— Jums tas bija jāzina, — Dafs līdzjūtīgi teica. — Nevarēju neko labāku izdomāt, tāpēc iedevu jums Honivuda vēstuli. Tas droši vien bija nežēlīgi. Ja varat, piedodiet man.
— Esmu jums loti pateicīga, — viņa klusā balsī teica.
— Labāk to nevarēja izdarīt. Mans nabaga vectētiņš… Aiziet bojā tikai tāpēc, ka metās izpalīdzēt gluži svešam cilvēkam… Tas bija pilnīgi viņa garā.
— Šos jūsu vārdus varētu iegravēt viņa kapa piemineklī…
— Varbūt… — Pēkšņi Pamelas acis iekvēlojās. — Es netaisos šai lietai pielikt punktu! Slepkava jāatrod un jātiesā! Ātrāk es mierā nelikšos!
— Es arī, — Dafs piebalsoja. Atcerējies liftā noslepkavoto aktrisi, viņš bargi piemetināja: — Lai tas maksā ko maksādams, Džims Everhards no cilpas neizspruks. Vai vēstule nerosināja jūsu aizdomas uz kādu no tūristiem?
— Negulēju ne minūti, tikai domāju un domāju. Bet neviens slepkavas lomai neder. Pat Maksis Minčins ne. Varbūt Vivians? Tomēr liekas, ka viņu interesē vienīgi misis Spaisere. Kapteinis Kīns? Diezgan pretīgs tips, un reizēm viņš uzvedas visai aizdomīgi, bet… Manuprāt, viņš ir tikai sīks blēdis. Misters Teits? Viņa kaprīzes un biežās garastāvokļa maiņas drīzāk ir pārguruma vai slimības sekas. Misters Ross? Atklāts un gaišs cilvēks, nekur nejaucas un draudzīgs ar visiem. Savukārt Benbovs nav spējīgs izdarīt kaut ko tādu, ko nevarētu nofilmēt, lai pēc tam parādītu saviem draugiem Akronā. Vēl atliek doktors Lautons un tas āksts Fenuviks. Būtu pilnīgs absurds pieļaut domu, ka…
— Šajā lietā jāpieļauj viss, pat absurds! — inspektors piezīmēja. — Jūs aizmirsāt pieminēt vēl vienu grupas vīrieti.
— Kuru?
— Misteru Kenaveju.
— Nesmīdiniet mani!
— Atkārtoju: jāņem vērā viss un visi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka gribu jūs lūgt kļūt par manu aģenti.
— Kādā nozīmē?
— Visparastākajā. Man uz kādu laiku nāksies jūs pamest. No Londonas ir daudz vieglāk savākt nepieciešamās ziņas par katru aizdomās turamo. Jums vajadzēs turēt vaļā acis un ausis un no katras ostas sūtīt man vēstuli par redzēto un dzirdēto. Sievietēm tas lieliski izdodas. Ja pēkšņi notiks kas neparedzēti svarīgs, jums nāksies tērēties telegrammai. Adrese vienkārša: Londona, Skotlendjards, man.
— Lai notiek, — Pamela piekrita. — Es jau tā rakstu vismaz ducim amerikāņu, kāpēc lai viņu vidū nebūtu arī viens anglis?
— Man tas būs liels gods. — Inspektors pasmaidīja.
Hallē ienāca misis Lūsa.
— O, jaunatne jau uz kājām! Mīlulīt, cik jauki redzēt jūs tik drošā sabiedrībā… Inspektora kungs, man nav ne mazāko šaubu, ka sirdslietās jūs esat tikpat bīstams kā citi vīrieši, tomēr šķiet, ka šobrīd jums flirts nav prātā.
Dafs skaļi iesmējās.
— Burvīgs rīts, vai ne, misis Lūsa?
— Tiešām? — Vecā dāma samiedza acis. — Esmu kaliforniete, un mani ar jauku laiku pārsteigt ir grūti.
— Kā labi gulējāt? — Pamela jautāja.
