Patiesā cieņā — Pamela Potere.
Pēc tam kad Pamelas vēstuli bija izlasījis arī Heilijs, Dafs neslēpa vilšanos.
— Pirmoreiz mūžā es cerēju uz sievietes intuīciju, — Dafs melanholiski teica. — Tā man vajag! Šī informācija nav iztērētā vēstuļpapīra vērta.
— Viņa tomēr atstāj ļoti dabisku un sirsnīgu iespaidu, — Heilijs centās draugu mierināt. Bet Dafs negribēja samierināties.
— Kāds labums no viņas dabiskuma? Varbūt tāpēc slepkavu ir sākusi mocīt sirdsapziņa un viņš tai ir lūdzis piedošanu par vectētiņa nejaušo nogalināšanu? Ko lai iesāku ar šo lirisko pļāpāšanu? Neviena konkrēta fakta!
— Kad viņiem pievienosies Velbijs?
— Kāds laiciņš vēl paies. — Dafs nopūtās. Jaunās ziņas nāca pārāk lēni…
Ik vakaru inspektors pētīja Lautona sastādīto ceļojuma maršrutu. Iztēlē viņš kopā ar grupu kuģoja pāri Indijas okeānam, nonāca Bombejā, no turienes devās uz Deli un Agru, pēc tam cauri Benaresai uz Kalkutu… Pēkšņi no Kalkutas Dafs saņēma no Pamelas dīvainu telegrammu:
"Ja tuvumā ir kāds no jūsu draugiem, lai viņš nekavējoši uzmeklē mani viesnīcā Great Eastern. Drīz ar kuģi Malaya dosimies tālāk pa maršrutu Ranguna, Penanga, Singapūra."
Nākamā dienā Pamelas lūgumu uzzināja Kalkutas Skotlendjarda rezidents. Viņam tika uzdots telegrammas saturu paziņot Velbijam. Pēc tam iestājās ilgs klusuma periods. Dafs nevarēja vien nolādēt to brīdi, kad bija izšķīries lūgt palīdzību vieglprātīgai skuķei.
Beidzot tomēr pienāca vēstule ar Rangunas zīmogu. Inspektors nepacietīgi uzplēsa aploksni.
Dārgais inspektor Daf! Es patiešām esmu slikta korespondente. Mana telegramma droši vien sagādāja jums sirdslēkmi, bet turpmākā klusēšana kļuva par iemeslu tropu drudzim. Varu attaisnoties tikai ar milzigo attālumu un pasta gausumu. Es taču telegrammā nedrīkstēju visu uzrakstīt! Jūs jau pats zināt, ka te ir briesmu un noslēpumu pilnie Tālie Austrumi, kur aiz katra stūra slēpjas spiegi un visādi nelieši.
Kur tad es apstājos iepriekšējā vēstulē? Jā, mēs tuvojāmies Adenai saīguši un kaškigi. Tā mēdz notikt: ceļojuma sākumā visi turas kā vienota, draudzīga ģimene un tad maz pamazām sāk apjaust, ka būtībā cits citam ir galīgi sveši. Iespējams, ka reizēm mēdz būt otrādi, bet uz mūsu grupu tas neattiecas. Dažs, dodamies apciemot paziņu, vispirms izlūko, vai tā kajitē nav ieklīduši viņa personīgie ienaidnieki.
Tādā jaukā atmosfērā mēs šķērsojām Indijas okeānu, līdz beidzot Bombejā šķīrāmies no visiem apnikušā kuģa. Vai varat iedomāties, ko mēs sastapām viesnīcā "Tādžmahals"? Lielisko misteru Fenuviku un viņa biklo māsiņu! Viņi uz savu roku apceļojot pasauli. Neapolē šis pārītis noķēris kādu brīnumkuģi, kurš vadā tūristus pa mūsējam līdzīgu maršrutu. Starpība tikai tā, ka kuģītis ir viņu pastāvīgā mītne un nav katrā ostā jāpārsēžas uz cita. Godājamie Fenuviki pašapmierinātībā taisni vai spīdēja. Ostā mēs to superīgo laineri apskatījām. Patiesi īsts smukulis! Misters Fenuviks painteresējās, kā viņu prombūtnes laikā pieaudzis slepkavību skaits, un nekavējās plaši izskaidrot, kāpēc viņu izvēlētais tūrisma veids ir pārāks par mūsējo. Viņa muļķīgā plātīšanās mazliet uzlaboja mūsu kompānijas nīgro omu…
Pāris dienu uzkavējušies Bombejā, cauri visam kontinentam vilkāmies uz Kalkutu. Ceļā redzētais mani galīgi satrieca. Kā pasaulē līdzās var atrasties tāds dabas krāšņums, pasakainas bagātības un pilnigi neiedomājama nabadzība un bads? Ārprāts! Kalkutā notika tas, kāpēc sūtīju to telegrammu.
