— Uz pāris nedēļām? — Lautons ievaidējās.
— Man tiešām ļoti žēl. Centīšos pēc iespējas ātrāk pabeigt izmeklēšanu. Tomēr, iekams šī mīkla nebūs atminēta, jūsu grupa Londonu atstāt nevar.
— Tas nav iespējams! — atguvies Lautons iesaucās.
— Es protestēšu!
— Tās ir jūsu tiesības, — Dafs atbildēja, un viņi šķīrās.
Hallē inspektoru gaidīja Marks Kenavejs.
— Vai drīkstu jūs lūgt uz pāris vārdiem? — viņš jautāja.
Viņi apsēdās kokgriezumiem rotātā solā.
— Vai jums ir kāda jauna informācija? — Dafa balsī jautās nogurums.
— Nezinu, vai tas jums noderēs, bet varbūt tomēr… Kad pusnaktī devos prom no mistera Teita uz savu istabu otrā stāvā, pamanīju, ka ēnā aiz lifta slēpjas kāds vīrietis.
— Vīrietis?
— Diemžēl nekā sensacionāla, inspektora kungs. Tas bija kapteinis Kīns.
— Zinu. Viņš gāja aizņemties grāmatu.
— Var jau būt. Esmu manījis, ka nakts dežurants ir aizrautīgs lasītājs, tikai šaubos, vai viņa lektīra spētu ieinteresēt kapteini. Un kāpēc tādā gadījumā viņam būtu jāslēpjas?
Dafs domīgi vērās jauneklī, kurš viņam arvien vairāk iepatikās.
— Sakiet — vai jus jau sen pazīstat misteru Teitu?
— Iepazināmies pirms šī ceļojuma. Pērnvasar beidzu jurisprudences studijas, bet tūlītēja pieprasījuma pēc manām zināšanām nebija. Viens draudziņš pateica, ka esot iespēja piepelnīties. Piekritu uzreiz, jo vienmēr esmu alcis apceļot pasauli. Turklāt vēl kā slavenā Teita kompanjons cerēju, ka daudz ko uzzināšu par tiesu praksi.
— Vai tas izdevās?
— Nē. Viņš ir mazrunīgs un visu laiku aprūpējams. Ja tādas lekmes kā šodien atkārtosies biežāk, nāksies vēl nožēlot, ka esmu piekritis viņu pavadīt.
— Cik lēkmes viņam jau bijušas?
— Šī bija pirmā. Līdz šodienai domāju, ka viņa veselībai nav ne vainas.
Dafs izņēma no kabatas pīpi un aizkūpināja to.
— Kādu iespaidu uz jums atstājuši pārējie grupas locekļi?
— Reizēm šķiet, ka Lautons ir īpaši pūlējies, lai vienkop savaktu tik nesaderīgus ļaudis.
— Ko, piemēram, jūs domājat par Kīnu?
— Untumains. Apnicīgs. Bāž degunu tur, kur to neviens neaicina. No kurienes viņam līdzekļi ceļojumam? Šī izprieca nav pa viņa kabatai.
— Cik sabiedrisks uz kuģa bija misters Dreiks?
— Pat ļoti sabiedrisks. Tiesa, pārējos tas mazliet apgrūtināja, jo vecais kungs slikti dzirdēja. Bet vispār viņš bija visai jauks onkulītis. Man viņa kurlums netraucēja, jo esmu pieradis aurot universitātes beisbola sacīkstēs.
— Ko teiksiet par Lautonu?
— Tādi kā viņš nelaiž sev tuvu klāt. Izglītots, teicami parvalda profesiju. Žēl, ka jūs nedzirdējāt, kā viņš stāstīja par Taueru! Gandrīz vienmēr par kaut ko norūpējies. Uztraukumu jau viņam pietiek.
Un kāds jums šķiet Honivuds?
Viņu pamanīju tikai vakar no rīta. Šķiet, uz kuģa viņš ne uz brīdi neatstāja savu kajīti.
