— Priecāšos vēlreiz tikties ar cienījamo sinjoru, — viņš pieklājīgi teica, bet Dafs nekļūdīgi majora balss tonī uztvēra pavēli viņam atstāt telpu. Inspektors to labprāt darīja.
Ieslēdzies savā numurā, Dafs iededza galda lampu un izvilka no kabatas aktrises iedoto vēstuli. Konverta augšmalā bija Brūma viesnīcas mākslīgi savītā emblēma. Pasta zīmogs liecināja, ka vēstule no Londonas izsūtīta piecpadsmitajā februārī, astoņas dienas pēc Hjū Morisa Dreika aizraidīšanas viņpasaulē. Un tieši pirms Lautona grupas izbraukšanas uz Parīzi. Vēstulē bija vairākas no abām pusēm sīkajā Voltera Honivuda rokrakstā piepildītas lapas. Dafs lasīja lēnām, pūlēdamies pēc iespējas pamatīgāk iedziļināties vēstules saturā.
Mana mīļotā Sibilla! Rakstu Tev no Londonas, kur ierados kopā ar grupu, par kuru Tevi informēju iepriekšējā vēstulē. Kā jau zini, ceļojumu man ieteica ārsts. Taču atpūtas vietā esmu dabūjis gandriz nervu sabrukumu. Izrādās, ka tūristu vidū atrodas Dzims EverhardsH To man atklāja šaušalīgs notikums. Pirms ceļojuma sākuma Ņujorkā es vēl nepazinu nevienu no tūristu grupas dalībniekiem. Doktors Lautons solija mūs sapazīstināt pie pusdienu galda. Taču arī tad es Dzimu Everhardu neatpazinu. Tur nav ko brīnīties, jo esmu viņu redzējis tikai vienu reizi sen atpakaļ, turklāt gandriz pustumšā istabā. No tā laika pagājuši daudzi gadi. Ar visiem sasveicinoties, es paspiedu roku arī viņam. Cili'ēkam, kas zvērējis mūs abus nogalināt! Atkārtoju: es viņu nepazinu, un man neradās ne vismazākās aizdomas. Šķērsojot okeānu, laiks bija drausmīgs, un es līdz Anglijai neatstāju kajīti. Ari Londonā, lai gan ik dienas devāmies kopējās ekskursijās, man ne prātā nenāca, ka tas būtu viņš. Sestā februāra vakarā es atpūtos viesnīcas salonā. Pie manis pienāca kaimiņš no blakus numura — ļoti simpātisks, pavecs džentlmenis Hjū Moriss Dreiks, mazliet pakurls Detroitas automobiļu magnāts. Es viņam pažēlojos par savām kaitēm un par to, ka pēdējās naktis gandriz neesmu aci aizdarījis, jo aiz sienas kāds pastāvīgi skaļā balsi lasa. Vēl piebildu, ka, neraugoties uz nogurumu, nemaz gulēt neliekos, jo baidos, ka atkal mani iztraucēs mocītāja balss. Misters Dreiks tūdaļ piedāvāja, viņaprāt, lielisku izeju — samainīties numuriem, jo vājdzirdlbas dēļ viņu nekādi trokšņi netraucējot. Es ar pateicību pieņēmu viņa sirsnīgo piedāvājumu, bet tikai uz vienu nakti, lai pārkravāšanās jaukajam sirmgalvim nesagādātu liekas neērtības. Ielikos viņa gultā, iedzēru ārsta parakstītās zāles un klusumā aizmigu kā bērns. Pusseptiņos pamodos lieliskā garastāvokli un caur durvīm, kas savienoja mūsu numurus, devos modināt misteru Dreiku, jo mums tajā ritā vajadzēja posties uz Parīzi. Uz krēsla bija saliktas viņa drānas, uz naktsgaldiņa — klausāmaparāts, logi cieši aizvērti. Piegāju pie gultas. Misters Dreiks bija miris. Ap viņa kaklu ieraudzīju cieši savilktu siksnu. Sākumā ne par ko citu nevarēju domāt kā vien par šo bezjēdzīgo slepkavību. Un tad es nelaiķim līdzās pamanīju zamša maisiņu. Vai atceries? Vienu no tiem trim, kurus mēs ielikām Džima Everharda slēptuvē. Un tad es pēkšņi aptvēru, ka Dzims Everhards atrodas Brūma viesnīcā, ir mani pazinis un nolēmis izpildīt zvērestu. Bet viņš nezināja, ka šo nakti guļu citur. Tāpēc manā vietā aiz pārskatīšanās tika nobendēts misters Dreiks. Vienīgi par to, ka bija vājdzirdīgs un vēlējās izpalīdzēt kaimiņam! Sapratu, ka Hjū Dreika labā vairs neko nevaru izdarīt, lai gan labprāt būtu ziedojis savu dzīvību, ja tas atmodinātu viņu no miroņiem. Diemžēl bija par vēlu… Ak kungs, arī es pats vēl gribēju dzīvot, vēlreiz sastapt Tevi, dzirdēt Tavu mīļo balsi! Es Tevi