Carmiana_ bija izaugusi par veģetārieti un ļoti centās ievērot higiēnas prasības. Krustmāte Neta, kas viņu audzināja, dzīvoja veselīgā klimatā un neticēja zālēm. Arī Carmiana neticēja. Turklāt viņa nepanesa zāles. Tās iedarbojās uz viņas organismu sliktāk nekā ārstējamās slimības. Tomēr viņa uzklausīja manus argumentus, kas liecināja par labu hinīnam, samierinājās ar to kā ar mazāko ļaunumu, un rezultāts bija tāds, ka drudža lēkmes kļuva īsākas, vieglākas un retākas. Mēs iepazināmies ar misteru Kolfeildu, misionāru, kura abi priekšteči bija nomiruši, nenodzīvojuši Zālamana salās pat pilnus sešus mēnešus. Kolfeilds, tāpat kā viņi, bija nelokāmi ticējis homeopātijai, bet jau pēc pirmās drudža lēkmes pretēji viņiem bija pievērsies alopātijai un hinīnam un … izveseļojies sprediķoja tālāk.
Bet nabaga Vada! Pēdējais piliens pavāra pacietības kausā bija ceļojums kopā ar mani un Carmianu uz cilvēkēdāju salu Malaitu — ceļojums ar nelielu jahtu, uz kuras pirms pusgada bija nogalināts kapteinis. Kai-kai nozīmē «ēst», un Vada bija pārliecināts, ka arī viņu kaikajos. Mēs dzīvojām, apbruņojušies līdz zobiem, ne mirkli nezaudējām modrību un, pat iedami peldēties saldūdens upes grīvā, nolikām sardzē savus melnādainos matrožus ar šautenēm. Mēs satikām angļu kara kuģus, kas bija dedzinājuši un apšaudījuši ciemus, tādējādi sodīdami iezemiešus par slepkavībām. Iezemieši, par kuru galvām bija izsolīta atlīdzība, meklēja glābiņu uz mūsu kuģa. Visapkārt slepkavoja vienā slepkavošanā. Dažreiz klusos nostūros draudzīgi noskaņoti iezemieši brīdināja, ka mums gatavojas uzbrukt. Mūsu kuģis bija parādā malaitiešiem divas galvas, un tās kuru katru brīdi varēja pieprasīt. Visu vēl vainagoja tas, ka mēs uzskrējām uz rifiem, kur vienā rokā bija jātur šautenes, lai neļautu tuvoties iezemiešu laupītājiem, bet ar otru jāstrādā, lai glābtu kuģi. Tas bija par daudz Vadam, kurš staigāja bāls kā līķis, kamēr Izabellas salā, lietum gāžot, pavisam aizbēga no kuģa starp divām drudža lēkmēm, riskējot saslimt ar plaušu karsoni. Ja viņu tur neapēdīs un ja viņš nenomirs no jēlumiem un drudža, kas plosās šajā salā, viņš var cerēt — protams, ja viņam uzsmaidīs laime, — pēc nedēļām sešām vai astoņām tikt no šīs salas uz kaimiņsalu. Viņš nekad nebija augstās domās par manām medicīnas zināšanām, lai gan es kādreiz jau pirmajā mēģinājumā biju veiksmīgi izrāvis viņam divus zobus.
«Snarka» mēnešiem ilgi bija kalpojusi par slimnīcu, un man jāatzīstas, ka mēs pamazām pieradām pie tā. Me- rindža lagūnā, kur mēs «Snarku» izcēlām no ūdens, lai notīrītu korpusu, reizumis viens vienīgs cilvēks no mums bija spējīgs kāpt ūdenī, jo pārējie trīs baltie krastā gulēja drudzī. Pašlaik, kad es to rakstu, mēs maldāmies atklātā jūrā kaut kur ziemeļaustrumos no Izabellas salas un velti meklējam Lorda Hava salu, atolu, kas saskatāms tikai tad, kad piebrauc tam pavisam klāt. Hronometrs ir sabojājies. Nakata, kas mēģina vienlaikus pildīt kā pavāra, tā kuģa puikas pienākumus, guļ drudzī. Mārtiņš nule pieceļas un atkal nolikās. Carmiana, kurai drudzis atkārtojas regulāri, pēta savu piezīmju grāmatiņu, lai aprēķinātu, kad gaidāma nākamā lēkme. Henrijs,' arī gaidot lēkmi, sācis rīt hinīnu. Un, tā kā man lēkmes uzbrūk pavisam negaidot, es iepriekš nevaru paredzēt, kad tās mani nogāzīs no kājām. Aiz pārpratuma mēs atdevām pēdējo miltu maisu dažiem baltajiem, kuriem nebija atlicis vairs ne druskas. Mēs nezinām, kad sasniegsim sauszemi.
Jēlumu tagad ir vēl vairāk — un tie sāp vēl neciešamāk. Sublimātu mēs nevilšus aizmirsām krastā Pendefrinā, ūdeņraža pārskābe iet uz beigām, un es eksperimentēju_ ar borskābi, lizolu un antiflogestīnu. Nudien, ja es nekļūšu par slavenu dakteri, tad ne jau prakses trūkuma dēļ.
