— Neko darīt, inspektora kungs. Lūdzu, sēdieties! Ceru, ka aizklātie logi jūs pārāk netraucē. Pēc pārciestā šoka izskatos tik šausmīgi, ka negribu nevienam rādīties…
— Ar jūsu meitu esmu jau runājis. — Dafs piebīdīja krēslu tuvāk dīvānam. — Tāpēc lieku jautājumu nebūs. Jūs noteikti par sava tēva dzīvi zināt vairāk nekā mis Pamela. Varbūt viņam bija kādi ienaidnieki?
— Ienaidnieki?! Ak Dievs! — misis Potere vēlreiz ievaidējās. — Pamela, pasniedz man ožamo sāli! — Meitene ielika mātes rokā zaļu flakoniņu. Dziji ieelpojusi, misis Potere ar redzamu piepūli turpināja: — Tētiņš, varat man ticēt, inspektor, bija īsts svētais. Pamela, kā sauc inspektoru?
— Inspektors Dafs, māmiņ.
Ja kāds svētais ir staigājis pa zemes virsu, tad tas bija mans tēvs. Viņam vienkārši nevarēja būt ienaidnieki. Pat domāt par to ir idiotisms.
— Bet slepkavībai taču bija kāds iemesls! Un mans uzdevums ir to atklāt. Varbūt jūsu tēva pagātnē slēpās kāds pirmā mirkli nenozīmīgs sīkums, kas kļuva par iemeslu baigajam notikumam? — Dafs izņēma no kabatas zamša maisiņu. — Vai tas nerosina jus kaut ko atcerēties? Lūdzu, esiet tik laipna, — inspektors uzlūkoja Pamelu, — un atvelciet mazliet aizkarus!
— Labprāt. — Meitene metās izpildīt Dafa lūgumu.
— Ai, nevajag! — misis Potere vārgi protestēja. — Es tāpat labi redzu.
Inspektors pasniedza viņai maisiņu.
— Apskatiet to vērīgi! Atradām gultā līdzās nelaiķim.
— Kas tas ir?
— Zamša maisiņš, pilns ar visparastākajiem akmentiņiem. Vai tas jums neko neatgādina?
— Man ne. Un jums?
— Arī ne. Varbūt jūsu tēvam bijušas darīšanas ar šahtām?
— Nekad neesmu par to dzirdējusi.
— Varbūt akmentiņiem ir kāds sakars ar automobiļiem?
— Kādas muļķības! Pamela, sakārto man spilvenu…
— Tūlīt, māmiņ…
Dafs nopūtās un iebāza maisiņu kabatā.
— Vai uz kuģa tikāties ar pārējiem ceļojuma dalībniekiem?
— Es ne reizi neatstāju savu kajīti, — misis Potere pārliecināti apgalvoja. — Pamela visu laiku skraidīja apkārt tieši tad, kad bija man visvairāk nepieciešama.
Dafs parādīja meitenei pulksteņķēdes posmu.
— Varbūt kādam no grupas kungiem jūs pamanījāt pulksteni ar šādu platīna ķēdīti?
— Diemžēl nē. Tādām lietām es nepievēršu uzmanību.
— Un atslēdziņa? Vai tā jums neko neatgādina?
— Redzu to pirmo reizi.
— Vai arī jūs šo atslēdziņu nekad neesat redzējusi? — Dafs atkal uzrunāja misis Poteri.
— Pasaule ir pilna ar dažādām atslēgām. — Pamelas māte iegrozījās ērtāk spilvenos. — Baidos, ka ar tās palīdzību mēs neko neatklāsim.
— Labi, vairāk es jūs netraucēšu. — Dafs piecēlās.
— Atkārtoju: tā ir pilnīgi bezjēdzīga slepkavība, tai nevarēja būt nekāds iemesls. — Misis Poteres balsī skanēja ciešanas. — Gribētos cerēt, ka jums izdosies atrast slepkavu, bet, taisnību sakot, īstas ticības man nav.
