Vēlu vakarā, kad kuģis jau bija izgājis jūrā, mani sameklēja stjuarts un lūdza sekot viņam uz personāla kajīti, kur kāds vēloties ar mani sastapties. Pārsteigta devos viņam līdzi un šaurajā kajītē ieraudzīju mazliet dīvainu cilvēku, kas pamazām iekaroja manu pilnīgu uzticību. Jūs jau nojaušat, ka tas bija seržants Velbijs. Viņš mani apbūra ar savu inteliģenci un draudzīgo izturēšanos.
Informēju seržantu par rīta piedzīvojumiem veikalā un par dīvaino sastapšanos uz kuģa. Izrādījās, ka par indusu viņš jau zināja. Stjuarts Velbijam bija izstāstījis, ka tas esot apmeklējis kajīti, kurā apmetušies divi Lautona grupas džentlmeņi.
Protams, es vēlējos uzzināt, kas tie ir par džentlmeņiem, bet misters Velbijs man to neatklāja. Viņš tikai pateicās par informāciju un piebilda, ka tā viņam palīdzēšot veikt uzdevumu. Vēl viņš vaicāja, vai misters Vivians tiešām kaut ko sajēdzot no dārglietām. To es apgalvot nevarēju, jo katrs vīrietis jau cenšas dāmas klātbūtnē izlikties gudrāks, nekā patiesībā ir… Misters Velbijs pasmējās un lika manit, ka vairāk netaisās mani aizkavēt. Atvadoties viņš teica, ka braukšot kopā ar mums līdz Honkongai, kur viņam esot apsolīta stjuarta vieta uz nākamā kuģa. Un vēl misters Velbijs palūdza, lai satiekoties es nekādā gadījumā viņu neuzrunātu. Atbildēju, ka nav manā dabā uzrunāt svešus vīriešus. Ar to mūsu tikšanās beidzās, un vairāk es viņu neesmu redzējusi.
Mūsu ceļojums pamazām rit uz priekšu. Jau divas dienas esam Rangunā, un šobrīd, kad rakstu, ir tveicīga aprīļa nakts. Atgriežoties pie tēmas par Austrumu aromātiem, varu apliecināt, ka tagad par tiem zinu visu.
Tos rada ar atkritumiem piegāzto šauro ieliņu smārds, saulē pūstošu zivju smirdoņa, pretmoskitu ziedes pretigā smaka un pārāk šauros ūkišos saspiesto ļautiņu sīvo sviedru izgarojumi. Un es pie tā visa esmu pieradusi! Ar lepni paceltu galvu gaidu tikšanos ar Ķīnu un Japānu. Pasaulē vairs nav tādu aromātu, kurus nespētu izturēt mans deguns!
Nākamo vēstuli sūtīšu no Singapūras. Piedodiet, ka tik gari izrakstījos, bet jūs taču zināt, kāda vieglprātīga pļāpa ir jūsu aģente! Ar viskarstākajiem (vārda tiešā nozīmē!) sveicieniem
Jūsu Pamela Potere.
Šī vēstule Dafu un viņa priekšniecību ieinteresēja daudz vairāk nekā iepriekšējā.
— Man nepatīk, ka Velbijs acīmredzot ir nolēmis ar visu tikt galā viens pats, — šefs sacīja.
— Varbūt viņam vēl vienkārši nav ko mums ziņot? — Dafs prātoja. — Vismaz nekā konkrēta? Domāju, ka Velbijs ar mums kontaktēsies tikai tad, kad viņa rīcībā būs tieši pierādījumi. Pamela tomēr varēja arī kļūdīties, svešas valodas skaņās uztverot to "Džimu Everhardu".
— Kāpēc viņš interesejas par Vivianu?
— Iespējams tāpēc, ka negribēja atstāt bez ievērības nevienu mis Poteres sniegtās informācijas detaļu. Viņš taču allaž ir izcēlies ar savu skrupulozitāti! Varbūt aizsist uz Kalkutu telegrammu, lai nopratina juvelieri?
— Nesteigsimies. Vispirms jāuzzina Velbija plāni. Juvelieri nopratināt nav grūti, bet ja nu viņš pēc tam brīdina Everhardu? Turklāt viņa atbilde ir zināma: "Nesaprotu, ko jūs no manis gribat!"
Dafs ielūkojās savā kalendārā.
— Šodien Lautona tūristi ierodas Honkongā. Tur viņi uzturēsies nedēļu, dosies arī īsās ekskursijās Ķīnas vidienē. Tā kā mana papīru pētīšana ir beigusies — diemžēl, bez īpašiem panākumiem —, laiks doties ceļā uz štatiem un no turienes uz Honolulu.
— Nevarat vairs norimties Londonā? — Šefs pasmaidīja.
— Kad domājat pacelt enkuru?
— Tiklīdz dabūšu biļeti uz pirmo kuģi, kas dodas uz Ņujorku.
Tāda iespēja radās jau nākamajā rītā. Ātrgaitas laineris nesa Dafu preti puspasauli aptvērušā nozieguma atrisinājumam.
Ņujorkā viņš sāka ar Honivudu pāra pagātnes izzināšanu, taču neatklāja neko, par ko jau nebūtu ziņojuši Amerikas kolēģi. Sibillas un Voltera draugi pastāstīja, ka abi Ņujorkā ieradušies pirms piecpadsmit gadiem, bet neviens nemācēja pateikt — no kurienes. Dafs pārliecinājās, ka amerikāņi par pagātni neinteresējas, viņus saista vienīgi tagadne. Kam gan vajadzīgs atcerēties senas lietas? Arī Data demonstrētie zamša maisiņi visiem bija tumša bilde.
Tukšs numurs izrādījās arī seifa atslēdziņa. Ņujorkas policija palīdzēja inspektoram noskaidrot, ka tā neatbilst ne Teita, ne Lautona seifiem. Turklāt laipnais kriminālās meklēšanas nodaļas šefs informēja angļu kolēģi, ka ikvienam Amerikas pilsonim var būt seifi dažādās valsts bankās un arī ārzemēs. — Tas mazliet paplašina meklējumu rajonu, vai ne? — Viņš smaidīdams uzlūkoja sadrūmušo inspektoru.
Dafs tomēr netaisījās padoties. Viņš devās uz Bostonu un noskaidroja, ka Marks Kenavejs nāk no visai godājamas pirmieceļotāju dzimtas. Pitsfīldā nedaudzie Fenuvika draugi (starp citu, tikpat vīzdegunīgi un plātīgi kā viņš) vienā balsī apgalvoja, ka jancīgais vīrelis esot pilsētas sabiedrības lepnums. Akronā Benbova kompanjons inspektoru tūdaļ nosēdināja pie ģimenes galda un pusdienojot pavēstīja, ka "visos četrdesmit astoņos štatos neatrast krietnāku un godīgāku cilvēku par Benbovu". Un vēl kompanjons lūdza paziņot Elmeram Benbovam, lai tas nedomājot aizsēdēties visādās tur Ķīnās, jo mājās darījumi atkal sākuši iet kalnup.
Makša Minčina Čikāgas paziņas galvenokārt smaidīja un klusēja. Ievērojamā gangstera drauģeļi raustīja plecus un sirsnīgi aicināja Skotlendjarda inspektoru biežāk apciemot pasaules labāko pilsētu. Neko neuzzinājis par Makša pagātni, Dafs tomēr saprata, ka mistera Minčina aizceļošana nevienu nav apbēdinājusi.