— Baidos, ka mani senie sasniegumi ir aprakti zem daudzām neveiksmēm, — Čārlijs godīgi atzinās. — Tomēr patīkami sastapt cilvēku, kas t®s atceras.
— Un kura pienākumos ietilpst gods ierādīt jums vislabāko no brīvajām kajītēm, — jautri pabeidza kapteiņa palīgs.
Scvrolē apstājās pie klīnikas. Satraukuma pilns Čens devās uz operāciju zāli. No turienes drīz iznāca doktors Lengs.
— Par laimi, lode trāpījusi ribā, — viņš teica. — Tas nozīmē, ka jūsu britu kolēģis visai drīz izķepurosies no šīm nelielajām nepatikšanām. Operācija izdevās labi. Taču, ja lode nebūtu atdūrusies ribā, mana palīdzība izrādītos velta.
— Vai es uz pavisam īsu brītiņu nevarētu viņu redzēt? —
Čens pazemīgi lūdzās. — Pēc pusstundas man jādodas prom no Honoiulu, iespējams, ka uz ilgāku laiku…
— Labi, — ķirurgs piekrita. — Ievedīšu jūs operāciju zālē, bet parunāt ar slimnieku diez vai izdosies…
— Inspektor, — Čārlijs skaidri izrunāja katru zilbi, lūkodamies slimnieku pārvadājamos ratos gulošā drauga bālajā sejā. — Inspektor, vai jūs redzējāt to, kas uz jums šāva? Kurš tas bija?
— Teits, — čukstēja Dafs. — Un Fenuviks. Kur pašlaik atrodas Fenuviks? Pēc tam Vivians. Un Ross, Kīns…
Čārlijs nopūtās. Viņš saprata, ka draugs murgos mehāniski atkārto visu aizdomās turēto vārdus.
— Labāk būtu viņu netraucēt, — ķirurgs sacīja.
— Jums taisnība. Bet, kad inspektors nāks pie samaņas, lūdzu, pasakiet viņam, ka Čārlijs Čens turpina! Un viņš var būt pārliecināts, ka slepkava no mani neizbegs.
— Mēs savukārt apsolām, — Lengs nopietni teica, — ka tad, kad jūs atgriezīsieties, jūsu draugs spēs atbildēt uz visiem jautājumiem.
Bez ceturkšņa desmitos Čena ševrolē apstājās pie "Karaļa Artura" spoži apgaismotā trapa. Tur jau viņu sagaidīja sieva un vecākais dēls.
— Tur ir visi jūsu mīļākie virskrekli. — Misis Čena pasniedza vīram ceļasomu. — Jūs atkal tik pēkšņi aizbraucat. Es baidos par jums.
— Likteņa ceļi ir taisni, — apskāvis sievu, teica Čārlijs.
— Tā allaž atkārtoja mans tēvs, un mēs abi vienmēr esam domājuši tāpat.
— Ja atliks brīvs brītiņš, apciemojiet Rozi. Pasakiet viņai, ka es dienu un nakti viņu iedomāju.
Tuvumā nokaucās bremzes. Čārlijs atskatījās un ieraudzīja strauji tuvojošos šefu.
— Tas tev. — Viņš pasniedza detektīvam paciņu ar desmit un divdesmit dolāru banknotēm. — Mēs tās ātrumā pārvaldē savācām. Naudu atpakaļceļam arī aizsūtīsim. Visi uzskata, ka nedrīkst ļaut apsmiet Honolulu policijas godu. Mēs ceram uz tevi, Čārlij! Ko uzzināji no sava drauga?
— Viņš vēl ir bezsamaņā. TāpēG īsti nezinu, ar ko sākt…
— Sāciet ar mani, skolotāj! — Viņš negaidīti izdzirda pazīstama balstiņu.
— Kašimo? Tu arī atnāci atvadīties?
— Nevis atvadīties, skolotāj. Es atnesu jums… kā to teikt… nu, informāciju!
— Informāciju? Vai beidzot uzzināji, kas nospēra spēļu kauliņus?
— Es devos uz nakts praksi komisariātā. Šāvienu gan nedzirdēju, jo gāza lietus, trakoja negaiss. Bet es redzēju, kā no jūsu loga puses pa aleju aizgāja cilvēks. Liela auguma, spēcīgs. Lietusmētelī ar kapuci. Lai gan man nebija nekādu aizdomu, es viņu tomēr paturēju prātā.
— Vai viņa seju arī redzēji?
— Seju, skolotāj, es neredzēju. Seja man nav vajadzīga. Viņš kliboja, lūk, ta, — Kašimo diezgan pārliecinoši atdarināja kliba cilvēka gaitu. — Un viņam bija spieķis. Tumšā krāsā.
— Tu pat nevari iedomāties, Kašimo, cik es tev esmu pateicīgs, — Čens pusbalsī teica. — No tevis vēl dienās iznāks īsts policists, vari man ticēt. Tu spēj ātri mācīties.
— Es varu vēl ātrāk, — atbildēja iepriecinātais praktikants.
Pa kuģa translācijas tīklu atskanēja lūgums pavadītājiem atstāt "Karali Arturu". Čārlijs atvadījās no tuviniekiem, un tajā mirklī Kašimo pēkšņi apbēra komisariāta šefu ar lūguma pilniem vārdiem.
— Skolotājs teica, ka es lieliski protu izdarīt kratīšanu! Es varu nepamanīts izložņāt kuģi no augšas līdz apakšai un atrast visu, kas skolotājam vajadzīgs!
— Dēliņ, nu padomā pats, kas notiks ar Honolulu, ja to vienlaicīgi pametīs divi tādi kriminālmeklēšanas speciālisti kā mēs ar tevi? Noziedzības vilnis to ieskalos okeānā! Tāpēc nesteidzies doties jūrā, tev vēl krastā ir ko pamācīties.
Brīnumainā kārtā praktikants necentās runāt pretī, ātri atvadījās un izgaisa pavadītāju pūlī.
Čārlijs Čens viens no pēdējiem uzkāpa uz "Karaļa Artura" klāja. Iekaucās enkura ķēde, un velkonis lēnām no krasta attālināja laineri. Rāmi sāka dunēt kuģa mašīnas, pavadītāju silueti pamazām izgaisa tropu nakts siltajā tumsā. Gar labās puses bortu aizslīdēja Vaikiki pludmales daudzkrāsaino lukturīšu virtenes. No jūras šo skaistumu Čārlijs redzēja pirmoreiz.
Kuģis uzņēma ātrumu, sacēlās spirgts vējš. Čārlijs nodrebinājās. Havaju salas attālinājās, un tagad viņš jutās nonācis slēgtā un naidīga pasaulē, kur būs jāuzsāk cīņa ar nezināmu un bīstamu pretinieku. Ar pretinieku, kurš līdz šim bija spējis novākt no ceļa visus, kas viņu traucēja: sākot ar nevarīgu sirmgalvi un beidzot ar Skotlendjarda inspektoru. Un nu pret slepkavu izies viņš viens…
Kāds viegli pieskārās viņa plecam. Čārlijs Čens strauji atskatījās.
— Kašimo?
— Jā, skolotāj, tas esmu es! — Praktikants, vainīgi smaidīdams, dziļi paklanījās.
— Kur tu ņēmi naudu biļetei?