— Tomēr aizrakāties gan, — Teits saīdzis nosvieda avīzi.
— Būs jāatzīst, ka jūsu spējas ir mazliet lielākas, nekā sākumā domāju.
— Atzīstat gan. Es savukārt ceru, ka būsiet ar mieru mazliet mainīt savu agrāko liecību.
Teita lupu kaktiņos pavīdēja smaids.
— Lai notiek. Izstāstīšu, ko zinu. Gribat — ticiet, gribat — neticiet Tas man gluži vienalga. Naktī uz septīto februāri es patiešām caur miegu blakusistabā saklausīju troksni, kas atgādināja cīkstēšanos. Skaidri zināju, ka tas ir Honivuda numurs. Troksnis nevarēja būt ilgs, jo, kad galīgi uzmodos, viss jau bija apklusis. Prātoju, ko darīt. Ceļojumā devos ar nolūku uzlabot nervus, un doma, ka varu iepiņķēties svešos ķīviņos, izsauca šausmas. Zināms, man nebija ne jausmas, ka blakusistabā notiek slepkavība. Tā kā mieru nekas vairs netraucēja, likos uz auss un tūdaļ aizmigu. Pamodos rītausmā, un pēkšņi sagribējās kādā mazā kafejnīcā izdzert tasi stipras kafijas. Ārsts gan man to ir stingri aizliedzis, bet galu galā mēs neviens nedzīvosim mūžīgi… Padzēris kafiju, es vislabakā noskaņojumā apmetu līkumu miglainajā Sentdžeimsa parkā, un, kad atgriezos viesnīcā, portjē paziņoja pēdējo jaunumu: naktī trešā stāvā nogalināts amerikāņu tūrists. Viņa vārdu portjē nezināja, bet man tūdaļ iešāvās prātā: Honivuds! Cīniņš aiz sienas! Es dzirdēju, kā nogalina manu tautieti un neko nedarīju, lai viņam palīdzētu, lai aizturētu noziedznieku! Ticiet, es biju šokā! Nākamais trieciens bija vēl briesmīgāks. Iedams uz salonu, zināju, ka nekad vairs neredzēšu dzīvu Honivudu, bet tieši viņu es ieraudzīju pirmo — dzīvu un veselu… To mana sirds nespēja izturēt.
— Žēl, — teica inspektors, — jums to man vajadzēja izstāstīt tajā rītā.
— Jums taisnība. Bet jutos tik vārgs un slims… Mana vienīgā vēlēšanās bija turēties pēc iespējas nost no tā visa. Ilgojos vienīgi miera. Tas arī viss. Jums, protams, ir pamats man neticēt. Kā vēlaties ..
— Gribētos ticēt. Vai to vajadzēja darīt, rādīs nākotne.
— Vēlos tikai vēlreiz atkārtot, — advokāta balsī ieskanējās simpātijas, — ka jūsu spējas patiesi ir daudz lielākas, nekā es sākumā domāju. Un tas man sagādā prieku, inspektor!
— Pateicos… Re, Sanremo jau klāt!
Autobusā, kas tūristus veda uz viesnīcu, Lautons metodiski iepazīstināja grupu ar rītdienas plānu.
— Galvenais — nenokavējieties! Tūdaļ pēc pusdienām mēs braucam uz ostu. Lai nebūtu liekas rūpes ar bagāžu, izpakojiet tikai pašu nepieciešamāko. Protams, tas var sagādat neērtības, bet laineris uz Dženovu mūs negaidīs.
Pēc dažām minūtēm viņi jau atradās viesnīcas "Palace" hallē. Dafs palūdza sev numuru pirmajā stāvā līdzās lifta cilindram, ko ieskāva rets drāšu režģis. Šis lifts, cerēja inspektors, pēc dažām minūtēm uznesīs viņu pretī Londonā izdarītās slepkavības noslēpumam… "Palace" nepiederēja pie tām modernajām viesnīcām, ar kurām lepojās Sanremo. Taču tai piemita neliela hoteļa šarms un komforts. Līdz vakariņām bija vēl laba pusstunda, koridoros jautās tas diskrētais klusums, kura laikā kūrorta viesi savos numuros gatavojās pie klātajiem galdiem doties izcilu drēbnieku darinātajos vakartērpos.
