— Patiešām jauka, — Kenavejs piekrita. — Tik spoža mēnesnīca un vēl aromāts, kas plūst no apelsīnu birzs! Mēs tieši prātojam, vai nebūs jāpiemaksā pie rēķina. Lautons jau ceļojuma sākumā brīdināja, ka par papildu servisu nāksies piemaksāt. Piemēram, par veļas mazgāšanu, par vīnu, ko pasūtīsim numurā, un tā tālāk. Varbūt mēnessgaisma un ziedu smarža arī ir papildu serviss?
— Ļoti negribas sagandēt jūsu romantisko noskaņojumu. — Inspektors pasmaidīja. — Bet man steidzīgi jānoskaidro daži jautājumi. Vai tiesa, ka pirms vakariņām jūs abi devāties nelielā pastaigā?
— Vēlējāmies uzlabot apetīti, — Kenavejs paskaidroja.
— Mūs taču nepārtraukti baro kā uz kaušanu! Kā pēc tā lai novērtē šejienes pavārmākslas šedevrus?
— Misters Teits neiebilda, ka jūs viņu atstājat vienu?
— Tieši otrādi, viņš gribēja atpūsties un bija laimīgs, ka vācos prom.
— Kurā stāvā esat apmetušies?
— Trešajā.
— Tālu no lifta?
— Gandrīz līdzās.
— Vai sešos četrdesmit piecās jūs vēl bijāt viesnīcā? Vai dzirdējāt šāviena troksni?
— Biju un dzirdēju.
— Kur jūs tajā brīdī atradāties?
— Apakšējā hallē. Gaidīju Pamelu. Mēs gan bijām norunājuši satikties septiņos, bet patrons mani vārda tiešajā nozīmē patrieca no numura.
— Vai, gaidīdams Pamelu, nepamanījāt vēl kādu no jūsu grupas?
— Nevienu. Šurpu turpu šaudījās tikai daži viesnīcas kalpotāji. Šāviena troksni dzirdēju, bet nesapratu, kas tas ir. Troksnis atskanēja no lifta puses, un, tā kā jau biju iepazinies ar šo Itālijas tehnikas brīnumu, gaidīju, ka nākamā mirklī kabīne, liesmu un dumu apņemta, gāzīsies lejā! — Marks iesmejās.
— Vai tas nozīmē, ka šāviena brīdī misters Teits atradās savā numurā?
— Protams, un jādomā, ka sirsnīgi krāca.
— Pieņemsim, ka tā arī bija, — Dafs domīgi novilka.
Nule pieminētais misters Teits, tērpies elegantā vakara
uzvalkā, cienīgi iesoļoja terasē. Dafs pārsteigts vēroja, ka advokāts nepavisam nav tik vecs, kā viņam bija licies. Varbūt slimīgs, noteikti norūpējies, bet citādi — vīrietis labākajos gados.
— Es jūs meklēju, — Teits uzrunāja Kenaveju.
— Pakavējieties mūsu kompānijā, — Dafs aicināja. — Vakars ir tik jauks!
— Neredzu nekā jauka, — Teits saīdzis noducināja. — Vismīļāk es gribētu atrasties Ņujorkā. Man šī bezdarbīgā vaļošanās ir līdz kaklam…
Ka tik viņš netaisās pārtraukt ceļojumu, Dafs pie sevis nodomāja.
— Iesim augšā, Mark! — Teits pavēlēja. — Gribu doties pie miera. Neraizējieties, šovakar ilga lasīšana neiznāks.
— Atkal kriminālromāni? — Dafs jautāja.
— Nē. Slepkavību te tāpat ir diezgan. Mēs tagad lasām krievu klasiku. Marks cer mani tā ātrāk iemidzināt, lai viņam atliktu vairāk laika pastaigam mēnessgaismā. Ejam, Mark!
