— Zinu, — Dafs skumji sacīja.
— Zināt? Vai viņš ir jau šeit?
— Nē. Velbiju atrada nogalinātu Jokohamas dokos drīz pēc tam, kad jūsu kuģis bija atstājis ostu.
— Nogalināts?!
— Jā. — Inspektors pārsteigts redzēja, ka Pamelas acis pārplūst asarām. Viņa pat necentās tās slēpi.
— Ak kungs, no kurienes nāk šādi zvēri! Kāds izdzimtenis! Vai tiešām viņu neviens neapturēs? Vai tiešām… — Izmisums neļāva viņai turpināt.
Inspektors klusēdams piecēlās un piegāja pie loga. Zālājā, slinki izlaidies, gulšņaja trūcīgi ģērbts saulē iededzis pusaudzis un trinkšķināja ģitāru. "Varbūt tā arī vajag dzīvot?" Dafs pie sevis prātoja. "Ne tev rūpju, ne pienākumu, dzīvo tik nost…"
Pie durvīm klauvēja. Ienāca misis Lūsa un tūdaļ pamanīja Pamelas sejā asaru pēdas.
— Mīlulīt, jūs esat raudājusi! Kas nolicis? — viņa noraizējusies vaicāja. Pamela viņai izstāstīja par Velbija nogalināšanu.
— Mūsu mazais stjuarts ar burvīgo Londonas izrunu? — Vecā dāma bija patiesi apbēdināta. — Vissimpātiskākais no vistem stjuartiem, ar kuriem man mūžā nācies sastaptiem. Un labāku vairs nesastapšu. Man ir jau pāri septiņdesmittem, laiks satīt karogus. Varbūt tikai vēlreiz aizbraukšu hz Austrāliju vai Ķīnu…
— Nieki, jums neviens nedos vairāk par piecdesmit! — Inspektors no sirds protestēja.
Tiešām? — misis Lūsa afedzīvojās. — Tad es vēl padomāšu. Es vēl ne reizi neesmu bijusi Patagonijā! Kā to varēju aizmirst?
— Ja jau esam sākuši runāt par ceļošanu, tad man ir priekšlikums, Dafs teica. — Vēlos dāmas uzaicināt nelielā, bet patīkamā ceļojumā tepat uz Honolulu nomali. Mans ķīniešu draugs, ar kuru jūs iepazīstināju no rīta, ielūdz mūs pirms kuģa atiešanas vakariņās savā namā. Būšu priecīgs, ja neatteiksieties.
Jaukās dāmas nenācās ilgi pierunāt, un pusseptiņos mazā salbiedrība taksometrā devās uz Pančbolhilu. Saulriets pilsētu ietina zeltainā dūmakā, bet pie apvāršņa jau varēja manīt melni draudīgus negaisa mākoņus.
Čārlijs viņus sagaidīja, stāvot rūpīgi koptā mauriņā — lanai nama priekšā. Viņš bija uzvilcis savu labāko amerikāņu uzvalku un izskatījās visai impozants. Ķīnieša apaļā seja staroja laipnībā.
— No tiesas šī ir ievērojama diena manas dzimtas vēsturei! — viņš svinīgi paziņoja. — Liktenis man dāvājis laimi uzņemt savā pieticīgajā mājoklī ne vien slaveno draugu no Skotlendjarda, bet arī viņa divas brīnišķīgās ceļabiedres no zemes, kas viesmīlīgi uzņēmusi manu vecāko meitu. Es patiesi esmu bezgalīgi laimīgs!
Čārlijs ar cieņu dziļi paklanījās un, tradicionāli atvainodamies par nama nabadzīgo iekārtojumu, ieveda ciemiņus viesistabā. Pamelai no sajūsmas aizrāvās elpa: apkārt karaliski plašam dīvānam gleznaini izvietojās zemi, kokā griezt! galdiņi, caurspīdīga porcelāna vīna krūkas un greznas puķu vāzes. Griestos iekārti Ķūnas lukturi izstaroja maigu gaismu. Telpu rotāja viena vienīga glezna — uz zīda pamatnes smalki uzzīmēts ziedošs ābeles zars ar putnu. Honolulu policijas virsnieka gaumi varēja apskaust ne viens vien slavens amerikāņu interjera meistars.