— Tomēr es netaisos zaudēt ne ticību, ne cerību. — Dafs viegli paklanījās un ar velti izšķiesta laika sajūtu atstāja krēslaino telpu. Koridorā viņu notvēra Pamela.
— Nedusmojieties pārāk uz māti! Šo tikšanos sagādāju jums tikai tāpēc, lai jūs saprastu, kāpēc ģimenes vārdā tagad uzstājos es. Par māti vienmēr rūpējušies citi.
— Saprotu. Pacentīšos viņu vairāk netraucēt. Bet mēs abi turpmāk darbosimies kopā.
— Bez šaubām, — meitene nopietni teica. — Mums tas jādara vectētiņa dēļ.
Dafs atgriezās divdesmit astotajā numurā, kur viņu gaidīja daktiloskopists.
— Esmu visu paveicis, inspektor, — viņš teica. — Dīvaini, bet es neko neatradu.
— Ko neatradāt?
— Uz klausāmā aparāta nevienu pirkstu nospiedumu. Pat Dreika ne. Tas noslaucīts pa tīro.
— Tiešām dīvaini. Bet varbūt… Varbūt Dreiku nožņaudza pavisam citā vietā un pēc tam ar visu aparātu atnesa šurp?
— Bet kāpēc? Nesaprotu.
— Es tikai tā skaļi prātoju. — Dafs pasmējās. — Kāpēc pārnesa… Nezinu… Lai nu tas paliek, dosimies prom.
Inspektors pat iedomāties nevarēja, ka tikko kā ir izlaidis no rokām Hjū Morisa Dreika noslepkavošanas iemeslu. Viņš nepievērsa uzmanību vecā kunga vājdzirdībai.
5
VAKARIŅAS "MONIKO" BĀRĀ
Iesēdinājis Skotlendjarda mašīnā fotogrāfu un daktiloskopistu, Dafs nolēma vēlreiz apstaigāt viesnīcu. Hallē viņš saskrējās ar joprojām raižpilno doktoru Lautonu.
— Beidzot atgriezušies arī pārējie pieci, — viņš teica.
— Es lūdzu tos uzkavēties salonā. Būs labāk, ja tūdaļ dosimies turp.
— Ar lielāko prieku, — Dafs piekrita.
Salonā Lautons iepazīstināja inspektoru ar klātesošajiem — tie bija misters Benbovs ar kundzi, misters Maksis Minčins ar kundzi un vecāka dāma, misis Latimere Lūsa.
Dafs ieinteresēti aplūkoja nelielā, visai raibo kompāniju. "Kāda dīvaina nācija šie amerikāņi," viņš domāja, "tāds rasu sajaukums, dažādu sabiedrības slāņu pārstāvji, bet ceļo kopā kā viena ģimene… Amerika patiešām ir īsts cilvēces kausējamais katls."
Inspektora prātojumus pārtrauca Elmers Benbovs.
— Priecājos iepazīties. — Viņš enerģiski spieda Dafa roku. — Pec atgriešanās Akronā būs ko pastāstīt draugiem! Slepkavība, Skotlendjards un mēs — aizdomās turētie! Gandrīz kā aizraujošā kriminālromānā. Tā ir mana mīļākā lasāmviela. Sieva gan burkšķ, ka tā ir velta laika nosišana, bet ja tu no fabrikas atgriezies kā izspiests citrons…
— Atvainojiet, mister Benbov, — Dafs pārtrauca spraunā kunga runas plūdus. Benbovs līdz smieklīgumam atgādināja angļu karikatūristu zīmēto simpātisko, apaļīgo sivēnu, kam vajadzēja simbolizēt īstenu amerikāni. Kinokamera, ko viņš neizlaida no rokām, nekādi šo līdzību nebojāja. — Kā sauc vietu, kur jus atgriezīsieties pēc ceļojuma?