— Pienākums aicina! — Marks Kenavejs smaidīdams piecēlās. — Jāiet vien būs. Diemžēl tev vienai nāksies apmaksāt rēķinu par mēnesnīcu un ziedu smaržām. Ar labu nakti!
— Patīkams jauneklis, vai ne? — Dafs uzlūkoja Pamelu.
— Ļoti patīkams, — meitene atsaucās. — Tikai reizēm… Toties šodien viņš uzvedās lieliski.
— Ko nozīmē "reizēm"?
— Nu, katram cilvēkam jau kaut kas uznāk. Tādās reizēs viņš visžēlīgi no saviem aristokrātiskajiem augstumiem nolaižas līdz tādai plebejietei kā es. Marks, redzat, ir no pašas Bostonas, bet es tikai tāda Vidējo Rietumu šmule… Jums gan šīs atšķirības laikam neko neizsaka?
— Neizsaka vis, — anglis atzinās. — Labāk pastāstiet, kā pārējie grupas tūristi reaģēja uz pēdējo slepkavību.
— Samērā mierīgi. Cilvēks jau pierod pie visa… Nez vai mūs te ilgi aizturēs?
— Tas atkarīgs no tā, kāda policija šo lietu izmeklēs. Itālijā to ir trīs: valsts policija, municipālā policija un vēl karabinieri. Katrai savs reglaments un sava birokrātija. Taču es centīšos pārliecināt majoru, ka šis traģiskais gadījums pilnībā iekļaujas viņa municipālo malaču kompetencē un, ja radīsies kadas grūtības, lai visu vainu uzveļ man.
— Sakiet, lūdzu, — meitene pieklusināja balsi, — vai jums neliekas, ka manu vectētiņu un šo aktrisi noslepkavojis viens un tas pats noziedznieks?
— Par to es esmu pārliecināts, mis Potere. Viņš nogalināja arī misteru Honivudu.
— Iznāk, ka tā nebija pašnāvība… — Pamela nobāla.
— Bet kurš tad ir šis neģēlis? Kurš?!
— "Nekas nav tādā miglā tīts, ko neceļ gaismā saules rīts", tā saka mans ķīniešu draugs. Iespējams, ka Honolulu jūs ar viņu iepazīsieties. Pagaidām vēl līdz saules rītam ir tālu. Visam savs laiks… Tāpēc jau vēlējos palikt ar jums divatā, lai paziņotu, ka daļa no mūsu uzdevuma ir atrisināta. Man kabatā ir vēstule, kas apliecina, ka jūsu vectēvs kritis par upuri liktenīgai nejaušībai.
Pamela pielēca kājās.
— Lūdzu, lūdzu, iedodiet man to izlasīt! Kas rakstījis to vēstuli?
— Cikos mēs rīt no rīta varam satikties? — Dafs jautāja, pasniedzis Pamelai konvertu.
— Ap astoņiem hallē. — Un viņa skriešus iemetās viesnīcā.
Uz terases parādījās galīgi izmisušais majors. Pēc garākas sarunas Dafs pārliecināja itāļu kolēģi, ka aktrises nogalināšana ir tikpat noslēpumaina kā Londonas viesnīcā izdarītā slepkavība un tāpēc visas šīs sērijas izmeklēšanas grūtības jāuzņemas policijai, kuras teritorijā tās sākušās — tātad Skotlendjardam. Majors no inspektora atvadījās jūtami labākā garastāvoklī.
Nākamais rīts šķita kā atdzīvojies Itālijas tūrisma plakāts — pāri jūras smaragda zaļumam pletās koši zilas debesis ar zelta saules ripu vidū. Taču Pamela Potere, tieši astoņos ienakdama ballē, dabas uzkrītošajam skaistumam nepievērsa uzmanību. Bezmiega nakts un izlietās asaras bija pārvērtušas viņu nelaimes čupiņā. Neteikdama ne vārda, viņa atdeva inspektoram vēstuli.