— Tā nebija pašnāvība. Misteru Honivudu nogalināja.
Klausulē iestājās klusums.
— Vai jūs mani dzirdat? — Dafs uztraucās.
— Jā, — balss skanēja pavisam klusu.
— Un es, mis Konveja, esmu pārliecināts, ka abas slepkavības ir savstarpēji saistītas.
— Apliecinu, ka tas ir taisnība.
— Kā… ko jūs teicāt? — Inspektors neticēja savām ausīm.
— Teicu, ka abas nāves ir saistītas. Var pat sacīt, ka tā ir viena slepkavība.
— Kādā nozīmē? — Dafs sasprindzināja dzirdi.
— Mums vajadzētu satikties. Tas ir pārāk garš stāsts. Vai jūs varat atbraukt uz Sanremo kopā ar Lautona grupu?
— Zināms! Viņš teica, ka vilciens no Nicas atiet puspiecos, tātad Sanremo mēs būsim ap pusseptiņiem.
— Es jūs gaidīšu. Tas, ko taisos jums atklāt, arī var pagaidīt. Vīrs, baidīdamies kaitēt manai karjerai, negribēja teikt jums patiesību. Tagad, domāju, tam vairs nav nozīmes. Nedrīkst pieļaut, ka ļaundaris paliek nesodīts. Es zinu, kas nogalināja manu vīru.
— Jūs… Jūs zināt? — Dafs juta, ka mute ir pavisam sausa.
— Zinu.
— Dieva dēļ, kāpēc riskēt un atstāt viņu brīvībā vēl dažas stundas? Nosauciet man viņa vārdu!
— Varu tikai pateikt, ka tas ir viens no Lautona grupas tūristiem.
— Kurš?
— Viņa tagadējo vārdu nezinu. Senajos laikos, kad bijām pazīstami, viņu sauca Džims Everhards. Protams, tāda vārda grupas sarakstā nav.
— Ka jūs to zināt?
— Vīrs man atrakstīja vēstuli.
— Un tur nav tagadējā vārda?
— Nav.
— Un tas ir cilvēks, kas noslepkavoja Hjū Morisu Dreiku?
— Jā.
— Arī par to ir vēstulē?
— Jā. Vēstule ir pie manis. Vakarā to parādīšu.
— Vai jūs, neredzējusi šo cilvēku daudzus gadus, spēsiet viņu pazīt?
— Nav ne mazāko šaubu.
Dafs atviegloti nopūtās. Beidzot! Viņš noslaucīja nosvīdušo pieri.
— Halo! Halo, vai jūs mani vēl dzirdat?
— Jā.
— Es vakarā noteikti ieradīšos pie jums. Pēc pusseptiņiem… Atbraukšu kopā ar grupu. — Pēkšņi Dafam iešāvās prātā Fenuviks, bet tas nelikās nopietni. Tomēr katram gadījumam viņš piemetināja: — Lūdzu, neatstājiet numuru, iekams es neesmu atbraucis! Pacentīšos, lai jūs varētu neuzkrītoši aplūkot Lautona tūristus. Apsolu, ka jums tāpēc nebūs nepatikšanas.
— Pateicos. Lai ko tas man maksātu, esmu apņēmusies šo lietu novest līdz galam. Visdrīzāk — maksa būs ļoti augsta. No tā jau vīrs baidījās. Bet viņa slepkavam jāsaņem sods. Varat uz mani paļauties.
— Nezinu, kā lai jums pateicos… Līdz vakaram!
— Līdz vakaram. Gaidu jūsu zvanu.
Nolicis klausuli, Dafs nevarēja vien attapties. Kad istabā ienāca Lautons, inspektors ilgi neapjēdza, ko tas no viņa vēlas.
— Vai ar Sanremo jau runājāt?
— Ar Sanremo? Jā, protams.
— Vai uzzinājāt ko jaunu?
— Nē.
— Žēl… Brauksiet atpakaļ uz Londonu?
— Pagaidām vēl ne. Būšu pateicīgs, ja rezervēsiet man vienu biļeti uz Sanremo.
