Otrā rītā tieši desmitos Dafs un Čārlijs Čens kopā ar ziņkārīgo pūli vēroja, kā piekrastei tuvojas sniegbaltais laineris. Skotlendjarda inspektors bija uzaicinājis savu Honolulu kolēģi, lai tas nemanīts varētu iepazīt Lautona tūristus. Viņš vēl arvien cerēja uz ķīnieša sesto prātu… No "Karaļa Artura" nolaida trapu, un pa to krastā čalodama plūda ceļotāju straume. Bez tūristiem tur bija arī bālsejaini misionāri, rosīgi britu biznesmeņi un laipni smaidoši ķīnieši, kas bija ieradušies apciemot radiniekus. Beidzot uz trapa savas grupas priekšgalā ar baltu tropu ķiveri galvā parādījās doktors Lautons. Ieraudzījis Dafu, viņš ar grūtībām apspieda nepatiku, tomē roku inspektoram paspieda.
— Inspektors Dafs! Kādi vēji jūs te atpūtuši?
Pārējie amerikāņu tūristi ar detektīvu sarokojās daudz sirsnīgāk. Visi bija labi atpūtušies, vienīgi Teits izskatījās novārdzis.
— Apsveicu ar ierašanos šajā paradīzes stūrītī, — Dafs teica. — Un atjaujiet jūs iepazīstināt ar Honolulu policijas inspektoru Čenu. Manuprāt, viņš ir spējīgākais kriminālmeklēšanas virsnieks šajā Klusā okeāna teritorijā. Mēs savulaik veiksmīgi sadarbojāmies sarežģīta nozieguma atklāšanā.
— Vai ilgi esat nodomājis uzkavēties sava cienījamā kolēģa sabiedrībā? — iejautājās Vivians.
— Daudz mazāk, nekā gribētos. Diemžēl man jāatgriežas Sanfrancisko kopā ar jums. Ceru, ka tas jūs neapgrūtinās.
— Ko jūs! Tas būs tieši brīnišķīgi. — Viviana balss skanēja dzēlīgi.
Atgriezās Lautons un paziņoja, ka autobuss tūdaļ vedīs visus uz Vaikiki pludmali un no turienes uz pusdienām Karaļu restorānā. Pamanījis vaicājošo Pamelas Poteres skatienu, Dafs piegāja viņai klāt.
— Ceļojums ir gājis jums labumā. — Inspektors uzsmaidīja meitenei un pusbalsī piemetināja: — Lūdzu, neatpalieciet no grupas! Satiksimies vēlāk.
— Mēs apmetīsimies Janga viesnīcā, — Pamela ātri teica. — Dieva dēļ, vai varat pateikt, kur palicis…
— Vēlāk, es jums vēlāk visu izstāstīšu, — Dafs, redzēdams, ka viņiem tuvojas misis Lūsa, pārtrauca meiteni.
— Goda vārds, inspektor, jūs mums ļoti pietrūkāt, — vecā dāma paziņoja. — Apceļojām puspasaules, un nezin kāpēc mūs neviens neslepkavoja! Es jau sāku uztraukties, ka jūs paliksiet bez darba…
— Jūsu uztraukums ir pāragrs, — Dafs viņu mierināja.
— Līdz Sanfrancisko vēl ir tālu, un gan jau man kāds darbiņš atradīsies.
Inspektors laipni atteicās no Lautona ne pārāk uzstājīgā aicinājuma pusdienot kopā ar grupu.
— Es vēl pagūšu jums apnikt uz kuģa, — viņš teica. Pamājuši aizbraucošajam autobusam, abi inspektori lēnā gaitā devās uz Kingstrītas pusi.
— Nu, kā tev patīk mani aprūpējamie? Kurš no viņiem visvairāk atbilst slepkavas kandidatūrai?
— Acīmredzot Kaina zīmogs no ilgstošas lietošanas ir pamatīgi nobružājies. — Ķīnietis paraustīja plecus. — Bet to gan varēja pamanīt, ka, tevi ieraugot, neviens no sajūsmas nelēkāja. īpaši tas attiecas uz doktoru Lautonu.
