— Tādā gadījumā, — Dafs apņēmīgi nosprieda, — man pēc pusdienām nāksies ar viņu vēlreiz tikties. Tiesa, Dreiku gan nenogalināja ložmetēja kārta. Iespējams, ka vecās pasaules klimats labvēlīgi ietekmējis pat Maksi Minčinu, tomēr ar viņu der aprunāties kārtīgāk.
6
CEĻOJUMS TURPINĀS
Pēc pusdienām abi policijas virsnieki atgriezās Vainstrītā un sāka pētīt Amerikas Savienoto Valstu karti.
— Ir nu gan zeme, — Dafs stenēja. — Tik milzīgā valstī policija ne mirkli nevar justies mierīga. Es negribētu tur strādāt ne par kādiem cepešiem. Re, kur tā ir — Makša Minčina iemīļotā pilsēta… Hm, Čikāga atrodas šeit, bet kur ir Detroita?
— Pēc Amerikas mērogiem turpat līdzās. — Heilija pirksts atdūrās Mičigana ezera krastā.
— Iznāk, ka Dreiks un Minčins dzīvojuši gandrīz kaimiņos! — Dafs iesaucās, — Varbūt pat pazinušies. Lai gan — kas varētu būt kopīgs Detroitas miljonāram ar Čikāgas gangsteri? Jo rādās, ka Dreiks patiešām bijis visu cienīts cilvēks, ko par Minčinu vis neteiksi. Varbūt abu pagātnē ir kāds kopīgs noslēpums? Teiksim, Kanādas alkohola kontrabanda pāri Mičigana ezeram "sausā likuma" laikos? Muļķības… Protams, Maksītis varēja pamatīgi iedzīvoties no šī likuma pārkāpšanas, bet turēt par to aizdomās Dreiku būtu idiotisms. Tikpat labi mēs varētu iedomāties, ka viņi kopā lasīja akmentiņus, gaidīdami spirta transportu no Kanādas! Stāsta gan, ka Amerikā viss ir iespējams, bet tas tomēr būtu par traku.
Pēc šī skumjā slēdziena Dafs nolika karti atpakaļ skapī un devās uz Brūma viesnīcu.
Misters Minčins bija ar mieru pieņemt detektīvu savā numurā. Čikāgas slavenība sagaidīja Dafu pidžamā un čībās.
— Pēc sātīgām pusdienām es allaž mēdzu nosnausties, — Maksis mīlīgi paskaidroja. — Tā vislabāk var atgūt spēkus.
— Lūdzu piedošanu, ka iztraucēju. — Dafs arī bija izmeklēti pieklājīgs. Klusībā viņš nosprieda, ka pēcpusdienas snaudiens ir patīkami ietekmējis Minčina uzvedību.
— Neņemiet galvā! — Minčins omulīgi izstaipījās. — Varat turpināt pratinašanu. Lieciet lietā savus spīdzināšanas rīkus!
— Skotlendjardā ar spīdzināšanu nenodarbojas! — Dafs apvainojās.
— Nevar būt! — gangsteris brīnījās. — Mūsu policija gan laiku pa laikam laiž darbā dūres. Iznāk, ka Amerika šo to var pamācīties no mīļās, vecās māmulītes Anglijas. Jo labāk! Raujiet vajā, inspektor!
— Pagājušajā naktī viesnīcā noslepkavots jūsu ceļabiedrs, — Dafs teica.
— Ak kāds jaunums! Par to jau čivina visi Londonas zvirbuli…
— Man diemžēl jāatgādina, ka pēc Skotlendjardā saņemtās informācijas slepkavības bija jūsu dzīves dominante Čikāgā.
— Kas… Kas bija slepkavības?
— Dominante, mister Minčin. Tas nozīmē, ka tādējādi jūs parasti atrisinājāt savas darījumu problēmas.
— Vai dieniņ, cik precīzi trāpīts! — Maksis sajūsmināts iesaucās. — Goda vārds, tie zeļļi saņēma pēc nopelniem. Turklāt tas notika Čikāgā. Londona nav manu interešu sfērā, varat ticēt.
— Ticu. Tomēr, zinot, ka tūristu vidū ir tāds slepkavību speciālists, mums vajadzēja…
— Jums vajadzēja sākt interesēties par manu necilo personu? Lūdzu, interesējieties! Tikai jūs velti tērēsiet dārgo laiku, šīs pēdas nekur neved.
— Iespējams, — Dafs piekrita. — Vai jūs jau agrāk bijāt pazīstami ar Dreiku?
— Nē. Tiesa, iegriezdamies Detroitā savās darīšanās, tiku par viņu dzirdējis. Taču man nebija tas gods iepazīties ar tik ievērojamu cilvēku. Pirmoreiz ar viņu papļāpājām uz kuģa. Večuks uz goda. Atkārtoju: domāt, ka viņa šlipsi savilku es, ir vislielākā aplamība.
— Bez vajadzības Maksītis pat kaķēnam pāri nedarīs, — kvēli iejaucās misis Minčina. — Agrāk gan viņam nācās nomierināt dažus karstgalvjus, bet tagad mēs esam uzsākuši jaunu dzīvi.
— Tāpēc jau atrodamies doktora Lautona kompānijā! Ārprāts, tikko tu, cilvēks, esi nolēmis pa īstam atpūsties, kāds mērglis grasās iegrūst tevi peļķē! Ko neteiksi, slepkavība! Atrastos mēs Čikāgā, es bez visādiem Skotlendjardiem sameklētu to nelieti un pa īstam ar viņu aprunātos! Pēc tam viņam uz visiem laikiem zustu vēlēšanās sabojāt kārtīgiem ļaudīm ceļošanas prieku…
— Par to es nešaubos, — inspektors teica. — Cikos jūs vakar devāties pie miera?
— Cikos? Vakarā mūs aizvilka uz teātri. Aktieri jau tā nekas, bet gabals bija tik garlaicīgs, ka mēs ar Sediju ložā gandrīz aizmigām. Bet, tā kā nekā labāka nebija ko darīt, nonīkām līdz izrādes beigām. Viesnīcā atgriezāmies pēc vienpadsmitiem un ap pusnakti jau saldi krācām. Tā ludziņa bija pārāka par visām miegazālēm!
— Es pirms iemigšanas domāju par mazo Maksiti, — misis Minčina steidzās papildināt liecību. — Maksītis ir mūsu dēls. Viņa dēļ pierunāju vīru izbeigt biznesu. Mūsu zēns mācās kara skolā, un viņam ļoti piestāv formas tērps. Savā kursa par ieročiem viņš ir lielākais speciālists!
— Tas viņam iedzimts no manis! — Minčins priecīgi ierēcās. Arī inspektors nevilšus pasmaidīja.
— Vēlreiz atvainojos, ka iztraucēju jūsu atpūtu! — Dafs piecēlās. — Bet man ir jāpārbauda visniecīgākās aizdomas.
— Pats par sevi saprotams, — gangsteris negaidot piebalsoja. — Es gan parasti policijai nepalīdzu, bet šinī gadījumā jūs varat rēķināties ar Maksi Minčinu. Mani tracina bezjēdzīgas slepkavības. Onkulītis arī bez citu palīdzības drīz būtu atstiepis kājas. — Maksis draudzīgi uzsita inspektoram uz pleca. — Ar to, priekšniek, es gribu teikt, ka šinī lietā tev ir pilnīgi uzticams kompanjons.
Koridorā Dafs aptvēra, ka brīvprātīgo pulks aug augumā un drīz vairs nebūs neviena, ko turēt aizdomās.
Hallē doktors Lautons dzīvi sarunājās ar jaunu švītu.