Pusdienojot restorānā, Dafs pēc iespējas neuzkrītošāk centās aplūkot visus tūristus pēc kārtas. Tagad, kad viņš zināja, ka slepkava ir tepat, inspektors dega kā ugunīs. Kurš? Varbūt Lautons? Pilnīgi iespējams. Doktors pārāk satraucās, kad izdzirda par zvanīšanu uz Sanremo… Teits? Kā tur bija ar viņa pēkšņo lēkmi? Kenavejs? Pārāk jauns. Benbovs? Gandrīz neiespējami. No Kīna gan var gaidīt nezin ko… Maksis Minčins? Gangsteri nevilcinādamies likvidē savus pretiniekus, bet ar ko viņam varēja sariebt kurlais večuks? Ross? Vivians? Fenuviks? Dafs pie sevis nolamājās. Fenuviks bija aizlaidies lapās. Zināms, ja vajadzēs, viņš kašķīgo vīreli sameklēs kaut elles dibenā. Izraus no Indiānas štata Pitsfīldas un atgādās Londonā…
Ekspresis atstāja Nicas stacijas galveno peronu tieši puspiecos. Pārliecinājies, ka neviens pēdējā mirklī nav atteicies no tālakceļošanas, Dafs atgriezās kupejā, kur jau klusēdami sēdēja Teits un Kenavejs.
— Paldies Dievam, ka pakošanās drudzis ir aiz muguras, — Dafs teica, — un nu varam mierīgi apbrīnot garāmslīdošās ainavas.
— Ja jūs rūpējaties par manu sirdi, — Teits īgni atbildēja, — varat neuztraukties. Pagaidām jūtos labi.
— Patīkami to dzirdēt. Ko lai dara, manā dabā ir vienmēr par kādu raizēties.
Kādu brīdi Dafa uzmanību saistīja mežiem apaugušie pakalni, kas saplūda ar jūras rāmo zilgmi.
— Ir nu gan skaistums, — viņš mēģināja turpināt sarunu.
— Dekorācija, — Teits norūca, neatraudamies no laikraksta. Dafs pievērsās Kenavejam.
— Vai šis ir jūsu pirmais tālais ceļojums?
— Nē. Studiju gados es diezgan daudz izklejojos pa pasauli. Tikai tagad sāku aptvert, cik tas bija lieliski…
— Diemžēl dzīve nesastāv no vieniem priekiem…
— Diemžēl, — Kenavejs piekrita, uzmetis skatienu savam drūmajam patronam.
— Tas tiešām ir jauki, ka ar jūsu veselību viss ir kārtībā, — inspektors atkal uzrunāja Teitu. — Kad jūs salonā zaudējāt samaņu, gandrīz necerēju, ka varēšu ar jums aprunāties.
— Tomēr jūsu aktivitāte ir apbrīnojama, — Teits nikni teica. — Pat jums vajadzētu manīt, ka šīs sarunas mani apgrūtina.
— Pat man? — Dafs sarauca pieri. — Droši vien jums taisnība. Jūsu ironija ir vietā, jo es tā arī neesmu spējis uzzināt, kāda iemesla dēļ jūs toreiz noģībāt.
— Nekāda iemesla nebija, godājamo inspektor, absolūti nekāda. Es jau jums to sacīju.
— Jā, jā, es kļūstu aizmāršīgs. Vai tajā naktī, kad nogalināja Hjū Dreiku, jus arī neko nedzirdējāt? Vaidus, gārdzienus, cīņas troksni?
— Ka es varēju ko dzirdēt, ja starp manu un Dreika numuru atradās Honivuda apartamenti?
— Tāda gadījumā jūs, protams, nebūtu dzirdējis neko. Taču, godājamo advokāt, lieta tā, ka Dreiku noslepkavoja Honivuda numurā.
— Ko? — Kenavejs iekliedzās. Teits nobāla, bet turpināja klusēt.
— Vai jūs dzirdējāt, mister Teit? Dreiku noslepkavoja Honivuda numurā, — Dafs atkārtoja.