Tevi ļoti mīlošais Volters.
Pēc vēstules izlasīšanas Dafu pārņēma pilnīga bezcerība. Atrisinājums bija tik tuvu — un atkal nekā! Ka Hjū Dreika slepkavība bija nejauša, viņš nojauta jau Londonā. Taču trīskārtīgais slepkava bija jāatklāj un jātiesā. Vēstulē viņa klātbūtni varēja just katrā rindā. Bet kā lai tagad uzzina, kurš no tūristiem ir Everhards? Teits, Kenavejs, Vivians? Ross? Varbūt Minčins? Benbovs vai Kīns? Un ja nu Fenuviks? Nē, pēdējais atkrīt, jo viņš Nicā pameta grupu un nevarēja nošaut Honivuda sievu… Ja Dafs nevēlējās, lai par viņu rēktu viss Skotlendjarda personālais sastāvs, slepkava bija jāatrod! Inspektors iebāza vēstuli kabatā un izgāja hallē. Tur viņu apstādināja līdz nāvei pārbiedētais doktors Lautons.
— Portjē man teica, ka atkal notikusi slepkavība. Ko nogalināja šoreiz?
— Honivuda sievu. Nošāva liftā. Tieši man blakus. Minūti pirms tam, kad viņa taisījās man uzrādīt Dreika un Honivuda slepkavu. Slepkavu, kas ceļo jūsu grupā.
— Manā grupā? — Lautons ievaimanājās. — Tagad arī es tam ticu. Ticēju arī agrāk, tikai centos sev testāstīt, ka tas nav iespējams. Tagad tiešām nav vairs jēgas turpināt ceļojumu. Tās ir beigas.
Dafs sapurināja sabrukušo grupas vadītāju.
— Tās nav beigas, doktor! Ceļojums noteikti jāturpina. Ceru, ka jūs man palīdzēsiet. Turklāt pēdējais upuris nebija no jūsu grupas. Teorētiski šī slepkavība neskar nevienu no jūsējiem. Vietējā policija kādu no jums var iztaujāt vienīgi kā iespējamo liecinieku. Pēc dažām dienām vai pat ātrāk jums atļaus mierīgi turpināt ceļojumu.
— Mierīgi!?
— Jā. Slepkava savu ir paveicis, un, ja jūs turpināsiet iecerēto maršrutu, viņš jutīsies pilnīgā drošībā. Pārējais ir mana un Skotlendjarda darīšana.
— Lai notiek, — doktors Lautons piekrita. — Ja jau jums liekas, ka tā vajag… Bet pēdējā slepkavība mani ir galīgi izsitusi no sliedēm. Trīs nāves — tas pat pasaules ceļojumam ir par daudz!
— Es jūs saprotu. Tomēr, lūdzu, turieties kā vīrs!
Dafs gariem zobiem tiesaja vakariņas, kad restorānā ienāca Pamela Potere un tuvojās viņa galdiņam.
— Gribat zināt jaunumus? Mēs ar misteru Kenaveju tūdaļ pēc ierašanās viesnīcā devāmies izlūkot apkārtni. Markam gadījās brīvs brītiņš, jo misters Teits pēc vilciena nolikās atpūsties. Tikko atstājām viesnīcu, pie tās durvīm apstājās milzīgs auto. Varat iedomāties, kas no tā izkāpa?
— Kas?
— Mūsu dārgie paziņas Fenuviki!
— Nevar būt! Tiešām viņi?
— Viņi gan. Ļoti steidzīgi. Tomēr neslēpa izbrīnu, ka mēs esam klāt. Esot domājuši, ka mēs ieradīsimies tikai rīt.
— Cikos tas notika?
— Varēja būt divas minūtes pāri septiņiem. Kad mēs ar Marku hallē sastapāmies, pulkstenis nosita septiņas reizes.
— Divas minūtes pāri septiņiem… — Dafs lēnām atkārtoja. Pamela viņam uzsmaidīja un devās uz blakus galdiņu, pie kura jau sēdēja misis Lūsa. Inspektors turpināja automātiski vakariņot. Viņš atcerējās, ka Sibillu Konveju nošāva tieši ceturksni pirms septiņiem…
9
DŽENOVAS EKSPRESIS
Dafs tā arī nespēja, kā nākas, izgaršot itāļu virtuves gardumus, jo atlikušo vakariņu laiku cītīgi prātoja, ko iesākt ar Fenuvikiem. Varbūt nodot viņus Itālijas policijas ziņā? Taču pret Normanu Fenuviku nebija nekādu konkrētu pierādījumu. Turklāt tāda gadījumā majors sāktu interesēties par visu Lautona grupu, un to inspektors nevēlējās. Beidzot Dafs nolēma atstāt dīvaino pāri mierā.
No jauna saticies ar municipālās policijas šefu, inspektors pārliecinājās par sava lēmuma pareizību. Majors, kura uzpūtība bija krietni noplakusi, atzinās, ka liecinieku pratināšanas gaitā nozieguma aina kļuvusi arvien neskaidrāka. Viss atgādināja klasisku bezpierādījumu slepkavību. Nebija atrasts ne ierocis, ne lodes čaulīte. Vienīgais tiešais liecinieks Dafs atradās ārpus aizdomām. Varēja manīt, ka majors ir tuvu sabrukumam. Izteicis viņam līdzjūtību, Dafs izgāja ievilkt elpu uz terases un ieraudzīja tur pītos krēslos sēdošos Pamelu Poteri un Marku Kenaveju.
— Jauka vietiņa patērzēšanai, — apsēdies līdzās jauniešiem, detektīvs konstatēja.