— Tas nav brīnums. Ar mani viņam saistās nepatīkamas atmiņas. No policijas labu reklāmu nevar gaidīt.
Par pusdienām šoreiz maksāja Dafs. Pēc tam Čārlijs devās uz komisariātu, bet Dafs atgriezās Janga viesnīcā. Hallē viņš sastapa misis Lūsu un Pamelu. Dāmas bija atteikušās piedalīties ekskursijā, jo misis Lūsa Honolulu pazina kā savu kabatu, bet Pamela dega nepacietībā tikties ar inspektoru. Pārmijušas dažus vārdus ar Dafu, viņas devās uz saviem numuriem. Pēc brītiņa Dafs pieklauvēja pie meitenes durvīm.
— Beidzot! — viņa iesaucās. — Es jau sāku baidīties, ka esat mani aizmirsis. Sēdieties, lūdzu! — Viņa norādīja uz zemu dīvānu.
— Vispirms es gribētu uzzināt, kad jūs pēdējo reizi redzējāt Velbiju.
— No kurienes saņēmāt manu pēdējo vēstuli?
— No Rangunas.
— Es vēl rakstīju arī no Singapūras un Šanhajas. Tajās vēstulēs bija arī par Velbiju.
— Diemžēl tās neesmu saņēmis. Droši vien tās pienāca pēc tam, kad jau biju atstājis Londonu.
— Jums noteikti jāizlasa šie mani epistolārās prozas šedevri! Es apvainošos, ja jūs to nedarīsiet!
— Apsolu, ka neizlaidīšu nevienu vārdu. Vai vēstulēs bija kas par mūsu kopīgo Lietu?
— Baidos, ka ne pārāk daudz. Ar misteru Velbiju satikāmies atkal pēc izbraukšanas no Honkongas. Viņš uz kuģa kalpoja par stjuartu, un viņa ziņā bija nodotas desmit kajītes, arī manējā. Viņš bija vislabākais stjuarts, kādu vien zinu. Tacu līdz Jokohamai misters Velbijs ar mani sarunās neielaidās.
— Kas notika Jokohamā?
— Mums bija paredzēta ekskursija visas dienas garumā. No trakā ietnpa es jau ap pusdienlaiku neturējos uz kājām un atgriezos uz kuģa. Kopā ar mani atgriezās misis Lūsa. Mēs…
— Pagaidiet! Vai vēl kāds no grupas pusdienoja uz kuģa?
— Misters Teits. Viņš jutās nevesels un vispār nenokāpa krastā. Protams, Kenavejs palika pie patrona. Citus neredzēju. Varbūt vēl kāds atgriezās, bet es vairāk nevienu nesastapu.
— Ludzu, kas bija talak?
— Atstājusi restorānu, es tukšajā koridorā ieraudzīju misteru Velbiju. Viņš ar mājienu aicināja mani līdzi uz pastaigu klāja, kur tobrīd neviena nebija. Apstājāmies pie reliņiem un lūkojāmies, kā Jokohamas ielās iedegas lukturi. Pēkšņi viņš teica: "Mis Potere, šodien es pielieku punktu. Uzdevums izpildīts." Jautāju, ko tas nozīmē. "Es zinu, kam pieder seifa atslēdziņas dublikāts," atbildēja misters Velbijs. "Kam tad?" es skaļi iekliedzos. "Slepkavam, kuru es Honolulu nodošu inspektora Dafa rokās." Lai gan ļoti lūdzos, viņš man slepkavas vārdu neatklāja. Teica, ka drošības dēļ man to labāk nezināt. Jau agrāk biju ievērojusi, cfk vecmodīgi ir mistera Velbija uzskati par sievietēm. Viņš bija pārliecināts, ka mums nevar uzticēt nekādus noslēpumus. Pirms vakariņām viņš teicas nokāpt krasta un nosūtīt telegrammu. Pec tam es viņu vairāk neesmu redzejusi.