Čens prata klausīties. Brīžiem šķita, ka stāstītais viņu nemaz neinteresē, ka teju, teju ķīnietis iesnaudīsies. Bet samiegto acu skatiens it kā iesūca sevī katru Dafa izrunāto vārdu.
— Un, visbeidzot, nogalināts arī Velbijs. — Dafs tuvojās nobeigumam. — Viņa līķi atrada Jokohamas dokos. Acīmredzot seržantam bija izdevies atmaskot Džimu Everhardu, un par to viņš samaksāja ar savu dzīvību. Bet tagad rēķins būs jāmaksā noziedzniekam — arī tad, ja man šis Everhards būs jāizrauj no pekles dziļumiem.
— Esmu tikai izmeklēšanā neiesaistīts klausītājs, — Čens uzlika roku un drauga pleca, — taču no sirds atbalstu tevi šajā sarežģītajā lietā. Bet, tā kā te tika pieminēti rēķini, gribu uzaicināt tevi pusdienās uz sava rēķina.
— Varbūt labāk uz mana rēķina? — Dafu apstulbināja pēkšņā tēmas maiņa. — Ja mani neviļ nojauta, tad Janga viesnīcā ir labs restorāns.
— Lai restorāns ir tavs, — Čens piekrita. — Bet rēķins būs mans. Šinī jautājumā diskusijās neielaižos. Tas būtu nedzirdēts apvainojums havajiešu viesmīlībai. Ceļamies un ejam. Restorāns — tavs, rēķins — mans.
— Lai notiek! Gandriz aizmirsu — vai es nevarētu savas piezīmes atstāt tavā seifā?
— Protams! Tur tās būs pilnīgā drošībā. Cerēsim, ka tavs Džims Everhards te neielauzīsies. — Čārlijs iesmējās.
Viņi devās uz Honolulu galveno maģistrāli Kingstrītu, kur atradās Janga viesnīca. Pēc ārā valdošās tveices restorāna zāle šķita patīkami vēsa. Dafs atviegloti uzelpoja un steidza turpināt pārtraukto sarunu.
— Ko tu domā par visiem šiem notikumiem? Vai ķīnieša sestais prāts un austrumnieku izslavētā intuīcija tev neko nav pačukstējusi?
— Pačukstēja gan, — Čārlijs nopietni atbildēja. — Diemžēl vecā ķīnieša sestais prāts ir pārliecināts, ka neviena pasaules tiesa, ieskaitot arī Londonas tiesu, neņems vērā vecā vira pārdomas. Nelīdzēs pat tas, ka viņš strādā policijā un dzīvo Havaju salās!
— Tev taisnība, draugs, — Dafs skumji piekrita. — Konkrētu prerādījuinu un motīvu trūkums mani ir galīgi nomocījis. Esmu pārliecināts, ka Everhards man agri vai vēlu būs rokā, bet vai man rokā būs arī pierādījumi? Varu panākt, ka lietu nodos tiesā, bet slepkavu noteikti attaisnos, ja šo pierādījumu nebūs. Un man to joprojām nav.
— Jā, pagaidam tevi nevar apskaust, — Čārlijs teica. Tāpēc jo lielāks prieks būs tad, kad tu tos beidzot atradīsi. Tu taču meklē divus cilvēkus, vai ne?
— Divus? — Dafs neslēpa pārsteigumu. — Kāpēc divus?
— Jums ir rakstnieks, kas man ļoti patīk, un viņam ir grāmata "Doktors Džekils un misters Haids". Divi cilvēki vienā. Domāju, to var attiecināt arī uz Dzimu Everhardu. Šobrīd viņš ir godājams pilsonis, kas dzīvo kā visi kārtīgi cilvēki. Bet viņā slēpjas ļauns un atriebīgs otrais "es". Kas varēja šo otro izsaukt no pagātnes tumsas? Kāpēc viņš nostājies uz noziegumu ceļa, tādā kārtā iznīcinādams savu tagadējo nevainojamo esību? Tiklīdz mēs to noskaidrosim, noslēpums būs atrisināts. Kā tev patīk šis cālis?
