4
DAFS NEIEVĒRO BŪTISKU DETAĻU
Kā no zemes Dafam līdzās izauga jauns amerikānis. Viņš no flakoniņa izņēma pērlei līdzīgu pastilu un pielika to Teita padegunei.
— Tās ir visai iedarbīgas zāles, — jauneklis paskaidroja.
— Pēc mirkļa patronam vajadzētu atjēgties. Viņš pats man lika lēkmes gadījumā tā rīkoties.
— Jūs esat mistera Teita sekretārs?
— Tieši tā, ser. Mans vārds ir Marks Kenavejs.
Advokāta sejā pamazām parādījās sārtums, viņš dziļi ieelpoja un lēnām atvēra acis. Tomēr viņš vēl izskatījās visai vārgs.
Pamanījis salona dziļumā durvis, Dafs tās atvēra un ieraudzīja omulīgu telpu ar dīvānu vidū.
— Pārnesīsim jūsu patronu uz šejieni, — inspektors piedāvāja. — Viņš vēl pats nespēj īsti pārvietoties… Jūs varat palikt kopā ar viņu, — pēc tam kad Patriks Teits bija noguldīts uz dīvāna, atļāva Dafs. — Mēs aprunāsimies vēlāk.
Salons mirdzēt mirdzēja samta un riekstkoka pārpilnībā. Šī greznība liecināja par Brūma viesnīcas pirmā dekoratora uzpūtīgo lielummāniju. Šķiet, no tiem laikiem telpā nekas nebija mainījies. Grāmatskapi pildīja noputējuši apzeltīti sējumi, uz galdiņiem mētājās nodzeltējušu avīžu komplekti, sienas rotāja zīmējumi ar senlaiku sporta spēļu ainām. Ļaužu grupa, kuru izskats liecināja, ka viņi pieder mazliet jaunākam laikmetam, ar vāji slēptu satraukumu lūkojās Skotlendjarda inspektorā. Saule beidzot bija uzveikusi miglu un caur logiem izgaismoja to cilvēku sejas, kuru uzdotās mīklas tuvākajās dienās nāksies atminēt Dafam.
— Vai beidzot visi ir sapulcējušies? — viņš vaicāja Lautonam.
— Vēl piecu trūkst. Neskaitot misteru Teitu, viņa sekretāru un misis Poteri.
— Žēl. Bet būs vien jāsāk bez viņiem.
Dafs apsēdās pie salona vidū novietotā žurnālu galdiņa un izvilka bloknotu.
— Ceru, ka nevienam nav noslēpums, kāpēc esat sapulcēti. Runa ir par pagājušā naktī divdesmit astotajā numurā noslepkavoto misteru Dreiku. — Neviens neteica ne vārda, un Dafs turpināja: — Vispirms iepazīsimies. Esmu Skotlendjarda inspektors Dafs. Uzreiz brīdinu: bez manas atļaujas neviens nedrīkst atstāt viesnīcu.
— Kas vēl nebūs! — iespiedzās sīks vīrelis un pielēca kājās. — Tādā gadījumā es tūdaļ atsakos ceļot tālāk ar šo grupu! Jūs mani nekādās slepkavībās neiejauksiet! Pie mums Pitsfīldā, Masačūsetsas štatā…
— Lieliski, — Dafs pārtrauca vīreļa izvirdumu. — Tagad zinu, ar kuru no jums sākt. Kā jūs sauc?
— Normans Fenuviks. — Vīrelis uzvārdu izrunāja tik ātri, ka tas izklausījās kā "fēnikss".
— Kā lūdzu? Varbūt jūs atkārtotu pa burtiem?
— F-e-n-u-v-i-k-s! Jūsu zināšanai — visparastākais angļu uzvārds.
— Jūs esat anglis?
— Pēc izcelsmes. Mani senči ieceļoja Masačūsetsā tūkstoš seši simti piecdesmitajā gadā. Pēc revolūcijas viņi izlēma palikt uzticīgi savai otrajai dzimtenei.
— Nedomāju, ka tam varētu būt sakars ar pagājušās nakts slepkavību. — Dafs skumji pasmaidīja. — Vai jūs ceļojat vienatnē?
— Ceļojam kopā ar māsu. — Viņš pamāja uz dāmu sev līdzās. — Mis Loru Fenuviku.
— Vai jums abiem ir kas zināms par notikušo?
Fenuviks atkal uzsprāga kājās.
— Kas tie par mājieniem?
— Nomierinieties, lūdzu! — Dafs atgaiņājās. — Mums nav laika spēlēt teātri. Atkārtoju: vai esat kaut ko redzējuši vai dzirdējuši, kam varētu būt kaut kāds sakars ar slepkavību?
— Es ne. Un māsa arī ne.
— Vai šorīt atstājāt viesnīcu?
— Mazliet pastaigājāmies pa centru. Uzmetām pēdējo skatienu Londonai. Esam taču cēlušies no britiem…
— Tas ir viss, paldies.
— Acumirkli, inspektora kungs! Mēs gribam tūdaļ atteikties ceļot tālāk ar šo grupu! Nekavējoties! Man nav ne mazākās vēlēšanās būt iepiņķētam…
— Tik un tā jums pagaidām jāpaliek viesnīcā. Tā ir kategoriska prasība.
— Tā ir nekaunība! Es sūdzēšos mūsu vēstniekam! Viņš ir mana tēvoča labs paziņa un nepieļaus…
— Lūdzu, varat sūdzēties. Kurš būs nākamais? Ar mis Painelu jau esmu runājis, ar misis Spaiseri arī… Tātad jūs — ar ko man ir tas gods?
— Stjuarts Vivians no Delmontas Kalifornijas štatā, — uzrunātais rāmi atbildēja. Ja iznesīgā, tumši iedegušā vīrieša seju nekropļotu neglīta rēta, viņš būtu īsts skaistulis. — Esmu tikpat sašutis kā misters Fenuviks. Ar kādām tiesībām jūs laupāt mums pārvietošanās brīvību? Nogalināto nepazinu, neesam ne reizes pat vārdu pārmijuši. Arī ar citiem neesmu vēl pazīstams, — viņš piebilda.
— Viens izņēmums tomēr ir, — Dafs atgādināja.
— Ā, jūs domājat misis Spaiseri? Mēs patiešām esam seni paziņas.
— Un tikpat sen iecerējāt šo ceļojumu?
— Kāda nekaunība! — sieviete iesaucās.
— Jūs atļaujaties par daudz! — Vivians saniknots izgrūda, bet tūdaļ savaldījās. — Tā ir tīrā nejaušība, ka šeit satikāmies. Mēs neesam redzējušies vairāk nekā gadu. Biju pārsteigts, kad Ņujorkā ieraudzīju misis Spaiseri.
— Tā gadās, — Dafs miermīlīgi piekrita. — Un par slepkavību arī jums nekas nav zināms?
— No kurienes?
— Vai šorīt atstājāt viesnīcu?
— Biju pastaigāties. Pie viena nopirku pletkreklu Berlingtona arkādē.
— Vairāk neko nepirkāt?
— Nē.
— Ar ko jus nodarbojieties?
— Šad un tad spēlēju polo.