— Re ka! Bet man viņš teica, ka brauciena laikā esot gandrīz vai sadraudzējies ar misteru Dreiku.
— īsts jokupēteris! Es pats viņus iepazīstināju tikai tad, kad laineris tuvojās Sauthemptonas piestātnei. Esmu pārliecināts, ka līdz tam viņi nebija pārmijuši ne vārda.
— Savādi… — Dafs iegrima domās. — Kāds jums šorīt likās misters Ilonivuds?
— Kā cilvēks, kas pēkšņi ieraudzījis spoku. To nevarēja nepamanīt. Varbūt viņš ir nevesels? Doktors Lautons mēdz atkārtot, ka ceļojumos labprāt dodoties cilvēki ar dažādām kaitēm. Vietu pārmaiņa līdzot atgūt veselību. Tas gan būtu jauki!
— Toties mis Potere patiešām ir burvīga jauna dāma, — Dafs šķelmīgi sacīja.
— Gluži manas domas. Žēl, ka, ņemot vērā radušos apstākļus, viņai nāksies atgriezties Amerikā.
— Kāds priekšstats jums radies par misteru Minčinu?
— īsta mūsu kompānijas dvēsele! — Kenavejs atdzīvojās. — Naudas viņam kā spaļu. Viņš vairākas reizes gribēja visus pacienāt ar šampanieti, bet atsaucās tikai Kīns, Benbovi, es un gadu nastas nesaliektā misis Lūsa. Sabiedrisks cilvēks. Lielījās, ka ne reizi dzīvē neesot palaidis garām iespēju palīksmoties. Uz pirmo Minčina šampanieša partiju ieradāmies mēs pieci. Bet nākamajā piedalījās tikai Kīns un vēl kādi baigie tipiņi, kurus Maksis, šķiet, izvilka no mašīntelpas.
— Vai šampanieša dzeršana bija jautra?
— Un kā vēl! Protams, ja tā stingrāk papēta Minčinu, nekāds šampanietis nenoslēps, ka viņam piemīt, kā lai to labāk pasaka — savi trūkumi…
Dafs iesmējās.
— Paldies, ka pastāstījāt par sastapšanos ar Kīnu vakarvakarā, — viņš nopietni teica, pieceldamies no sola.
— Nedomāju, ka tam varētu būt kāda jēga. — Kenavejs paraustīja plecus. — Ticiet, denuncianta loma nav mans ampluā, bet nabaga Dreiks bija tik lādzīgs… Acīmredzot mēs vēl sastapsimies?
— Visdrīzākajā laikā, — Dafs apliecināja.
Pārmijis dažus vārdus ar pārvaldnieku, inspektors devās ārā, kur jau gaidīja policijas mašīna. Viņš vēl nebija paspējis atvērt tās durvis, kad izdzirda priecīgu uzsaucienu:
— Inspektor, tikai vienu minūtīti, lūdzu!
Dafs atskatījās un ieraudzīja uz viesnīcas kāpnēm misteru Elmeru Benbovu, kas tēmēja uz viņu ar savu uzņemšanas kameru.
— Brīnišķīgi, — iekliedzās dzīvespriecīgais resnītis, plati smaidīdams. — Es būšu ļoti pateicīgs, ja jūs noņemsiet savu katliņu, tas mazliet aizēno jūsu seju… Iekšēji ladēdamies par savu piekāpību, Dafs izpildīja amerikāņa lūgumu.
— Grandiozi! Un tagad, lūdzu, pasmaidiet! Es vēlos, lai jūs redz arī mani Akronas draugi. Tagad mazliet paejieties… tā. Un nu varat sēsties mašinā. Kolosāli! Visi mani paziņas būs sajūsmā! Slavenais Skotlendjarda inspektors Dafs atstāj Brūma viesnīcu, kur sācis izmeklēt Amerikas miljonāra mīklainās nāves apstākļus! Vareni, varat braukt! Paldies!