Uzzinājis no portjē, ka Sibilla Konveja atrodas savā ceturtā stāva numurā, inspektors viņai piezvanīja un sadzirdēja klausulē melodisko balsi, kas daudzkārt bija sajūsminājusi tūkstošiem teātra mākslas cienītāju.
— Es klausos.
— Runā inspektors Dafs no Skotlendjarda.
— Paldies Dievam, ka esat klāt. Man nezin kāpēc kļuvis baisi. Bet es jums tā kā tā palīdzēšu.
— Vai varam satikties tūlīt? Visi grupas tūristi izklīduši pa savām istabām, bet kuru katru brīdi viņi nāks lejā uz restorānu. Viņus gaidot, mēs varētu aprunāties.
— Labi. Es paņemšu līdzi to vēstuli. Vīrs to man atsūtīja no Londonas. Jūs no tās daudz ko sapratīsiet, un pēc tam…
— Pēc tam vērosim tos, kas iet uz restorānu. Hallē atradu patīkamu stūrīti — daži mīksti krēsli, kurus gandrīz aizsedz palmas. Vai jūsu numurs ir tālu no lifta?
— Gandrīz blakus.
— Nāciet ārā, es tūdaļ pēc jums uzbraukšu, un mēs dosimies uz savu novērošanas punktu. Jūsu numurs ir četrdesmitais?
— Jā. Es jau eju.
Dafs enerģiski nospieda izsaukuma pogu. Kabīne brauca lejup tik nesteidzīgi, ka Dafam likās — pagājusi vesela mūžība. Pēc tam spilgti apgaismotais cilindrs tikpat lēni cēlās augšup. Gaidošās dāmas zeltsprogainā galviņa apbrīnojami harmonēja ar viņas brokāta vakarkleitu. Un, lai gan koridorā bija krēslains, Dafs uz mūžu ieslēdza atmiņā sievietes klasiski daiļo, skumju apgaroto seju.
— Priecājos jūs redzēt, inspektor! Te ir minētā vēstule.—
Viņa pasniedza konvertu, un Dafs to rūpīgi noglabāja kabatā.
— Paldies. Lasīsim to lejā. Lūdzu, ienāciet, kamēr lifts nav sācis kustēties.
Viņš nospieda pirmā stāva pogu, kabīne nodrebēja un sāka slīdēt lejup.
— Es jūtos gauži slikti, — aktrise atzinās. — Bet zinu, ka man tas jādara…
— Cst! — Detektīvs pielika pirkstu pie lūpām. — Vēlāk… Mums būs laika diezgan, lai…
Viņš nepaguva pabeigt teikumu, jo atskanēja kluss, bet skaidrs šāviena troksnis. Kaut kas mīksti iesita viņam pa plecu un nokrita uz kabīnes grīdas. Dafs noliecās, lai paskatī tos uz nokritušo priekšmetu, un tajā pašā mirklī sajuta, ka Sibilla Konveja smagi saļimst uz viņa auguma. Dafs satvēra viņu rokās un ar šausmām ieraudzīja, ka uz zeltainā brokāta aizvien lielāks plešas sarkans traips.
— Lūk, tas arī viss, — tikko dzirdami izdvesa aktrise.
Dafs mēģināja kliegt, bet nespēja izdabūt ne skaņu. Mēmā izmisumā viņš noskatījās, kā trešā stāva vāji apgaismotais koridors izgaist skatienam.
Atmiņas par drausmo minūti visu mūžu vajāja inspektoru. Viņa klātbūtnē nogalināja sievieti. Cieši līdzās viņam nolādētajā būrī, kurš apstāsies tikai pirmajā stāvā. Kad viņš tiks no tā ārā, būs jau par vēlu…