīdī. Carmiana arī sagatavoja aparātu. Tad mēs devāmies ceļā. Mēs dzīvojām mājā, kas tajā laikā, kad uz Markīžu salām bija atbraucis Stīvensons, bija saukta par klubu. Verandā, kur viņš bija pavadījis tik daudz patīkamu stundu, gaisma nebija nekāda labā, tas ir, fotografēšanai. Es izgāju dārzā ar krēslu vienā un visvisādām knaiblēm otrā rokā, un mani ceļi nepieklājīgi sitās kopā. Nabaga vecais ķīnietis nāca aiz manis un ari drebēja. Carmiana un Mārtiņš ar kodakiem nāca visu- pēdējie. Mēs panirām zem avokado kokiem, izgājām cauri kokospalmām un sasniedzām klajumiņu, kas atbilda Mārtiņa fotogrāfiskajām prasībām.
Es paskatījos uz zobu un atklāju, ka neko neatceros par zobiem, kurus biju izrāvis no galvaskausa pirms pieciem mēnešiem. Vai zobam ir viena sakne? Varbūt divas? Trīs? Tas, ko varēja saredzēt ārpusē, bija kaut kas gaužām sīks, un es zināju, ka man jāsatver zobs dziļi smaganās. Noteikti vajadzēja zināt, cik šim zobam sakņu. Es aizgāju uz māju pēc grāmatas par zobiem. Mans nabaga upuris stipri vien atgādināja savus fotoattēlos redzētos tautiešus, kuri, notupušies uz ceļiem, gaida, kad zobens nocirtīs tiem galvu.
— Neļauj viņam aiziet! — es piekodināju Martinam. — Es gribu izraut to zobu.
— Skaidrs, ka neļaušu, — viņš jūsmīgi atbildēja, paslēpies aiz aparāta. — Es gribu jūs nofotografēt.
šajā mirklī man pirmo reizi kļuva žēl ķīnieša. Kaut gan grāmatā nebija ne pušplēsta vārda par zobu raušanu, tā tomēr bija laba grāmata, jo es atradu uzzīmētus visus zobus ar visām saknēm, un tur arī bija parādīts, kā tie sēž žoklī. Tagad vajadzēja izvēlēties knaibles. Man bija septiņi pāri knaibļu, bet es nezināju, kuras ņemt. Es negribēju kļūdīties. Kad sāku šķindināt un grabināt savus dzelzs rīkus, nabaga upurim dūša galīgi saskrēja papēžos un viņš kļuva zaļgani dzeltens. Viņš sāka gausties par sauli, bet tā bija nepieciešama fotografēšanai, un ķīnietim vajadzēja paciest ari to. Beidzot es ar knaiblēm satvēru zobu — un pacients nodrebēja un galīgi sašļuka.
— Gatavs? — es uzsaucu Mārtiņam.
— Gatavs, — viņš atbildēja.
Es parāvu. Ak dievs! Zobs_ tikko turējās! Tas iznāca iaukā viena mirklī. Es triumfējot pacēlu to ar knaiblēm gaisā.
— Liec to atpakaļ, lūdzu, liec atpakaļ, — lūdzās Mārtiņš. — Tu tik ātri izrāvi, ka es neko nepaguvu.
Un nabaga vecais ķīnietis sēdēja, kamēr es ieliku zobu atpakaļ un izrāvu vēlreiz. Mārtiņš noknikšķināja slēdzi. Varoņdarbs bija paveikts. Gandarījums? Lepnums? Nekad neviens mednieks nav tā lepojies ar savu pirmo nošauto briedi, kā es lepojos ar šo zobu. Es to biju izdarījis. Es! Pats ar savām rokām un knaiblēm es to biju izdarījis, nerunājot nemaz par nelaiķi, kam piederēja aizmirstais galvaskauss.
Mans nākamais pacients bija tahitiešu matrozis. Viņš bija neliela auguma un galīgi zaudējis spēkus, dienām un naktīm mocīdamies ar šausmīgām zobu sāpēm. Vispirms es pārgriezu smaganas. Es nezināju, kā to dara, tomēr pārgriezu. Raut zobu bija joti grūti, un es ilgi noņēmos ar to. Šis vīrs bija varonis. Viņš stenēja un vaidēja, un es jau domāju, ka viņš paģībs. Bet viņš turēja muti vaļā un netraucēja mani raut. Un beidzot zobs padevās.
Pēc tam es biju gatavs pieņemt kuru katru — vispiemērotākais noskaņojums sakāvei pie Vaterlo. Un tā pienāca. Tās vārds bija Tommijs. Viņš bija īsts pagānu milzis, kuram bija slikta slava. Viņam piemita nosliece uz vardarbību. Viņš, piemēram, bija nositis ar dūri divas sievas. Viņa tēvs un māte bija bijuši atklāti cilvēkēdāji. Kad Tommijs apsēdās un es ieliku viņam mutē knaibles, es ievēroju, ka viņš sēžot ir tikpat garš, cik es stāvot. Liela auguma cilvēki, kuriem piemīt nosliece uz varmācību, nespēj paciest sāpes, tāpēc es baidījos par viņu. Carmiana sagraba viņu aiz vienas, Vorrens aiz otras rokas. Un sākās kauja. Mirklī, kad knaibles saspieda slimo zobu, Tommija žokļi saspieda knaibles. Bet abas rokas izrāvās un sagrāba manu roku. Es turēju, un viņš turēja. Carmiana un Vorrens arī turēja. Mēs cīkstējāmies kā negudri.