Atvērās durvis, un viesistabā klusu ieslīdēja melnā zīdā tērptā Čārlija dzīvesbiedre un daži no vecākajiem bērniem. Namatēvs ar viņiem iepazīstināja ciemiņus, neaizmirsdams izteikt nožClu. ka Amerikā studējošā Roze nevar būt klāt tik ievērojamos ģimenes svētkos. Caur puspievērtām virtuves durvīm paveca kalpone kaut ko klusi pavēstīja misteram Čenam. Viņš piekrītoši pamāja un uzaicināja visus doti&s uz ēdamistabu, kur gaidīja uzklāts galds ar ķīnieša kulinārijas šedevriem. Tos baudot, izgaisa sākotnējais apņiulsums un dzīvajās sarunās beidzot iesaistījās arī Čena kundze. Par vakara naglu kļuva misis Lūsas aizraujošie ceļojumu stāsti.
— No visām tautām man vislabāk patīk ķīnieši! — ar šfein vārdiem vocā dāma pavilka svītru saviem memuāriem.
— Protams, ja neskaita amerikāņus. — Čārlijs smaidīdams pacēla pirkstu.
— Nekādā gadījumā! Jo ilgāk uzturos starp amerikāņiem, jo vairāk alkstu pārcelties uz dzīvi Ķīnā. Ķīnieši ir Austrumu aristokrāti. Visur, kur viņi apmetušies — Malaizijā, Siāmā vai citur, ķīnieši kļūst par sabiedrības rotu. Viņi simbolizē pārticību un varu. Baņķieri, tirgotāji, politiķi ir ķīnieši. Cilvēce ar viņiem var lepoties!
— Godājamās kundzes teiktais skan kā mūzika. — Čārlijs jutās glaimots. — Tomēr meita mums raksta, ka Amerikas kontinentā ķiniešus galvenokārt pazīst pēc veļas mazgātavām, bet, lai šī pieticīgā nozare zeltu, arī ir krietni jāstrādā, vai ne?
— Bz šaubām! — inisis Lūsa piekrita. — Mister Čen, kad jūs pēdējo reizi apmeklējāt savu dižo dzimteni?
— Sen. Agrā jaunība. Taču sirdi es glabāju tās bezrūpīgi mierīgo tēlu.
— Tagad gan par Ķīnu to nevar teikt, — Pamela iebilda.
— Jā, Ķīna ir saslimusi, — vecā dāma skumji piebalsoja.
— Atturēsimies no drūmām prognozēm, — Čārlijs aicināja. — Mans nelaiķa tēvs mēdza atkārtot, ka visātrāk mirst tas, kas pāragri steidz slimniekam izteikt līdzjūtību. Mūsu valsts garajā vēsturē ir bijuši daudzi smagi satricinājumi, un tomēr vienmēr tie ir pārvarēti. Gan jau tas notiks arī tagad…
Spēcīgs vēja brāziens sadrebināja māju, un kļuva dzirdams, ka ārā sāk gāzt lietus.
— Šķiet, tas būs uz ilgu. — Čārlijs nolaida bambusa aizkarus, un negaisa tr®ksnis pieklusa. Dafs palūkojās pulkstenī.
— Negribu kļūt nepieklājīgs, draudziņ, bet "Karalis Arturs" mūs negaidīs. Tas atiet desmitos, un tagad jau ir pusdeviņi. Ļoti negribas atstāt tavu viesmīlīgo namu. bet tu jau zini, ka kuģi nokavēt nedrīkstu. Tāpēc parādi, kur te ir telefons, lai varu izsaukt taksometru.