— Rētu iemantojāt spēlē?
— Tieši tā. Neveiksmīgi novēlos pirms dažiem gadiem.
Dafs uzrunāja citu tūristu:
— Mister Honivud, gribu uzdot jums tikai vienu jautājumu.
— Lūdzu, inspektora kungs. — Mierīgā balss nekādi negāja kopā ar drebošo roku, kurā Honivuds turēja cigareti.
— Vai jūs šorīt atstājāt viesnīcu?
— Es? Nē, visu laiku biju uz vietas. Pēc brokastīm tūdaļ ienācu salonā un šķirstīju vecās avīzes.
— Pateicos. Tagad jūsu kārta. — Dafs pievērsās izmeklēti eleganti, tērptam kungam vidējos gados. Tā seju rotāja ērgļa deguns un dīvaini šauras acis. Brīvā uzvedība viņu it kā izcēla pārējo vidū.
— Esmu kapteinis Ronalds Kīns.
— Jūs esat virsnieks? — Dafs jutās pārsteigts.
— Apmēram…
— Zināms, ka virsnieks, — iejaucās Pamela Potere. — Kapteinis Kīns man stāstīja par savu dienestu Dienvidāfrikā.
— Patiešām? — Dafa balsī jautās šaubas.
— Ne gluži tā… — Kīns bija apjucis. — Redzat, uz kuģa es sevi drusku romantizēju. Jaunā kompānijā gribas mazliet…
— Kā tad. — Dafs piekrītoši pamāja. — Jaunā sabiedrībā rodas vēlēšanās izlikties par to, kas neesi. Armijā esat dienējis? Kīns vēl vairāk samulsa. Taču Dafa vērīgais skatiens nepieļāva izvairīgu atbildi.
— Nē, neesmu, — Kīns atzinās. — Kapteinis man ir tāds kā goda tituls, taču tas nenozīmē, ka…
— Kāda ir jūsu nodarbošanās?
— Pašlaik man nav pastāvīgas nodarbošanās. Bet… bet agrāk biju inženieris.
— Kā nokļuvāt Lautona grupā?
— Tāpat kā pārējie. Gribēju paceļot, jauki pavadīt laiku.
— Ceru, ka tas jums ir izdevies. Ko varat pastāstīt par aizvadītās nakts notikumiem?
— Galīgi neko.
— Vai arī jūs šorīt devāties pastaigā?
— Biju Amerikas bankā un apmainīju čeku pret naudu.
— Kā tad tā? — Lautons satraucās. — Es taču visiem ieteicu ceļojumā izmantot mūsu biroja čekus!
— Bet man labāk patīk Amerikas bankas čeki. Ceru, ka tas nav aizliegts?
— Protams, nav, bet mums ir tiesības no saviem klientiem prasīt lojalitāti. — Lautons neslēpa aizvainojumu. Tostarp Dafs pievērsās salona stūrī klusi sēdošam vīrietim.
— Beidzot esmu ticis arī līdz jums. Jūsu vārds? Nodarbošanās?
— Džons Ross, — uzrunātais atbildēja. Viņš rotaļājās ar masīvu spieķi, reizi pa reizei piesizdams ar to stīvi izstieptai kājai. — Naudu pelnu ar koktirdzniecību Takomā, Virdžīnijas štatā. Par šo ceļojumu sapņoju jau sen. Kas to būtu domājis, ka tam būs tik nelāgs sākums. Alana dzīve, inspektora kungs, ir kā atvērta grāmata. Ludzu, kuru lappusi vēlaties?
— Šķiet, jūs esat skots?
— Kā tad. Mūsu "rrr" neizzūd līdz pat nāvei. — Ross pasmaidīja. — Taču visu apzinīgo dzīvi esmu pavadījis štatos. Jūs skatāties uz manu kāju? To pirms dažiem mēnešiem salauza aizzāģētas sekvojas stumbrs. Diemžēl vietējais kaulu pravītājs nebija uzdevuma augstumos.
— Jūtu līdzi. Vai jums ir kas zināms par pagājušās nakts notikumiem?
