— Man vienkārši palaimējās, — Dafs teica. — Atceries trīs mūsu nelaiķa šefa sera Frederika Brūsa noteikumus: lai gūtu panākumus, labam detektīvam nepieciešamas smadzenes, pamatīgi jāstrādā un vajadzīgs kāds nieks veiksmes. Turklāt galvenais ir tieši šis nieks.
— Nabaga sers Frederiks, — nopūtās Heilijs.
— Es viņu šovakar atcerējos. Viņu un to ķīniešu detektīvu, kas galu galā tomēr atrada viņa slepkavu.
— Tu runā par to Havaju salu oriģinālo savdabi? Seržantu Čenu?
— Jā, Čārliju Čenu. Tagad arī viņš paaugstinats par inspektoru. Savā Ilonolulu.
— Vai viņš tev raksta?
— Reizēm. — Dafs aizdedzināja pīpi un ar baudu ievilka dūmu. — Man nav daudz brīva laika, bet, lai atbildētu Čārlijam, brītiņš atrodas. Gandrīz varu teikt, ka esmu viņam pie ķēries. Re, te ir viņa pēdējā vēstule. — Viņš izvilka no kabatas aploksni un apmulsis piemetināja: — Daudz jau viņš neraksta, bet…
Heilijs iegrozījās ērtāk, lai klausītos. Lasot sīkā, glītā rokrakstā rakstīto vēstuli, Dafa balss skanēja maigi, reizēm lūpu kaktiņos pavīdēja smaids. Bija grūti iedomāties, ka šis cilvēks iedveš šausmas visiem Londonas noziedzniekiem.
Godbijigs sveiciens manam cildenajam draugam!
Beidzot saņēmu Jūsu bezgalvērtīgo vēstuli, un tā ļāva man gremdēties gaišās atmiņās par senajām laimes pilnajām dienām. Kas ir bagātība? Atceries, cik tev ir draugu, un atbilde būs rokā. Šīs vienkāršās patiesības apzināšanās un Jūsu nerimtīgā uzmanība ļauj man citu mirstīgo vidū justies kā bagātniekam. Iedrošinos bilst, ka arī Jūsu izšķērdīgi paustā atzinība par maniem vairāk nekā pieticīgajiem pūliņiem ļauj atkal un atkal iztēlē atsaukt neaizmirstamo mūsu atvadu brīdi un pilda manu sirdi ar nepelnītu lepnumu.
Bet tagad lūkošu atbildēt uz Jūsu jautājumu par jaunumiem manā dzīvē. Diemžēl nekā jauna nav. Ūdens no jumta apnicīgi plūst pa vienu un to pašu noteku cauruli. Tikpat vienmuļi plūst mana dzīve. Honolulu nelutina detektīvus ar daudziem noziegumiem, bet es nežēlojos. Mierīgs cilvēks ir laimīgs cilvēks. Austrumu gudrība māca, ka savs laiks zivju ķeršanai, savs — tīklu žāvēšanai. Tomēr reizēm uzmācas domas, ka mani tīkli žāvējas pārāk ilgi. Varbūt tas tāpēc, ka dzīvoju starp amerikāņiem un tas iespaido manu austrumnieka dabu? Lai nu kā, bet vakaros, kad no savas mājas lieveņa lūkojos, kā iemieg pilsēta, reizēm es lūgšus lūdzos telefonu: neklusē! Vai tiešām nav neviena, kam steidzīgi vajadzīga mana palīdzība? Taču telefons turpina klusēt. Priecājos, ka dievi Jums lēmuši citādu likteni. Bieži prātoju par Londonu, kurā rit Jūsu dzīve. Tā droši vien ir pilsēta, kurā telefoni neklusē un tikko pabeigta viena lieta, jāsāk izmeklēt cita. Turklāt mana sirds nešaubās, ka Jūs allaž pavada veiksme. Par to man ziņo arī ķīniešiem piemītošais sestais prāts.
