— Tiešām neprotestēšu. Kašimo ir visai pārliecinošs apstāklis. — To teicis, liecinieks cienīgi piecēlās un atstāja zāli. Koridorā viņš satvēra aiz auss skumju nomākto, izmisušo Kašimo un izvilka uz ielas.
— Tev atkal izdevās iegrūst mani negoda bedrē, — Čens, aizvērdams tiesas nama durvis, konstatēja. — Kur lai rod spēkus cilvēks, kam liktenis uzsūtījis tādu slīmestu?
— Man ir briesmīgs kauns, skolotāj, — Kašimo iepīkstējās.
— Tavs kauns tek tikpat viegli kā ūdens no krāna. — Čārlijs nopūtās. — Kurā vietā tevi apzaga?
Satriektais Kašimo atzinās, ka pirms tiesas sēdes iegriezies Kimoto frizētavā un tur garderobē uz brītiņu atstājis savu putekļu mēteli.
— Un salonā tu, protams, visiem lielījies, cik veikli esi savācis pierādījumus.
— Visiem ne. — Kašimo kaunīgi piesarka. — Tikai Kimoto. Viņš ir godīgs, nenozags pat puteklīti. Kamēr viņš man grieza matus, citi klienti nāca un gāja. Samaksājis paķēru mēteli un nesos uz tiesu. Tikai zālē pamanīju, ka kabata tukša. Man patiešām ir briesmīgs kauns, — viņš atkārtoja.
— Būtu labi, ja nākamreiz tu kaunētos citā vietā. Tādā, kas atrodas pēc iespējas tālāk no manis. Tevi redzot, man sāk džinkstēt ausīs, acu priekšā lēkā ugunīgi circeņi, un es spēju savaldīties tikai ar pārvarīgām grūtībām.
Pametis melna izmisuma pārņemto Kašimo bez līdzjūtības vārda, inspektors Čens devās uz policijas komisariātu. Gara koridora galā atradās viņa nelielais kabinets, kuru nesenais seržants bija iekārtojis ar milzīgu rūpību. Atvēris kabineta logu, Čens mēģināja nomierināties. Bet kā lai nomierinās pēc tik pamatīgas izgāšanās tiesas zālē! Būtībā jau tā bija vesela gada neveiksmju kulminācija, varbūt arī likteņa raidīta zīme, ka inspektora Čena zvejas laiks ir pagājis un tiešām jāsāk žāvēt tīkli… Jo arī zivis, kuras viņš mēģināja ķert, tādas sīkaliņas vien bija un īstam zvejniekam godu nedarīja. Piedzērušies šoferi, pašdarinātā tirgotāji, kāršu spēlmaņi — ir nu gan detektīva cienīgs loms! Un tagad vēl šī smieklu vētra tiesas zālē. Čens nopūtās vēl smagāk. Viņš taču tik ļoti mīlēja šo pilsētu un tās iedzīvotājus…
Inspektors apsēdās pie rakstāmgalda, uz kura nebija nevienas ievērības cienīgas krimināllietas. Tik tukši galdi mēdz būt veterāniem, kam sen laiks doties pensijā… Ko darīt? Ja nevar lepoties ar saviem darbiem, atliek lepoties ar saviem bērniem. Piemēram, Rozi, kas tālās Amerikas universitātē ir labākā studente…
Rūgtums atkal sakāpa kaklā. Roze — labākā, bet viņas tēvs? Vai patiesi viss jau būtu pagātnē?
No smagajām pārdomām Čenu iztraucēja kluss klauvējiens pie durvīm. Droši vien tur grabinās Kašimo, kas ieradies, lai simto reizi izlūgtos piedošanu. Bet varbūt šefs, kuru interesē rīta sēdes iznākums.
— Lūdzu, ienāciet, — inspektors Čens aicināja.
Durvis atvērās, un uz sliekšņa smaidīdams parādījās Skotlendjarda inspektors Dafs.