— Tas izskatās visai apetītlīgs.
— Izskats bieži maldina. Mūsu cāļi, protams, atbilst savam izskatam, bet, kad tu rit uz kuģa satiksies ar saviem tūristiem, atceries: medainas lūpas var slēpt indes pilnu sirdi!
— Visai derīgs padoms. — Dafs skābi nosmīnēja, pamanījis draugā morālista tendences. Viņš no Čena bija gaidījis ko citu. Vai tiešām ķīnieša agrāko vērīgumu būtu iznīcinājusi pārāk bezrūpīgā dzīve Havaju salu burvīgajā klimatā?
— Ja pieņemam tavu teoriju par ārējā izskata mānīgumu, — Dafs teica, — tad pirmais no aizdomās turamo saraksta jāsvītro Maksis Minčins. Viņā nav nekā pievilcīga. Arī kapteinī Kīnā ne. Toties gan Teits, gan Ross, gan Vivians, gan Benbovs un arī doktors Lautons ir jātur aizdomās, jo viņu izskats ir bez vainas. Ļoti simpātisks ir Marks Kenavejs, tikai viņš ir pārāk jauns, lai glabātu sirdī senu naidu pret Honivudu.
— Un kā ar Fenuviku?
— Kāpēc viņš tev iešāvās prātā?
— Tāpēc, ka viņš allaž riņķo ap grupu kā krauklis, kas gaida maitu. Jau Londonā draud pamest Lautonu, tomēr to neizdara. Aizlaižas no grupas Nieā un pēkšņi iznirst Sanremo. Atkal izgaist, lai no jauna atdzimtu Bombejas "Tādžmahalā".
— Bet Jokohamā viņš neparādījās, — Dafs iebilda, klusībā apbrīnodams ķīniešu detektīva profesionālo atmiņu. — Un juvelierveikaliņā arī Fenuviks nav manīts.
— Vai esi par to pārliecināts?
— Es ne par ko neesmu pārliecināts, — Dafs atzinās.
— Vienīgais, ko patiešām zinu, ir tas, ka noziedznieks ir vīrietis. Kāpēc tev šķiet, ka tas varētu būt Fenuviks?
— Es to neapgalvoju. Vienkārši viņa izturēšanās šķiet aizdomīga. Vai esi ar mieru desertā ēst saldējumu?
Pēc pusdienām Čārlijs Čens iepazīstināja kolēģus ar savu Londonas draugu. Komisariāta darbinieki ar pienācīgu cieņu uzņēma Skotlendjarda inspektoru, vienīgi izmisuma māktais Kašimo nepacēla ne acu.
— Praktikants Kašimo, — Čārlijs paskaidroja, — sapņo kjūt par ievērojamu detektīvu, bet liktenis diemžēl nejauj viņam šo sapni īstenot. Šorīt es gandrīz nolēmu, ka policijai Kašimo vajadzīgs tāpat kā sunim piektā kāja. Taču pēc ilgstošām pārdomām nācu pie slēdziena, ka jāļauj viņam vēl pacīkstēties ar savu likteni, jo praktikants ir ļoti neatlaidīgs.— Iepriecinātais japānis gandrīz neticēja savām ausīm.
Pēc komisariāta apmeklējuma Čens iesēdināja draugu savā jaunajā mašīnā, kura mirdzēja tikpat spoži kā tās īpašnieka lepnumā starojošā seja. Tā bija lieliska ekskursija pa Honolulu un tās tuvāko apkārtni, kas beidzās ar tikpat lieliskām vakariņām Karaļu restorānā. Interesanti pavadītā diena tomēr nebija spējusi pieklusināt Dafa iekšējo nemteru. Viņš nevarēja vien sagaidīt brīdi, kad ostā ienāks "Karalis Arturs".