Ar Jums raksturīgo laipnību Jūs tērējat dārgo laiku, lai apjautātos par maniem necienīgajiem bērniem. Tagad viņu man ir jau vienpadsmit. Aizvien biežāk atmiņā nāk prātnieka vārdi: "Karalisti ir vieglāk valdīt nekā ģimeni." Taču kā nebūt galā tieku. Vecākā meita Roze mācās Savienotajās Valstīs. Maksa par viņas izglītošanos mudina atteikties no sapņa par turpmāko ģimenes pieaugumu. Vēlreiz pateicos par Jūsu labvēlīgo un gudro vēstuli. Tik ļoti gribas cerēt, ka kādā jaukā dienā atkal sastapsimies, bet kā gan samērot šo vēlēšanos ar attālumu, kas mūs šķir?
Novēlu Jums arī turpmāk veikt savus atbildīgos pienākumus tikpat sekmīgi kā līdz šim.
Čārlijs Čens.
Dafs nesteidzīgi iebāza vēstuli atpakaļ aploksnē. Pacēlis galvu, viņš ieraudzīja Heilija sejā neticīgu smaidu.
— Patiešām burvīgi, — Heilijs beidzot sacīja. — Un kāds satriecošs naivums! Un šis vīrs notvēra sera Frederika slepkavu?
— Čārlija naivums ir maldinošs. īstenībā viņš ir neparasti inteliģents un apveltīts ar milzīgām darba spējām un pacietību. Viņam līdzīgie krāšņo jebkuru profesiju, nerunājot nemaz par mūsējo. Tiešām žēl, ka viņa talants izčākst Honolulu. Tomēr iespējams, ka viņam taisnība: vislaimīgākā dzīve ir mierīga dzīve.
— Lai tā būtu, — Heilijs piekrita. — Tikai mēs nu gan par to nekad nevarēsim pārliecināties. Vai tu jau taisies projām?
— Došos mājup. Šurp nācu ar smagu sirdi, bet pasēdēju ar tevi, un palika vieglāk.
— Tev būtu laiks precēties.
— Esmu jau precējies. Ar Skotlendjardu. Nekam citam neatliek laika.
— Es gan nedomāju, ka Skotlendjards spēj aizstāt krietnu mājasmāti, bet tā ir tava darīšana. Lai nu kā, tev nenāksies ilgi gaidīt to telefona zvanu, par ko tik tēlaini raksta tavs ķīniešu draugs. Tiklīdz tas atskanēs, tava grūtsirdība izkūpēs kā dūmi.
— Vēl viņš raksta par ūdeni, kas plūst un plūst pa vienu un to pašu noteku cauruli, — atgādināja Dafs.
— Tā viņš raksta gan. Taču šķiet, ka tev nav nekas iebilstams pret tādu lietu kārtību.
— Taisnība. Var pat teikt, ka šī nemainīgā kārtība ir mans vienīgais mierinājums. Paliec sveiks, un lai tev veicas kazino purināšanā!
Dafs, kas nākamajā rītā tieši astoņos ieradās savā Skotlendjarda kabinetā, atkal bija spēkos pārliecināta, ideāla policijas inspektora paraugs. Veselīgā sejas krāsa daiļrunīgi liecinaja par Jorkšīras fermā aizvadīto jaunību. Pavirši izšķirstījis avīzes, Dafs piebāza pīpi un taisījās iedziļināties jaunākajā "Daily Telegraph" numurā. Pēkšņi uz viņa galda skaļi un neatlaidīgi iezvanījās telefons. Dafs pavērās pulkstenī. Bija piecpadsmit minūtes pāri astoņiem. Viņš pacēla klausuli.
— Sveiks, draudziņ! Vai es neteicu, ka zvans nebūs ilgi jāgaida? Pirms minūtes saņēmu ziņojumu, ka Brūma viesnīcā aizvadītajā naktī nogalināts kāds vīrietis.