— Esmu gan es ēzelis, — Dafs norūca un pavēlēja šoferim braukt uz Vainstritu.
Pie komisariāta durvīm inspektors izkāpa, atlaida mašīnu un devās pie Heilija, kas bija iedziļinājies ziņojumu lasīšanā.
— Vai viesnīcā visu paveici?
— Man ir tāda nojauta, ka šī lieta vilksies bezgalīgi, — atzinās Dafs. — Vai neaizkāpsim iekost uz "Moniko" bāru?
Heiliju nevajadzēja pierunāt. Pēc piecām minūtēm, viņi jau sēdēja pie bāra letes. Dafs pasūtīja divus aperitīvus un iegrima domās.
— Uz tavu veselību! — kolīdz pokāli parādījās uz letes, Heilijs pārtrauca drauga skumīgo klusēšanu.
— Kāda tur veselība, — Dafs atsaucās. — Baidos, ka šī lieta to man pamatīgi sabojās.
— Neesi tāds pesimists, vecīt! Neredzu šajā lietā nekā ārkārtējā. Parasta slepkavība.
— Pati slepkavība, zināms, ir parasta, — Dafs piekrita.
— Un normālos apstākļos izdibināt patiesību nebūtu pārāk grūti. Bet konkrēti, — viņš izvilka no kabatas bloknotu,
— man te ir ierakstīti piecpadsmit cilvēku vārdi un uzvārdi. Un visi piecpadsmit ir tūristi, kas ceļo apkārt pasaulei! Ja pēkšņi nesāksies plūdi vai zemestrīce, pēc pāris dienām viņi attālināsies no nozieguma vietas pa maršrutu Parīze—Neapole—Portsaīda—Kalkuta—Singapūra un tā tālāk… Velns lai parauj doktora Lautona izstrādāto kustības sarakstu!
— Tu taču vari viņus aizturēt!
Tu domā? Diemžēl man ir tiesības aizturēt vienīgi slepkavu un arī tad, ja būšu savācis viņa vainas pierādījumus. Un, ja to neizdarīšu zibens ātrumā, sāksies visādas starptautiskas nepatikšanas. Iejauksies Amerikas konsuls, varbūt pat vēstnieks, mani izsauks uz iekšlietu ministriju un pieprasīs paskaidrot, uz kāda pamata esmu iedrošinājies aizturēt tik daudzus ārzemniekus… Ies vaļā vēl nedzirdēts tracis. Ak kungs, kāpēc šī nelaime uzbrukusi tieši man? Vainīgs esi tu, jo tu man to uzgrūdi! Paldies!
Heilijs sāka smieties.
— Kurš vakarvakarā gaudoja pēc jaunas lietas?
— Mierīgs cilvēks ir laimīgs, — Dafs nomurmināja un ķērās klāt bifštekam.
— Vai tiešām viss rīts pagāja bez rezultātiem? — Heilijs jautāja.
— Saproti, neatradu neko, kas konkrēti savienotu kādu aizdomās turēto ar noslepkavoto, ir daži sīkumi, bet tie nespētu pārliecināt ne Amerikas vēstnieku, ne šefu. Par tādiem niekiem pat mušu nevar apcietināt.
— Tomēr tu esi aprakstījis kaudzi papīra, — Heilijs aizrādīja. — Varbūt papētīsim tavas piezīmes kopā. Reizēm divas galvas ir labāk nekā viena.
Dafs atvēra bloknotu.
— Tu biji klāt, kad sarunājos ar grupas pirmo daļu. Simpātiskā Pamela Potere, kas stingri nolēmusi atrast vectētiņa slepkavu. Mūsu kopējais draudziņš Lautons, kurš iepriekšējā vakarā strīdējās ar Dreiku un kura čemodāna siksna kļuva par slepkavības ieroci. Visai apķērīgā misis Spaisere, kas māk veikli izvairīties no jebkurām vārdiskām lamatām. Misters Honivuds…
— Pagaidi! — Heilijs iesaucās. — Atceries, kā viņam panikā trīcēja rokas…
— Roku trīcēšanu neviena zvērināto tiesa neņems vērā. Man arī viņa izbīlis šķita aizdomīgs, nu un tad? Likums atvēl katram trīcēt un drebēt, cik uziet.
— Vai aprunājies arī ar pārējiem?
— Runāju, protams. Arī ar Patriku Teitu no trīsdesmitā numura.
Dafs pastāstīja draugam par advokāta negaidīto sirdslēkmi salonā. Heilijs uzmanīgi klausījās.
— Ko tu par to domā? — viņš jautāja.
— Domāju, ka viņu kaut kas stipri izbiedēja. Vai arī kāds, ko viņš necerēja ieraudzīt salonā. Bet ko tas dod? Teits ir ievērojams advokāts, neviens viņu nepiespiedīs teikt to, ko viņš vēlas noklusēt. Turklāt iespējams, ka viņš tiešām neko nezina. Teits apgalvo, ka tādas lēkmes viņam uznākot bieži.
— Tomēr tu nedrīksti advokātu izlaist no acīm. Tāpat kā Honivudu.
— Zinu. Bet ir vēl viens,.. — Dafs pastāstīja par Kīnu.
— Esmu gandrīz pārliecināts, ka naktī viņš atstāja savu numuru ne tikai lasīšanas kāres dēļ… Viņš arī jāpatur vērā. Visai veikls zellis, melo vienā gabalā un to nemaz neslēpj.
— Un kā pārējie?
— Nekādu pieturas punktu. Simpātisks jauneklis, Teita sekretārs Marks Kenavejs, polo spēlētājs Stjuarts Vivians, sens misis Spaiseres paziņa. Klibs Rietumu krasta koktirgotājs, vārdā Ross. Brālis un māsa Fenuviki. Brālis ir pretencioza niecība. Nāvīgi apvainots, ka viņu iztaujā, un taisās nekavējoties atteikties no tālākā ceļojuma.
— Ko tu saki!
— Tā ir, bet viņš nav uzmanības vērts. Fenuviks nespētu nožmiegt pat trusīti. Atliek četri, kas ciešāk jāpieskata: Honivuds, Teits, Lautons un Kīns. Jā, vēl ir Benbovi no Akronas. Vīram pieder riepu fabrika, un viņš ir nojūdzies uz filmēšanu. Nevar vien sagaidīt, kā mājās iepriecinās draugus un paziņas ar kustīgajām ceļojuma bildēm. Vienīgā ievērības cienīgā detaļa: Benbovi dzīvo Akronā, kas atrodas divu jūdžu attālumā no Kantonas.
— Kantonā bija izgatavota seifa atslēdziņa?
— Jā. Tomēr Benbovain nav nekāda sakara ar slepkavību. Viņš nav tāda tipa cilvēks. Iepazinos ar pasaules apceļotāju misis Lūsu, jauku dāmu, cienījamos gados. Tādas var sastapt ikvienā tūristu grupā. Un, visbeidzot, diezgan atbaidošais Minčinu pāris no Čikāgas.
— No Čikāgas? Maksis Minčins?
— Tiešām Maksis. Kas ar viņu ir?
— Nekas, vienīgi pirms pāris dienām izlasīju šo vārdu Federālā izmeklēšanas biroja sūtītajā telegrammā Skotlendjardam. Tavs Minčins ir liela kalibra gangsteris, kas klanu savstarpējo cīniņu dēļ uz laiku pārtraucis savu darbību.
— Neko teikt, tu mani iepriecināji…
— Vai ne? Ņujorkas policija iesaka viņu pieskatīt, jo Londonā esot apmetušies daži viņa drauģeļi, kam uz Maksi ir zobs.