— Akrona. Vai jūs tiešām nekad neesat dzirdējis par Akronu, kas atrodas Ohaio štatā?
Tagad dzirdu, — Dafs apliecināja un ierakstīja pilsētas nosaukumu bloknotā. — Vai ceļojat sava prieka pēc?
Protams! Tas ir mans sens sapnis! Tā kā šogad ražošana bija iestājusies neliela stagnācija, mans partneris teica: "Einar, sien vaļā noslēpto naudas zeķi un laidies savā pasaules ceļojumā, par kuru esi man piedūcis pilnas ausis. Ja vien tavā zeķē vel kas atlicis pēc pēdējās Volstrītas zemestrīces. Es te tikšu arī bez tevis galā." Ar manu zeķi vienmēr viss ir kārtībā! Biržās nespekulēju, tāpēc Volstrīta man nerūp. Dodu priekšroku drošām investīcijām. Tāda ir mana devīze, un tāpēc mūsu firmu nekas nevar nogremdēt. Nešaubos, ka apgrozījums būs pieaudzis vēl pirms manas atgriešanās. Pietiek tikai ieskatīties norēķinu procentu skalā…
— Uzaicināju jūs tikai tāpēc, — Dafs izteiksmīgi palūkojās pulksteni, — lai pavaicātu par divdesmit astotajā numurā notikušo traģēdiju.
— Tā tiešām ir traģēdija, — Benbovs piekrita. — Tāds ievērojams cilvēks! Turklāt visā valstī cienīts miljonārs. Un ne no šā, ne no tā viņu nogalina! Tā ir visīstākā pļauka Amerikas seja.
— Ko jūs zināt par notikušo slepkavību?
— Tikai to, ka es viņu nenogalināju. Mēs Akronā ražojam pārāk daudz riepu, lai paceltu roku pret saviem labākajiem klientiem. Mēs ar Netiju esam galīgi satriekti par notikušo! Lūdzu, iepazīstieties — mana sieva Netija.
Detektīvs paklanījās glītai, eleganti tērptai dāmai. Varēja redzēt, ka viņa prot ar vērienu tērēt vīra naudu.
— Ļoti patīkami, — Dafs nomurmināja. — Droši vien arī jūs šorīt devāties pastaigā?
Misters Benbovs parādīja savu kinokameru.
— Uz atvadām gribēju vēl pafilmēt, bet biezajā miglā droši vien tikai velti iztērēju filmu. Iemūžināt redzēto ir mans galvenais vaļasprieks. Akronā, kamēr tikšu galā ar safilmēto, uz ilgāku laiku būs jāatliek bridža vakari. Nekas, reizēm der atpūsties no viesībām…
— Tātad šo ritu jūs pavadījāt filmēdams?
— Nūja! Varbūt tomēr kaut kas būs iznācis, jo vēlāk uzspīdēja saule. Es droši vien filmētu vēl tagad, ja Netija neatgādinātu, ka varam nokavēt vilcienu.
Dafs ielūkojās savās piezīmēs.
— Cik tālu Ohaio štatā atrodas Akrona no Kantonas?
— Tikai dažas jūdzes! Kantonā taču ir dzimis prezidents Makinlijs. Mēs ar lepnumu savu štatu dēvējam par prezidentu šūpuli…
— Paldies. — Dafs pamāja un pievērsās misis Latimerei Lūsai, nenosakāma vecuma dāmai ar spridzīgām acīm un rafinētām manierēm.
— Vai jums ir kas piebilstams aizvadītās nakts notikumu izgaismošanai?
— Diemžēl nekas, — viņa atbildēja zemā, patīkamā balsī.
— Manu daudzo ceļojumu laikā pirmoreiz sastopos ar šādu traģēdiju.
— Jūsu pastāvīgā dzīvesvieta?