P. S. Pagājušas divas nedēļas, kopš uzrakstītas pēdējās rindiņas, un Tehei, vienīgais veselais uz kuģa, jau desmit dienas guļ ar tādu drudzi, kāds nevienam no mums vel nekad nav bijis. Temperatūra viņam gandrīz vienmēr ir četrdesmit viens grāds, pulss — simt piecpadsmit.
P. S. Jūrā starp Tasmāniju un Manninga šaurumu.
Tehei tagad moka ļaundabīga drudža lēkmes — vissmagākā malārijas forma, kuras ierosinātāja, kā es uzzināju no medicīnas grāmatām, var būt arī infekcija no ārienes. Izvilcis viņu no kārtējās lēkmes, es laikam drīz zaudēšu galvu, jo Tehei to jau ir zaudējis. Esmu pārāk maz praktizējis, lai ārstētu vājprātīgos. Tas jau ir otrais prāta aptumsuma gadījums šā īsā ceļojuma laikā.
P. S. Kādreiz es uzrakstīšu grāmatu (mediķiem) un došu tai nosaukumu «Apkārt pasaulei ar hospitāļkuģi «Snarku»». Pat mūsu mīluļi neizbēga liktenim. No Merindža lagūnas mēs izbraucām ar diviem dzīvniekiem — ar īru terjeru un balto kakadu. Terjers iekrita lūkā un sakropļoja kreiso pakaļkāju, pēc tam atkārtoja šo manevru un sakropļoja labo priekškāju. Patlaban viņam atlikušas iešanai tikai divas kājas. Laime vēl, ka tās atrodas pretējā pusē un katra savā galā, tā ka terjers var vēl paklibot uz divām kājām. Kakadu sasitās pret kajītes griestiem, un to vajadzēja nobeigt. Tas bija pirmais nāves gadījums uz «Snarkas», ja neskaita vistas, no kurām būtu iznācis lielisks buljons mūsu sirdzējiem: vistas pārlaidās pār bortu un noslīka. Vienīgi tarakāni dzīvo zaļi. Tos nepiemeklē nedz slimības, nedz nelaimes gadījumi, un tie no dienas dienā aug lielāki un top asinskārāki; kamēr mēs guļam, šie kukaiņi grauž pat mūsu roku un kāju pirkstu nagus.
P. S. Carmianai atkal drudža lēkme. Izmisušais Mārtiņš kā zirgu dakteris ārstē savus jēlumus ar vara vitriolu un lād Zālamana salas. Kas attiecas uz mani, tad es nodarbojos ar navigāciju, medicīnu un īso stāstu rakstīšanu un piedevām vēl pats veltīgi mēģinu izveseļoties. No visiem slimniekiem, ja neņem vērā vājprāta gadījumus, es uz kuģa esmu vissmagākajā stāvokli. Ar pirmo ceļā satikto tvaikoni došos uz Austrāliju un gulšos uz operāciju galda.
No savām nesvarīgajām slimībām es minēšu kādu jaunu neizprotamu kaiti. Pēdējās nedēļas laikā man rokas sapampa kā no tūskas. Saspiest tās varu tikai ar sāpēm. Vilkt virvi ir īstas mocības. Sajūta ir tāda, it kā rokas būtu nosaldētas. Bez tam āda no tām iet nost šaušalīgi ātri, bet jaunā āda ir cieta un bieza. Manās ārstniecības grāmatās par tādu kaiti nekas nav teikts. Neviens nezina, kas tā ir.
P. S. Nekas, vismaz hronometru esmu izārstējis. Kad, viļņu mētāti, bijām nodauzījušies pa jūru astoņas brāzmainas, lietainas dienas, man beidzot izdevās dienas vidū izmērīt starp mākoņiem paspīdējušās saules augstumu. Pēc tam es aprēķināju mūsu platumu, pēc locijas noteicu Lorda Hava salas platumu, novilku taisnu līniju un pēc garuma pārbaudīju hronometru. Tas bija apmēram par trim minūtēm aizsteidzies priekšā. Ja katra minūte atbilst piecpadsmit jūdzēm, tad summāro kļūdu aprēķināt nav grūti. Pie Lorda Hava salas es atkārtoju novērojumus un atklāju, ka mans hronometrs diennaktī atpaliek par septiņām desmitdaļām sekundes. Iznāk, ka pirms gada, kad mēs izbraucām no Havaju salām, šis pats hronometrs atpalika par tām pašām septiņām desmitdaļām sekundes. Ja hronometrs katru dienu bija pagriezts uz priekšu un novērojumi pie Lorda Hava salas liecināja, ka kļūda palikusi nemainīga, kāds nelabais bija licis šim hronometram aizskriet priekšā pašam sev par trim minūtēm? Vai kaut kas tāds vispār notiek? Pieredzējuši pulksteņmeistari apgalvos, ka nenotiek, bet es teikšu, ka neviens no viņiem nav labojis un regulējis pulksteni Zālamana salās. Vainīgs ir klimats — tāda ir mana diagnoze. Lai nu kā, esmu izārstējis savu hronometru, pat ja man nav izdevies tikt galā ar prāta aptumsuma gadījumiem un Mārtiņa jēlumiem.