Džonu Rosu Takomā cienīja visi. Gan kā veiksmīgu biznesmeni, gan kā pastāvīgu visrespektablāko klubu apmeklētāju. Arī Stjuarts Vivians Sanfrancisko bija godājams pilsonis, lai gan par viņa pagātni, protams, neviens neko pateikt nevarēja.
Vakarā piejūras viesnīcā "Fermonta" Dafs apkopoja Amerikas ceļojuma rezultātus. Tie bija gaužām neapmierinoši. Izņemot Maksi Minčinu, pārējie Lautona grupas džentlmeņi savās dzīvesvietās bija visu cienīti un godāti pilsoņi. Un, ja atskaita Marku Kenaveju, viņš absolūti neko nebija uzzinājis par šo džentlmeņu pagātni. Bet tieši Minčinu un Kenaveju inspektors nezin kāpēc vismazāk turēja aizdomās par Dreika slepkavību. Pats dīvainākais bija tas, ka viņš nekur nespēja atrast kapteiņa Kīna pēdas! Un tomēr Dafs gandrīz bija ar mieru piekrist Pamela i: Kīns varēja būt gan blēdis, gan sīks afērists, bet viņš nebija Hjū Morisa Dreika slepkava…
Dafs piegāja pie loga. No augšējā stāva pavērās lielisks skats uz uguntiņās mirgojošo Ķīniešu kvartālu, līcī peldošajām apgaismotajām laivām un pretējā krasta debesskrāpju siluetiem. Savulaik viņi ar Čārliju Čenu jau bija priecājušies par šo ainu…
Pie durvīm klauvēja izsūtāmais. Viņš pasniedza inspektoram telegrammu no Londonas.
"No Kobes Velbijs ziņo, ka lieta tuvojas atrisinājumam. Honolulu saņemsiet savu meklējamo. Dodieties nekavējoties turp!"
Tātad Velbijam ir paveicies! Dafs neapskauda seržantu — Skotlendjardā rezultāts vienmēr bija augstākā cieņā nekā konkrētā izpildītāja vārds. Žēl, protams, ka veiksme atmaskot slepkavu šoreiz uzsmaidīja citam, bet nākamo reizi varbūt laime būs viņa pusē. Galvenais, ka slepkava neizbēgs pelnītajam sodam!
Divas dienas vēlāk inspektors Dafs jau bija ceļā uz Havaju salām. Pēc viņa aprēķiniem kuģim Honolulu ostā jānonāk divdesmit stundas ātrāk, nekā tur no Jokohamas ieradīsies tvaikonis ar Lautona tūristiem.
Pietiks laika sastapties un no sirds izpļāpāties ar seno draugu Čārliju Čenu. Un pēc tam — pie lietas! Kāda laime, ka tas viss beidzot būs galā. Lai pārsteigums būtu lielāks, viņš nolēma Čārlijam par savu ierašanos netelegrafēt.
Divas dienas Dafs priecājās par brīnišķīgo ceļojumu. Trešās dienas rītā radists viņam pasniedza dienesta radiogrammu.
"Jokohamā nogalināts Velbijs. Atrasts dokos pēc Lautona grupas aizbraukšanas. Everhards jāatgādā Londonā dzīvs vai miris."
"Labāk miris," Dafs nodomāja, iztēlē ieraudzīdams jauko seržantu, kas tik ļoti vēlējās atklāt zamša maisiņu noslēpumu.
11
NEGAIDĪTS VIESIS
Honolulu tiesas nama pārpildītajā zālē izskatīja krimināllietu par ielas azarta spēļu organizēšanu. Apsūdzēto lomā — portugālis, korejietis un filipīnietis. Liecinieku solā laiski zvilnēja labsirdīga izskata resns ķīnietis. Ja piekrītam Austrumos izscnis valdošajai tradīcijai, ka cilvēka sabiedrisko stāvokli nosaka viņa ķermeņa varenie apjomi, tad liecinieku solā sēdošais vīrs noteikti bija viens no Havaju štata galvaspilsētas godājamākiem pilsoņiem.
— Lieciniek Čen, — tiesnesis viņu uzrunāja, — lūdzu, pastāstiet, ka viss notika!
Liecinieks no vietas neizkustējās, vienīgi mazliet pavērās viņa slīpo acu spraudziņas.
— Notika tā, — Čens rāmi iesāka. — Es soļoju pa Pāva aleju. Aiz manis nāk praktikants Kašimo. Pie Halekua zivju tirgotavas pamanām pūli. Pieliekam soli. Pūlis no mums izbīstas un drusku izklīst. Mūsu priekšā trīs apsūdzētie. Viņi nepieklājīgi lamājas, sviež projām spēļu kauliņus, atkal lamājas, atkal…
— Čārlij, turies pie lietas! — Tiesnesis nevarēja savaldīt smaidu. — Ak, atvainojiet, inspektor Čen, jūs laikam gribējāt augstajai tiesai paskaidrot, ka apsūdzētie piedalījās azarta spēlē, vai ne?
— Par nelaimi apsūdzētajiem — tieši tā, — Čens apliecināja.
— Kas domāts ar šo "par nelaimi"?! — iekliedzās advokāts. — Liecinieks runā tā, it kā manu aizstāvāmo vaina būtu jau pierādīta! Es palūgtu misteru Čenu atturēties no līdzīga satura komentāriem.
— Lūdzu cienījamo kolēģi mani atvainot. — Liecinieks mazliet nolieca galvu. — Taču jau dižais Konfūcijs ir teicis: "Kam jānotiek, tas arī notiks…" — Vairs nepievērsdams uzmanību advokāta sašutumam, Čens stāstīja tālāk: — Trīs vīri paceļ galvas. Un ko viņi ierauga? Viņi ierauga mani un praktikantu Kašimo. Ko viņi dara? Viņi laižas lapās. Es skrienu viņiem pakaļ. Es viņus panāku. Un tā nu viņi ir šeit.
— Vai jūs augstajai tiesai gribat iestāstīt, — advokāts demonstratīvi aplūkoja miesās kuplo liecinieku, — ka jūsu cienījamais svars ļāva tik ātri skriet?
— Mans nelaiķa tēvs allaž uzsvēra, — laipni paskaidroja inspektors Čens, — ka visātrāk skrien tas, kam tīra sirdsapziņa.
— Un ko šajā laikā darīja praktikants? — advokāts tincināja.
— To, ko parasti. Izpildīja manas pavēles. Viņš savāca nozieguma neapgāžamos pierādījumus — spēļu kauliņus.
— Kur ir šie "neapgāžamie pierādījumi"?
— Policijas praktikanta Kašimo kabata. Viņš… — Čārlijs Čens aprāvās. Pie viņa pieskrēja Kašimo, pavisam vēl jauns, sīka auguma japānis, un dedzīgi sāka čukstēt inspektoram ausī. Čena sejā nepakustējās ne vaibsts, viņš piekrītoši pamaja un atkal vērsās pie tiesas.
— Ar skumjām esmu spiests paziņot, ka notikusi kļūda. Kašimo pazaudējis pierādījumus.
Zāle uzsprāga skaļos smieklos. Arī tiesnesis, ar āmuriņa klaudzienu ievezdams kārtību, smaidīja. Advokāts uzvaroši izslējās.
— Augstā tiesa! Pierādījumu trukuma dēļ ierosinu šo lietu izbeigt. Ceru, ka, ņemot vērā radušos apstākļus, arī godājamais inspektors Čens neprotestēs.