12
VAKARIŅAS CARLIJA CENA NAMA
Par ķīniešu un it īpaši ķīniešu detektīvu prasmi slēpt savas jūtas klīst leģendas. Tomēr reizēm gadās izņēmumi. Šoreiz par izņēmumu kļuva Čārlijs. Ieraugot Dafu, viņa parasti šaurās, ieslīpās acis kļuva apaļas un pārsteigumā mute palika vaļā. Beidzot viņš atguvās, pielēca kājās un ar kaķa grāciju metās preti ciemiņam. Abi vīri apmainījās stingriem rokas spiedieniem.
— Inspektor Čen!
— Inspektor Daf!
— Te nu es esmu, Čārlij! Sagādāju tev nelielu pārsteigumu, vai ne? No pašas Sanfrancisko nevarēju vien sagaidīt šo mirkli!
— Šķiet, ka dievi būs aizņēmušies manu saprātu. Angliski tas nozīmē, ka no priekiem esmu kā sajucis. — Piedāvājis draugam krēslu, Čārlijs neticīgi aplūkoja savu plaukstu. — Ja es nejustu tavas rokas siltumu, domātu, ka sāku redzēt halucinācijas. Lai pārliecinātos, ka tas nav tiesa, uzdošu tev tradicionālo jautājumu — vai jums patīk mūsu pilsēta, ser?
— Tu domā Honolulu? Gluži jauka vietiņa.
— Pēc tik vētrainas sajūsmas man nav vairs šaubu, ka tas tiešām esi tu! — Čārlijs smējās. — Un kā allaž uzticīgs savai devīzei: mazāk vārdu, vairāk darba. Arī pie mums tu noteikti esi ieradies darīšanās. Nevaru iedomāties, ka Dafs dotos ceļojumā sava prieka pēc.
— Uzminēji gan. — Dafs piekrītoši pamāja.
— Uz cik ilgu laiku esi ieradies?
— Sagaidīšu "Karali Arturu" un ar to došos atpakaļ uz Sanfrancisko.
— "Karalis Arturs" ostā būs rit no rīta. Tik un tā tas ir pārāk īss brītiņš. Neko darīt, dienests paliek dienests. Vai aizdomās turētais atrodas uz "Artura"?
— Tur atrodas astoņi aizdomās turētie. — Dafs smagi nopūtās. — Turklāt viņi nemitīgi maina uzturēšanās vietas. Reizēm viņi apmetas viesnīcās, reizēm pārvietojas vilcienos un autobusos vai arī ceļo ar dažādiem kuģiem. Man liekas, ka es vairs neesmu detektīvs, bet gan klīstoša Kuka tūrisma aģentūra. Šī nozieguma izmeklēšana mani ir ievilkusi purvā; tajā nav ne collas cietas zemes, no kuras atsperties. Gribi, es tev izstāstīšu?
— Ar prieku klausīšos kaut nedēļu pēc kārtas.
— No tavas pēdējās vēstules varēja saprast, ka tu neesi pārāk apkrauts ar darbiem…
— Salīdzinot ar mani, Indijas filozofs, kas ceļmalā zem koka nekustīgi atpūšas divdesmit gadus, ir nodzīts darba kleperis!
— Tādā gadījumā tev pietiks laika sniegt man gudrus padomus, — Dafs priecājās. — Mana gudrība ir galīgi izkupējusi.
— Vai ods var dot padomus zilonim? Labāk sākumā pasaki — par ko tie tavi astoņi tūristi tiek turēti aizdomās?
— Par slepkavību, kas izdarīta naktī uz septīto februāri Brūma viesnīcā, pašā Londonas centrā. Pēc tam sekoja vēl citas slepkavības, bet man vajadzīgi pierādījumi tieši par pirmo. — Un Dafs sīki jo sīki izklāstīja draugam baismīgo notikumu secību.