Šāviena iztraucētie iemītnieki bailīgi vēra vaļā savu numuru durvis. Dafs uzmanīgi novietoja Sibillu Konveju uz ādas dīvāna. Pietika uzmest viņai aci, lai saprastu, ka nekas vairs nav līdzams. Viņš metās atpakaļ pie lifta un pacēla tajā nosviesto priekšmetu. Tas bija nobružāts zamša maisiņš. Inspektors skaidri zināja, kas tajā atrodas: akmentiņi. Visparastākie oļi, ar kādiem pilnas daudzas pludmales.
8
MISTERA DREIKA KURLUMS
Tiklīdz Dafs aizvēra lifta durtiņas, atskanēja izsaukuma zvans, un kabīne iečīkstēdamās cēlās augšup. Lūkodamies kabīnes spilgtajā apgaismojumā, inspektors aptvēra, ka ikviens tās pasažieris varēja kļūt par lielisku mērķi pat nemākulīgam šāvējam. Pietika caur reto drāšu režģi, kas ietvēra lifta šahtu, izbāzt jebkuru šaujamieroča stobru. Turklāt bez jebkāda riska: brīdi, kad atskanēja šāviens, kabīne jau bija ceļā uz nākamo stāvu, un slepkava nemanīts paguva izzust koridora pustumsā. Tagad tas šķita pašsaprotami, bet iepriekš paredzēt to nebūtu varējis pat ar vistrakāko iztēli apveltīts cilvēks. Dafs pie sevis nolamājās, vienlaikus gandrīz apbrīnodams slepkavas velnišķīgo gudrību.
Hallē ienāca viesnīcas direktors. Viņa pārlieku kuplās miesas formas vedināja domāt par milzīgiem spageti kalniem, ko ar apetīti notiesājis cienījamais sinjors. Viņam pa pēdām sekoja tieviņš administrators. Izlauzies kā tanks cauri ziņkārīgo pūlim, direktors apstulbis blenza uz nogalēto aktrisi. Uzklausījis Dafa paskaidrojumus, viņš sagrīļojās.
— Nošauta liftā?! Kas to izdarīja?
— Nezinu. Es pats arī atrados tajā liftā.
— Kopā ar noslepkavoto? — Direktora izbrīns auga augumā. — Tādā gadījumā jums jāpaliek šeit, līdz ieradīsies policija.
— Pats par sevi saprotams. Mani sauc Dafs. Esmu Skotlendjarda inspektors. Nogalinātā bija svarīga lieciniece Londonā izdarītas slepkavības lietā.
— Lieciniece? Ak tā… Nabadzīte! Viesnīcas prestižam tas ir pamatīgs trieciens. Vito, mudīgi drāz pēc ārsta! Lai gan… Ārstam te nebūs ko darīt… Dāmas un kungi, lūdzu, izklīstiet, nabaga sinjorai pat jūs vairs nevarat palīdzēt. Vito, kusties taču! Pasauc no posteņa municipālos policistus! Nekādus karabinierus, dzirdi! Tu vēl būtu spējīgs atvilkt šurp pašu Musolīni…
Izkaltušai maikstei līdzīgais administrators aizskrēja ko kājas nes. Dafs devās uz kāpnēm, bet resnulis viņu apturēja.
— Uz kurieni, sinjor?
— Izpētīt slepkavības apstākļus, sinjor direktor. Es taču jums paskaidroju, ka pārstāvu Skotlendjardu. Cik viesu pašlaik apmetušies jūsu viesnīcā?
— Tieši simt divdesmit — aizņemti visi numuri.
— Ak Dievs! — Dafs sadrūma. — Tas nozīmē, ka policijai būs ko noņemties, līdz visus iztaujās.