— Es vienmēr guļu labi, ja vien pietiekami bieži mainu guļamistabas! Nekādas slepkavības manu miegu neiespaido. Reiz Deli manu acu priekšā… Bet tas diez vai var jūs interesēt. Vai ir kas jauns sakarā ar vakarējo šāvienu?
— Pagaidām nekas. — Dafs sadrūma.
— Tas mani nepārsteidz. Jūs taču neesat pārcilvēks. Tikai pārcilvēks spētu tūdaļ sagrābt velnišķīgo nelieti, kas iemanījies neatstāt nekādas pēdas. Vai nāksiet brokastot, Pamela?
— Tūlīt. Mirstu nost aiz bada!
Ap pusdienlaiku kļuva skaidrs, ka vietējā policija netaisās nevienu aizturēt. Rivjēras tūristiskais prestižs bija pārāk augsts, lai to grautu ar apšaubāmiem izmeklēšanas eksperimentiem. Tāpēc noteiktajā stundā Lautona grupas bagāža atradās pie viesnīcas durvīm. Pienāca arī autobuss, kam vajadzēja tūristus aizgādāt uz Dženovas ekspresi precīzi divos.
Doktors Lautons, atguvies no pārdzīvojumiem, kā allaž dubultojās un trīskāršojās, sniegdams pa labi un pa kreisi padomus un instrukcijas.
Arī municipālās policijas majors bija atguvis impozanto izskatu. Roma bija devusi pavēli nodot slepkavības izmeklēšanu Skotlendjardam. Mirdzošā mundierī majors cēli grozījās viesnīcas priekšā, apburdams dāmas ar savu neatvairāmo vīrišķību.
Vienīgi inspektors Dafs nejutās labi. Viņu nomāca šķiršanās no grupas, kuras vidū atradās vēl nenotvertais nežēlīgais slepkava. Tagad noziedznieks pa doktora Lautona izstrādāto maršrutu arvien vairāk no viņa attālināsies…
Stacijā ceļotāji nepacietīgi gaidīja vilciena atiešanas svilpi. Sedija Minčina skaļi pauda sašutumu par to, ka muitnieki nepievērš uzmanību viņas ceļasomām. Čikāgas gangstera laulātā draudzene tik ļoti vēlējās viņus apžilbināt ar saviem ieguvumiem Francijas un Itālijas kūrortu juvelieru veikalos… Pārējo līksma bezrūpība liecināja, ka te ceļo saskanīga tūristu grupa. Pēkšņi priecīgo murdoņu pārtrauca misis Spaiseres spaigā ievaimanāšanās:
— Ak kungs, kā es to nepamanīju agrāk!
— Kas noticis? — Lautons bažu pilns jautāja.
— Mēs tagad esam trīspadsmit!
— Neņemiet galva tādus niekus. — Maksis Minčins mierinoši uzsita satrauktajai dāmai uz pleca. — Pie mums Čikāgā…
— Jūs esat tieši divpadsmit, — Lautons partrauca gangstera izvirdumu. — Trīspadsmitais esmu es, bet tas neskaitās.
— Irēna, kā jūs varat uztraukties par tādiem niekiem? — brīnījās Stjuarts Vivians. — Tā taču ir visparastākā māņticība.
— Nu un tad? Sava māņticība var būt ikvienam.
— Ikvienam? Manuprāt, tikai galīgiem nejēgām…
Irēnas Spaiseres zaļās acis dusmās iezalgojās.
— Nedomāju, ka esmu galīga nejēga, — misis Lūsa tiecās samierināt ķildniekus, — tomēr arī man ir savi aizspriedumi. Trīspadsmit gan allaž bijis mans laimes skaitlis, toties baidos no melniem kaķiem. Atceros, kā reiz Šanhajā man rikšai ceļu pārskrēja melns kaķis. Velti nopūlējos pierunāt viņu iegriezties citā ielā. Un kas no tā iznāca? Nākamajā krustojumā mums uzdrāzās virsū automobilis. Brīnums, kā es toreiz paliku dzīva. Bet ar skaitli trīspadsmit man vienmēr ir laimējies.