Mēs bijām trīs pret vienu, turklāt es nelaidu vaļā slimo zobu, un tas nu bija pavisam nepareizi; tomēr, par spīti pārspēkam, viņš mūs pieveica. Knaibles noslīdēja gar augšējiem zobiem ar nervus plosošu šņirkstoņu. Tad knaibles izkrita pacientam no mutes un viņš, asinskāri ieaurodamies, uzrāvās kājās. Mēs visi trīs nokritām zemē. Mēs gaidījām, ka viņš mūs saplosīs. Bet šis mežonis, kuram bija tik slikta slava, kaukdams atkrita atpakaļ krēslā. Viņš saķēra galvu ar abām rokām un vaidēja, vaidēja, vaidēja. Viņš neko negribēja dzirdēt. Es biju pūšļotājs. Mana nesāpīgā zobu raušana bija maldināšana, blē- žošanās un zemisks reklāmas triks. Man tā gribējās izraut šo zobu, ka es gandrīz vai biju gatavs piekukuļot mežoni. Tomēr profesionālais lepnums tam pretojās, un es palaidu viņu vaļā ar neizrautu zobu. Tas manā praksē bija vienīgais gadījums, kad es nepanācu savu. Kopš tās reizes es neesmu palaidis garām nevienu zobu. Vēl pirms dažām dienām es pats pieteicos braukt ar laivu trīs dienas pret vēju, lai izrautu zobu kādai misionārei. Es ceru, ka, ceļojumam ar «Snarku» beidzoties, pratīšu taisīt tiltiņus un likt zelta kronīšus.
Es lāgā nezinu, vai tie ir vai nav jēlumi: kāds dakteris Fidži salās man teica, ka esot, bet misionārs Zālamana salās apgalvoja, ka neesot; lai nu kā, es varu galvot, ka šī slimība ir ārkārtīgi nepatīkama. Tahiti man laimējās salīgt kādu franču matrozi, kuram, kad bijām izgājuši jūrā, atklājās nejauka ādas slimība. «Snarka» bija pārāk maza un pārāk ģimenīga, lai atļautu šim cilvēkam palikt uz kuģa, bet, kamēr mēs tikām līdz cietzemei, man gribot negribot vajadzēja ārstēt viņu. Es palasījos grāmatas un ķēros pie dziedināšanas, katru reizi noliedamies ar antiseptiskiem līdzekļiem. Kad nokļuvām Tutuilā, mēs ne vien netikām vaļā no šā matroža, bet ostas ārsts vēl noteica viņam karantēnu un neļāva mums laist viņu krastā. Beidzot Apijā, Samoa salā, man izdevās dabūt viņu uz tvaikoņa, kas gāja uz Jaunzēlandi. Te, Apijā, moskīti man pamatīgi sadzēla potītes, un es, jāatzīstas, sakasīju dzē- lienu vietas, kā jau biju darījis tūkstošiem reižu. Kad sasniedzām Savai salu, man uz pēdas bija izveidojies neliels jēlums. Nospriedu, ka tas radies no noberzuma un kodīgajiem garaiņiem, man staigājot pa karsto lavu. Es nodomāju, ka apziedīšu jēlumu un viss pāries. Ziede gan sadziedēja pušumu, bet tūlīt apkārt sākās iekaisums, jaunā āda nogāja, un izveidojās vēl lielāks jēlums. Tas atkārtojās daudz reižu. Katru reizi pušums aizdzija, bet tūlīt pat sākās iekaisums — un jēlums gāja plašumā. Es biju apmulsis un sabaidījies. Visu mūžu biju lepojies, ka uz manas ādas viss ātri sadzīst, bet šoreiz tā tomēr negribēja dzīt. Gluži otrādi — dienu no dienas jēlums arvien vairāk saēda manu ādu un jau ķērās klāt muskuļiem.
Tajā laikā «Snarka» bija atklātā jūrā un devās uz Fidži. Es atcerējos franču matrozi un pirmo reizi nobijos ne pa jokam. Bija parādījušies vēl četri tādi paši jēlumi jeb, pareizāk sakot, čūlas, un sāpēja tā, ka nakti nevarēju gulēt. Es domāju tikai par to, kā ātrāk atstāt «Snarku» Fidži un ar pirmo tvaikoni nokļūt Austrālijā pie ārstiem speciālistiem. Bet pa to laiku es kā ārsts amatieris rīkojos, cik labi vien pratu. Es izlasīju visas medicīnas grāmatas, kādas bija uz kuģa. Es neatradu ne rindiņas, ne vārda par savu slimību. Nolēmu risināt šo problēmu ar veselā saprāta palīdzību. Mani ēd nost ļaundabīgas un pārmērīgi darbīgas čūlas. Acīmredzot darbojās kāda stipra organiska inde. Man radās divi secinājumi. Pirmkārt, jāatrod pretinde. Otrkārt, strutu perēkļi nav iznīcināmi ar ārīgiem līdzekļiem, jālieto iekšķīgi. Es nolēmu uzbrukt indei ar sublimātu. Jau pats nosaukums likās man spēcīgs. Ar uguni pret uguni! Mani rija nost stipra inde, un es iedomājos sūtīt pret to citu stipru indi. Vairākas dienas es mazgāju čūlas pamīšus ar sublimātu un ūdeņraža pār- skābi. Un, raugiet, kad sasniedzām Fidži, četras čūlas no piecām bija pazudušas, bet piektā vairs nebija lielāka par zirni.