— Kāpēc teicāt, ka esat sajaucis stāvus?
— Kāda velna pēc man jaapspriež ar portjē savas literārās intereses? Tā nav viņa darīšana. Teicu, kas iešāvās prātā.
— Tas ir nelāgs paradums. — Dafs cieši uzlūkoja Kīnu. īsta nelieša seja, viņš domāja. Tomēr viltus kapteiņa paskaidrojumi izklausījās ticami. — Eben, jūs esat brīvs, — inspektors teica, — paldies, par palīdzēšanu. Pārējos lūdzu vēl brītiņu neatstāt salonu.
Nepievērsdams vērību sašutuma saucieniem, Dafs iegāja blakus istabā. Kenaveja aprūpētais Patriks Teits sēdēja uz dīvāna ar viskija glāzi rokā.
— Redzu, mister Teit, ka jūtaties jau labāk. — Inspektors apsēdās blakus advokātam.
— Lēkmes man vienmēr pāriet ātri, — Teits paskaidroja.
— Tās gan mēdz atkārtoties, tāpēc ceļoju kopā ar sekretāru. Ak Dievs, slepkavība! To nu gan negaidīju!
— To neviens negaidīja, mister Teit. Ja nu jūtaties mazliet labāk, varbūt drīkstu…
— Acumirkli, — advokāts pārtrauca Dafu. — Atvainojiet manu ziņkāri, bet es vēl nezinu, kurš ir slepkavas upuris…
— Vai nebaidāties, ka varētu sākties jauna lēkme?
— Nekādā gadījumā! Man grupā nav ne radu, ne draugu. Tātad kurš?
— Misters Hjū Moriss Dreiks no Detroitas.
Teits nolieca galvu.
— Draugi nebijām, bet ilggadēji paziņas gan. Ļoti cienījams cilvēks ar nevainojamu pagātni un visai humāniem uzskatiem. Nespēju iedomāties, ka kāds varētu uz viņu turēt ļaunu prātu. Jums priekšā stāv grūts uzdevums, inspektora kungs.
— Ļoti grūts, — Dafs piekrita. — Tāpēc jau arī jūs traucēju. Jusu numurs ir trīsdesmitais, tas nav pārāk tālu no Dreika apartamentiem. Cikos jūs vakar aizgājāt gulēt?
Teits vaicājoši palūkojās sekretārā.
— Šķiet, ap divpadsmitiem, Mark?
— Varēja būt dažas minūtes pāri divpadsmitiem, — Kenavejs teica. — Es vienmēr lasu priekšā misteram Teitam, līdz viņš iemieg. Vakar sāku lasīt ap desmitiem, bet ap pusnakti patrons bija jau aizmidzis. Es pēc iespējas klusāk devos uz savu istabu otrā stāvā.
— Ko jūs lasījāt? — Dafs jautāja.
— Kriminālromānu. — Kenavejs pasmaidīja.
— Vai tas nav pārāk uzbudinoši sirds slimniekam?
— Krimiķos nekā uzbudinoša nav, — Teits iejaucās. — Esmu advokāts, specializējos krimināllietās, tāpēc slepkavības… — Viņš pēkšņi aprāvās.
— Lūdzu, turpiniet! Jūs droši vien gribējāt sacīt, ka slepkavības jūsu darbā ir ikdienišķa parādība.
— Kāda tam nozīme?
— Tikai tāda, ka grūti izskaidrot, kāpēc tieši šī slepkavība jūs noveda līdz lēkmei.
— Tas nav nekāds brīnums. Viena lieta ir lasīt par slepkavībām romānā vai apsūdzības slēdzienā, pavisam cita — uzzināt, ka kāds ir noslepkavots tavā tuvumā.
— Piekrītu. — Dafs iegrima domās. — Vai pagājušā naktī jūs neko nedzirdējāt?
— Neko.
— Ne kliedzienus, ne saucienus pēc palīdzības?
— Teicu jau — neko.
— Mister Teit, spēlēsim ar atklātām kārtīm! Nākot šurp, jūs vēl bijāt pilnīgi vesels. Par slepkavību jau zinājāt, tikai nezinājāt, kurš ir nogalināts. Taču, kolīdz ienācāt salonā un pārlaidāt acis klātesošajiem, tā tūdaļ nogāzāties ar sirdslēkmi.
— Lēkmes parasti sākas pēkšņi.
— Iespējams. Bet tikpat iespējams, ka salonā jūs ieraudzījāt kādu…
— Nē!
— Kādu, kura klātbūtne jums…
— Vēlreiz atkārtoju — nē! — Vecišķā advokāta acis sāka drudžaini spīdēt, glāze drebēja rokā.
Kenavejs nolēma iejaukties.
— Atvainojiet, inspektora kungs, bet jūs atļaujaties par daudz! Misters Teits tomēr ir nevesels…
— Redzu. — Dafs nopūtās. — Piedodiet, lūdzu! Jums taisnība. Ceru, ka saprotat — es pildu tikai savu pienākumu. — Viņš piecēlās. — Tomēr esmu pārliecināts, mister Teit, ka lēkmi izraisīja tas, ko ieraudzījāt salonā. Tik un tā jums būs man tas jāizstāsta.
— Turēt visus aizdomās ir jūsu profesijas privilēģija, — Teits vārgā balsī atbildēja.
Koridorā inspektoru gaidīja Heilijs.
— Mēs pārbaudījām visus Lautona grupas vīriešu aizņemtos numurus. Neatradām ne sarautu pulksteņķēdi, ne pelēku žaketi ar atrautu kabatu.
— Būtu brīnums, ja jūs tos atrastu. Ikviens no šiem amerikaņu džentlmeņiem devās pastaigā un kopā ar kādu no viņiem viesnīcu atstāja arī lietiskie pierādījumi.
— Man jāatgriežas Vainstrītā, — Heilijs teica. — Varbūt tu vēlāk piekāpsi pie manis?
— Labprāt. — Dafs pamāja. — Vai neatceries, kas tas bija par meldiņu, ko uz ielas spēlēja orķestrītis?
— Tas bija mednieku maršs. Par to, cik grūti aplenkt mežonīgu zvēru. Kāpēc tas tevi interesē?
— Mežonīgu zvēru patiešām ir grūti aplenkt, vai ne?
— Skatoties, kāds zvērs. Nešaubos, vecīt, ka savējo tu dabūsi rokā! Uz redzēšanos!
Pie salona durvīm Dafu uzrunāja Pamela Potere.
— Šķiet, ka māte tagad varētu jūs pieņemt…
— Labi, pēc brīža ieradīšos pie jums. — Salonā Dafs vēlreiz visiem piekodināja neatstāt viesnīcu un atļāva ilgās gaidīšanas saniknotajiem tūristiem atgriezties savos numuros.
— Man vēl jātiekas ar tiem jūsu grupas locekļiem, kuri nebija atnākuši, — inspektors brīdināja Lautonu.
— Katrā ziņā! Tiklīdz viņi parādīsies, es jums paziņošu, — Lautons apliecināja un turpināja atkauties no dedzīgi žestikulējošā Fenuvika.
Misis Poteres numura durvis atvēra Pamela. Viesistabā logu aizkari bija aizvilkti un valdīja pustumsa. Uz dīvāna vīdēja trausls sievietes stāvs.
— Māt, ieradies inspektors Dafs. — Pamela teica. Dāma ievaidējās, un inspektors samulsa.
— Es patiesi negribēju jūs traucēt, kundze, bet nozieguma apstākļi ir tik mīklaini, ka esmu spiests…