— Noslēpuma atrisinājums ir šajos akmentiņos, ser, — Velbijs atkal un atkal atkārtoja.
Tieši šo necilo oļu dēļ seržants bez nožēlas pirmo reizi mūžā pameta dzimto pilsētu.
Pavadījis Velbiju līdz kuģa trapam, Dafs steidzās atpakaļ uz Skotlendjardu. Inspektors neapskauda jaunāko kolēģi un no sirds vēlēja viņam veiksmi Lielā nezināmā atklāšanā.
Apmēram pēc divām nedēļām pienāca pirmā Pamelas Poteres vēstule ar Adenas pasta zīmogu. Dafs ar skubu atgrieza aploksni un iedziļinājās vēstulē.
Dārgais inspektor Daf! Atvainojiet, ka rakstu tikai tagad. Man gan bija cēls nodoms pirmo ziņojumu sūtit Jums no Portsaīdas, bet… dienas paiet vienā steigā, un naktis ir tik brīnišķīgas! Tā nu mēs pamazām kuļamies uz priekšu, blandāmies pa Austrumu tirgiem, apbrīnojam piramīdas un Sfinksu. Es pat centos iztaujāt Sfinksu par mūs interesejošo jautājumu, bet diemžēl atbildi nesaņēmu. Par Portsaīdu klīst baumas, ka tā esot Tuvo Austrumu visizvirtušākā pilsēta, taču misis Lūsa neatļāva man par to pārliecināties un apsolīja visu izstāstīt pati. Vārdu viņa turēja, bet tikai tad, kad Portsaida izgaisa krasta dūmakā. Vispār viņas stāsti ir brīnišķīgi, lai gan pa īstam tos izbaudīt var vienīgi tad, ja pie rokas ir lielformāta pasaules karte. Manuprāt, uz zemeslodes nav tāda kaktiņa, kur viņa jau nebūtu bijusi. Mūsu grupā visi ir sajūsmā par misis Lūsu. Skiet, ka pat Kīns nespēj turēties pretī viņas šarmam…
Esam jau izbraukuši cauri Suecas kanālam. Tāds duļķaina ūdens grāvis smilšu tuksnesi, kurā retumis pavīd pusnokaltuši kociņi un daži pelēcīgi ļautiņi, kas apkalpo slūžas. Reiz, gaidot slūžu atvēršanos, man radās vēlēšanās izlēkt krastā un nolasīt tiem nabadziņiem referātu par Morisu Sevaljē. Baidos, ka viņi uz mani raudzītos kā prātā jukušu. Tādā karstumā tas gan nebūtu brīnums! Toties cik viegli ir elpot nakts vēsumā… Vakar uz klāja uzlēca lidojošā zivtiņa. Likās, ka viņa priecājas mūs redzēt. Es iesviedu to atpakaļ jūrā. Saule pirms rieta kļūst līdzīga milzīgai kvēlojošai pannai. 'Jūras ūdenim no saskarsmes ar to vajadzētu sākt vārīties… Bet nevārās!
Ievērojot jūsu instrukcijas, es cenšos pēc iespējas biežāk grozīties mūsu kungu sabiedrībā un cītīgi klausīties viņu pļāpāšanā. Var manīt, ka tāpēc esmu nonākusi nežēlastībā pie mušu dāmām. Sedija Minčina ir pat pārliecināta, ka es taisos atkantēt viņas Maksitil Nevar noliegt, ka viņš ir mūsu sabiedrības dvēsele… Elmeram Benbovam esmu [āvusi sevi filmēt tik daudz reižu, ka beigu beigās sieva gribēja atņemt nabadziņam kameru! Taču visvairāk esmu savaldzinājusi Stjuartu Vivianu. Pēc konflikta par māņticību viņš un misis Spaisere vairs nesarunājās! Tas ir, no sākuma nerunāja tikai viņa, bet pēc tam arī viņš vairs nepūlējās atjaunot seno draudzību. Tā kā mums neizdevās neko izdibināt par Viviana pagātni, nolēmu, ka ir laiks sākt par viņu nopietni interesēties. Irēna, zināms, kļuva nikna un mainīja taktiku. Galu galā misters Vivians ne bez nožēlas ļāvās no jauna paverdzināties. Kā nu ne — džentlmenis bija iedomājies, ka mana interese par viņa pagātni ir visciešākā saistībā ar mūsu kopējo nākotni. Ak, šie pusmūža vīrieši…
Pietiks rakstit par niekiem, pāriešu uz nopietnākām lietām. Vakar ap pusnakti, kad pēc kārtējās patīkamās patērzēšanas ar vienu no slepkavas kandidātiem (Jums jāatzist, ka es nopietni izturos pret saviem aģentes pienākumiem!) devos uz savu kajiti, pēkšņi pamanīju, ka kapteinis Kīns ošņājas pie Viviana durvīm. Ieraudzījis mani, viņš kaut ko nesaprotamu noburkšķēja un izgaisa koridora pustumsā. Kapteinis ne par matu nav mainījies, atkal tie paši blēža triki! Un tomēr viņš nav tas, ko mēs meklējam. Jāpiemin vēl ilgstošas pārrunas ar misteru Rosu. Tās galvenokārt grozījās ap visai saturīgu tēmu: Takomas mežu rūpnieciskā izmantošana Rosa jaunībā un tagad. Ja pareizi esmu sapratusi, tad agrāk Takomā mežu bija vairāk, bet biznesmeņu — mazāk. Vārds "koksne" atkārtojās tik bieži, ka manas smadzenes pārvērtās malkā… Teitu apburt man neizdevās. Visus manus pūliņus viņš atvaira ar ledainu pieklājību. Varbūt misteram Teitam nepatīk, ka pārāk bieži uzturos Marka sabiedrībā? Ko lai dara — Marks ir tik jauns, un es — tik jauka…
Kā redzat, nevienu grupas vīrieti neesmu atstājusi novārtā. Rezultāts — čiks. Ja nu vienīgi vakarējais piedzīvojums ar Klnu?
Mēs tuvojamies Adenai. Misis Lūsa solās vest mani vakariņās savā iemīļotā krodziņā. Nešaubos, ka visi viesmīļi viņai tur ir seni draugi. Tādi misis Lūsai ir visur. Man Adena no jūras puses atgādina pārkarsētu tiģeli, ko aizmirsuši izņemt no cepļa. Jau iztālēm nāsis kutina Austrumu aromāti. Tie ir tik spēcigi, ka gribas aizvērt iluminatorus. Misis Lūsa gan apgalvo, ka tie man iepatikšot ies. Tieši šo aromātu dēļ viņa ik pa laikam izīrējot savu Pasadenas villu un steidzot pasūtit biļeti kārtējam Austrumu kruizam.
Tikko kā kajitē mani apciemoja Sedija Minčina. Uz mirkli apspiedusi greizsirdību, viņa mani iztaujāja par Adenas dārglietu tirgu. Diemžēl nevarēju sniegt viņai nekādu informāciju šajā svarīgajā jautājumā. Baidos par Maksiti. Ja tā turpināsies, viņam nāksies iegādāties pāris pamatīgu seifu, lai tajos ievietotu visus Sedijas pirkumus…
Ak vai, inspektor! Pati redzu, ka no manis kā detektīva nav nekādas jēgas… Cerēsim, ka Indijas okeānā man veiksies vairāk.