— Pasadena Kalifornijas štatā. Tikai pastāvīga nu gan tā nav. Tur atrodas mana māja, kurā es uzturos ļoti reti. Pastāvīgi ir tikai mani ceļojumi. Manos gados jauni iespaidi nepieciešami kā gaiss. Bet tikai ne šādi! Dreika nāve mani galīgi izsitusi no sliedēm. Viņš bija tik jauks cilvēks!
— Vai arī jūs šorīt atstājāt viesnīcu?
— Brokastoju pie senas paziņas Kerzonstrītā. Viņa ir angliete, mēs pirms divdesmit gadiem iepazināmies Šanhajā.
Visbeidzot Dafs uzrunāja misteru Maksi Minčinu, druknu, melnīgsnēju vīrieti ar īsi apcirptu matu ezīti un smagnēju žokli. Viņa skatiens pauda neslēptu naidīgumu.
— Un jūs kur pastāvīgi dzīvojat, mister Minčin? — inspektors ierasti jautāja.
— Vai tam ir kāds sakars ar slepkavību? — Minčins nikni atrēja.
— Ak, nav ko klīrēties, Maksīt, — iesaucās misis Minčina, kurai kuplais augums tik tikko ļāva ietilpt Viktorijas laikmeta atzveltnī.
— Mums nav ko slēpt. Mēs esam no Čikāgas! — Viņas balsī skanēja izaicinājums.
— Un kas par to, ka no Čikāgas? — Maksītis joprojām neslēpa niknumu.
— Varbūt jums ir kāda informācija...
— Vai es izskatos pēc okšķera, ko? — Minčins vēl vairāk sašuta. — Ceru, ka ne, un tas nozīmē, ka neviens nekādu informāciju no manis nedzirdēs. Manā vietā parasti runā advokāti. Viņu šeit nav, un es klusēju. Skaidrs?
Dafs uzlūkoja Lautonu, kurš neslēpa, ka ir galīgi apmulsis. Arī misis Minčinai nepatika vīra rupjā uzvešanās.
— Maksīt, netrako! Par ko tu tā dusmojies? Tevi taču neviens neapsūdz.
— Tā ir mana darīšana, — viņš uzbrēca sievai. — Es tavējās nejaucos.
— Ko jūs šorīt darījāt ārpus viesnīcas? — Dafs mierīgi turpināja jautāt.
— Gājām iepirkties, — sekoja lakoniska atbilde.
— Vai redzat šo brīnumu? — Maksīša sieva steidzās izvērst vīra atbildi un parādīja somu, no kuras līda ārā milzīgas žāvētas zivs aste. — Tiklīdz es to ieraudzīju, tūdaļ teicu Maksim: "Ja gribi, lai man Londona paliek labā atmiņā, tev man tā jānopērk!" Maksis nav skops, un te nu tā ir…
Dafs ar nopūtu piecēlās.
— Es jūs vairāk neaizkavēšu. Tikai paturiet vērā, ka viesnīcu atstāt nedrīkst.
Pieci tūristi žigli metās uz salona durvīm. Lautons lūdzoši uzlūkoja inspektoru.
— Kas tagad būs? — viņš jautāja. — Ceļojuma grafiks ir ļoti stingrs. Ja mēs kādā no paredzētajām vietām nonāksim ar nokavēšanos, radīsies milzu sarežģījumi. Mums taču visur ir jāpārsēžas: no Neapoles uz Portsaīdu, no Portsaīdas uz Kalkutu, no turienes uz Singapūru… Ja jums ir kāds no grupas jāaiztur, Dieva dēļ, dariet to, bet pārējiem ļaujiet braukt tālāk!
Dafs sadrūma.
— Būšu pilnīgi atklāts, — viņš teica. — Šī ir nebijusi situācija, un darbības plāns vēl nav izstrādāts. Vispirms gribu aprunāties ar kolēģiem Skotlendjardā un lūgt padomu savam šefam. Rīt pie koronera būs lietas iepriekšējā izskatīšana, un pēc tam droši vien ceļojums uz kādām pāris nedēļām būs jāatliek…