Pie sevis inspektors nodomāja, ka nopūlēties vajadzēs arī tam, kurš zina, ka slepkava jāmeklē vienīgi starp Lautona grupas tūristiem… Viņš uzkāpa trešajā stāvā. Koridorā neviena nebija. Nekas neliecināja, ka te kāds būtu šaudījies. Dafs sapīcis konstatēja, ka ideāla slepkavība tomēr ir iespējama… Nomākts viņš uzkāpa vēl stāvu augstāk un pieklauvēja pie četrdesmitā numura durvīm. Tās atvēra nobijusies istabene. Inspektors viņai īsos vārdos pastāstīja par Sibillas Konvejas nāvi. Meiča ievaidējās.
— Ak, sinjor, viņa to paredzēja! Visu rītu viņa ļoti nervozēja un nepārtraukti atkārtoja, kas man būs jādara, ja ar viņu notiks kāda nelaime.
— Un kas tad jums jādara?
— Jātelegrafē draugiem uz Ņujorku, lai tie nokārto sinjoras un nabaga mistera Honivuda mirstīgo atlieku pārvešanu uz Amerikas Savienotajām Valstīm.
— Telegrammas jāsūta draugiem vai ģimenei?
— Sinjora nekad nepieminēja savu ģimeni. Ari mistera Honivuda ģimeni ne.
— Lūdzu, parādiet man adreses, kuras nosauca sinjora. Pēc tam noejiet pirmajā stāvā un pasakiet direktoram, kur es atrodos. Droši vien viņi gribēs nelaiķi uznest augšā.
— Jūs esat inspektors Dafs?
— Jā.
— Sinjora šodien jūs vairākkārt pieminēja. Viņa tik ļoti gaidīja jūsu ierašanos…
Izvadījis istabeni, Dafs devās uz viesistabu. Lai gan vēstule, ko minūti pirms savas nāves viņam iedeva aktrise, dedzināja kabatu, inspektors pirms itāļu policistu ierašanās noteikti gribēja aplūkot numuru. Ātri viņš caurskatīja nedaudzās amerikāņu draugu sūtītās vēstules un neieraudzīja tajās nekā ievērības cienīga. Apsekoja rakstāmgalda atvilktnes un neaizslēgtās ceļasomas. Guļamistabā, revidēdams Sibillas Konvejas rokassomiņu, viņš pēkšņi sajuta, ka tiek novērots. Apgriezies Dafs ieraudzīja smulgu municipālās policijas majoru, kas izbrīnīts blenza viņā.
— Sinjors šeit nodarbojas ar kratīšanu?
— Esmu Skotlendjarda inspektors Dafs, — paskaidroja detektīvs. — Britu konsuls var apstiprināt, ka atrodos šeit sakarā ar…
— No Skotlendjarda? — majors pārsteigts iesaucās. Ietekmīgās iestādes pieminēšana acīmredzot atstāja uz itāli labvēlīgu iespaidu. — Jūs šāviena brīdī atradāties liftā kopā ar nelaimīgo sinjoru?
— Jā. — Dafs piekrītoši pamāja. — Par to gan mani apskaust nevar.
Vairīdamies no detalizēta izklāsta, viņš īsumā iepazīstināja majoru ar notikumu gaitu, jo vēl nebija izlēmis, vai ir vērts sadarboties ar vietējo policiju. Lautona grupu viņš nepieminēja.
— Pateicos par informāciju, — majors vēsi sacīja. — Ceru, ka neatstāsiet mūsu pilsētu bez saskaņošanas ar mani.
— Nekādā gadījumā. — Inspektors pasmaidīja, atcerēdamies, cik daudz reižu pats bija izteicis līdzīgus brīdinājumus.
— Vai kaut ko atradāt apskates laikā?
— Neko, — inspektors ātri atbildēja. — Diemžēl nekādu pierādījumu. — Dafs nepavisam nejutās drošs, ka majors neliks viņu izkratīt. Savā zemē itālim bija tiesības to darīt. Un ja nu viņš pēkšņi atrod Honivuda vēstuli? Abi vīrieši cieši raudzījās viens otrā. Skatienu divkaujā virsroku ņēma anglis, un majors beidzot novērsa acis.