— Diemžēl nekas. Nevaru jums palīdzēt. Dreiks bija gaužām simpātisks večuks. Iepazināmies uz kuģa, viņš man uzreiz iepatikās.
— Šorīt droši vien arī jūs…
— Jā, izgāju pastaigāties. Migla un tā tālāk. Londona ir tīri interesanta pilsētele. Neko tādu Klusā okeāna piekrastē neredzēsi.
— Jā, jūsu klimats mums reizēm nenāktu par ļaunu, — Dafs piekrita.
— Vai esat bijis mūsu pusē? — Ross jautāja.
— Tikai pavisam īsu laiku.
— Un kā jums patika?
— Par to citreiz. — Dafs pasmaidīja. — Šobrīd apspriežamas svarīgākas lietas. — Inspektors piecēlās. — Lūdzu neizklīst. Es tūdaļ atgriezīšos.
Fenuviks metās virsū doktoram Lautonam.
— Pieprasu nekavējoties atdot mums naudu, ko samaksājām par ceļojumu!
— Kāpēc? — Lautons izbrīnījies vaicāja.
— Kā — kāpēc? Nevar taču turpināt ceļojumu, ja notiek tādas lietas! — Fenuvika sašutumam nebija robežu.
— Ceļojums turpināsies arī tad, ja jūs vairs negribēsiet tajā piedalīties. — Lautons mierīgi sacīja. — Tā ir jūsu personiskā lieta. Es jau daudzus gadus darbojos tūrisma biznesā un iedrošinos apgalvot, ka cilvēki ceļojuma laikā arī mirst. Tas ir gaužām skumji, bet tāpēc mūsu plāni netiks mainīti, pat ja ir notikusi slepkavība. Protams, slikti, ka dažas dienas nāksies aizkavēties Londonā, bet mana vaina tā nav. Kontraktā bija paredzēti nelaimes gadījumi, bet firma atbild tikai par savām kļūdām. Šoreiz firma nav vainīga. Jūs, zināms, varat atteikties no tālākā ceļojuma, bet naudu jums neatdos.
— Kāda nekaunība! — Fenuviks iespiedzās. — Mums visiem jāturas kopā! Mēs sūdzēsimies vēstniekam!
Bet pārējie viņa dedzīgo aicinājumu neatbalstīja, un Fenuviks saīdzis apklusa. Kopā ar Ebenu salonā atgriezās Dafs.
— Es uzaicināju pagājušajā naktī dežurējošo portjē, — inspektors paskaidroja, — lai viņš palīdz sazīmēt cilvēku, kurš ap diviem naktī apmaldījās un nonāca citā stāvā. Stāvā, kurā nolika slepkavība.
Hbens pēc kārtas aplūkoja salonā sēdošos. Lautons… Honivuds… Ross… Vivians… Fenuvikam skatiens pārslīdēja kā tukšai vietai.
— Tas ir viņš. — Portjē nešaubīdamies pamāja uz Ronaldu Kīnu.
— Ko tas nozīmē? — Kīns spēji izslējās.
— Tas nozīmē, ka es jūs redzēju, ser! Tieši jūs es sastapu nakts apgaitas laikā. Jūs vēl sacījāt, ka esat sajaucis stāvus.
— Vai tas atbilst patiesībai? — Dafs jautāja.
— Atbilst gan… — Kīns samulsa. — Mocījos ar bezmiegu un devos aizņemties kādu grāmatu…
— Vecs triks. — Inspektors pasmaidīja.
— Var būt, ka vecs, — Kīns pamazām atguvās, — bet reizēm tā gadās ar cilvēkiem, kas nav analfabēti. Tā kā Teita sekretārs lasa patronam priekšā līdz vēlai naktij, devos uz trešo stāvu, lai palūgtu viņiem kādu grāmatu. Nezināju vienīgi, kurā numurā viņi apmetušies, tāpēc nolēmu vispirms paklausīties pie durvīm, vai nesadzirdēšu balsis. Taču visur valdīja klusums. Taisījos doties atpakaļ un uzdūros šim dežurantam.