Izbraukšanas dienas rītā doktors Lautons mūs aizveda uz nelielu juvelierveikaliņu Čaurindži ielā. Domāju, ka viņam atlec kāds procents no tūristu iepirkumu summas, citādi taču viņš nebūtu tā pūlējies mūs uz turieni aizdabūt. Bodīte pieder kādam Imri Ismailam. Ieraudzījusi vitrīnās un plauktos izvietotās dārglietas, es vairs nenolādēju nogurdinošo maldīšanos tveices un smirdoņas pilnajā šauro ieliņu labirintā. Safīri, smaragdi, rubini, briljanti! Sedija Minčina pilnīgi zaudēja saprašanu, un allaž izturētais Maksis nobālēja, redzot, kādas briesmas draud viņa naudasmakam… Jāatzist, ka lielākā daļa no mūsējiem kārdinājumam nepadevās un pēc bodites paviršas apskates devās svaigā gaisā gaidīt nedaudzos juveliermākslas upurus. Sev par nelaimi, biju ieskatījusies vienā briljantu kaklarotā un zaudēju pēdējās gribasspēka atliekas. To pamanījis, man kā dadzis pielipa baismīga izskata ūsains subjekts. Biju jau gatava mesties bezdibenī, bet mani izglāba Stjuarts Vivians, ieteikdams vēl apdomāties. Viņš šo to sajēdzot no dārgakmeņiem un neiesakot tos pirkt par tik bandītisku cenu. Pretīgais pirāts uz vietas sāka cenu pazemināt, līdz beidzot misters Vivians atļāva man atsiet naudas zeķi. Tajā mirkli veikalā atgriezās Irēna Spaisere. Viņa sagrāba neuzticīgo kavalieri pie rokas un izvilka laukā. Bet nu būs vissvarīgākais! Kamēr pirāts manai kaklarotai ņēma nost cenrādi ar necilvēcīgo summu, pie viņa piegāja cils pārdevējs un sāka kaut ko čukstēt savā valodā. Līdz manai apziņai nonāca tikai divi vārdi — Džims Everhards! Zvēru, ka es tos patiešām dzirdēju!
Man kļuva aukstas kājas. Samaksājusi par pirkumu, es drebošā balsī ūsainajam pirātam pavaicāju: "Jūs arī pazīstat Dzimu Everhardu?" Un tikai tad aptvēru, kādu muļķību esmu izdarījusi. Man vajadzēja jautāt pirms samaksāšanas, jo tagad es viņam biju tukšs gaiss. Pretīgais jūraslaupītājs izlikās, ka nekad mūžā nav dzirdējis angļu valodu, un izbīdīja mani pa durvīm.
Pēc ilgas galvas lauzīšanas neko prātīgāku par telegrammu nespēju izdomāt. Pēcpusdienu mēs ar Marku pavadījām Paradīzes dārzos un no turienes devāmies uz ostu, kur jau gaidīja kuģis uz Rangunu. Uz klāja ieradāmies vieni no pēdējiem. Mūs tik tikko nenogāza gar zemi steidzīgs induss, kas metās atstāt kuģi. Paspēju saskatīt, ka tas ir tas pats pārdevējs, kas minēja Dzima Everharda vārdu. Iespējams, ka viņi nupat bija satikušies. Bet varbūt arī, ka induss vienkārši uz kuģa mēģināja tirgoties ar saviem dārgumiem…