tik bezgala milu… Vienmēr esmu mīlējis, no pirmā mirkļa, kad Tevi ieraudzīju… Ja es Tevi tā nemīlētu, iespējams, ar mums nekas tāds nebūtu noticis. Tomēr es neko nenožēloju un nenožēlošu. Cerēju, ka man izdosies kaut kā izgrozīties. Vispirms nedrīkstēju nekādā gadījumā atstāt Dreika mirstīgās atliekas savā istabā, jo policija diez vai noticētu, ka bijām samainījušies numuriem. Tāpēc pārnesu nelaiķi viņa guļamistabā un ieliku gultā arī zamša maisiņu. Tā tiešām ir likteņa ironija — Dzims tik daudzus gadus staipījis maisiņu sev līdzi un tā arī nespēja to atdot īstajam īpašniekam… Tiesa, viņam atlikuši vēl divi maisiņi. Koridorā nevienu nesastapu, un es varēju izslīdēt pa ārdurvīm, iepriekš aizslēdzis no Dreika istabas puses durvis, kas šķīra mūsu numurus. Protams, Dreika drānas un klausāmo aparātu es arī pārnesu viņa guļamistabā un rūpīgi noslaucīju no aparāta savus pirkstu nospiedumus. Labi, ka neaizmirsu to izdarīt. Pēc tam nogāju hallē un sāku gaidīt brokastlaiku. Brokastis un sastapšanos ar Dzimu Everhardu! O, tagad gan es viņu pazinu! Cilvēka acis ir kaut kas tāds, ko laiks nespēj iznīcināt. Vārdu var mainīt, bet skatiens paliek vecais. Vēlāk, sarunājoties ar Skotlendjarda inspektoru, es drudžaini domāju, kā izkļūt no šis drausmīgās situācijas. Varbūt pārtraukt ceļojumu un atkal izgaist štatu plašumos? Bet kā lai nemanīts aizbraucu? Ari izmeklēšanu mani nervi neizturētu, to es skaidri zinu. Turklāt viss pagātnē slēptais nāktu gaismā. To pieļaut nedrīkstēja. Apņēmos ceļot tālāk. Kopā ar cilvēku, kurš zvērējis mani nogalināt un kurš otrreiz vairs nekļūdīsies. Turpmākās naktis Londonā es aizbarikādēju savas durvis un, ieklausīdamies katrā troksnītī, lādēju savu likteni. Pamazām man radās plāns. Vispirms es kontinentā nopirkšu pistoli pašaizsardzībai — muitnieki nekad nepārbauda amerikāņu tūristu bagāžu. Otrkārt, nolēmu izdevīgā brīdī pateikt Džimam Everhardam, ka esmu drošā vietā aizsūtījis vēstuli ar precīzu Dreika nonāvēšanas aprakstu un, ja ar mani kaut kas noliks, vēstule tūdaļ nonāks Skotlendjardā. Un es vēstuli tiešām uzrakstīju! Taču apdomājos un to nenosūtīju. Tās saceltais skandāls būtu tik liels, ka uz visiem laikiem iznīcinātu Tavu karjeru. Un to, vismīļā Sibilla, es nevaru pieļaut ne par kādu cenu! Pat par manas dzīvības cenu ne… Bet Everhardu es brīdināju, ka vēstule ir nosūtīta. Viņš neteica ne vārda, tikai raudzījās manī ar dzīvniecisku naidu. Tomēr ceru. ka tuvākajā laikā aiz piesardzības viņš neko neuzsāks. Nicā es pametīšu grupu, noīrēšu auto un došos pie Tevis uz Sanremo. Šķiet, ka Skotlendjarda inspektors mūs nepavadīs, un tāpēc domāju, ka neviens neaizkavēs manu aizbraukšanu. Sacīšu, ka ceļojums slikti atsaucas uz manu veselību, ka nepanesu klimatu — gan jau kaut ko izdomāšu. Tik ļoti gribas ticēt, ka pēdējo notikumu gaismā mūsu šikie savstarpējie konflikti izgaisis nebūtībā! Es tā lepojos ar Tevi, tik ļoti vēlos, lai mēs atkal kļūtu laimīgi! Zinot Tavu impulsīvo dabu, neatklāju Dreika slepkavas tagadējo vārdu. Ja viņam tomēr izdosies mani nobendēt, tu esi spējīga ziedot gan savu lielo talantu, gan nākotni, lai tikai Dzims nepaliktu nesodīts. No visas sirds lūdzu — nedari to! Ja mani nogalēs, nekavējoties pamet Sanremo, turies pēc iespējas tālāk no Lautona grupas! Tūdaļ dodies uz Dženovu un ar pirmo kuģi atgriezies štatos! Dari to manis dēļ! Neizposti savu dzīvi! Lai pagātne guļ, kur tā aprakta. Ticu, ka viss beigsies labi. Par savu ierašanos telegrafēšu. Kad satiksimies, mums sāksies otrs kāzu ceļojums… Bet pagātne un Dzims Everhards uz visiem laikiem izgaisis no mūsu atmiņas. Šoreiz patiešām uz visiem laikiem…