— Sapratu, skolotāj, — praktikants piekrita un atstāja kajīti.
Diena solījās būt brīnišķīga. Pa atvērtajiem iluminatoriem kajītē ieplūda silta un sāļa dvesma. Pie debesīm neredzēja ne mākonīša, saulē mirdzošo okeāna klaju reizi pa reizei atdzīvinaja zibenīgai lidojošo zivju šautras. Tikko Čārlijs pabeidza skūties, pie durvīm pieklauvēja un ienāca izsūtāmais zēns ar radiogrammu: "Pacienta veselība strauji uzlabojas, visa komisariāta vārdā izsaku patiesu līdzjūtību sakarā ar Kašimo."
Čārlijs pasmaidīja un lieliskā noskaņojumā devās uz kuģa pakaļgala klaju. Neraugoties uz agro rīta stundu, viņš tur sastapa Pamelu Poteri un Marku Kenaveju. Pamelas acis izbrīnā iepletās.
— Ko es redzu — pats misters Čens! Ko tad jūs te darāt?
— To pašu, ko jūs — priecājos par skaisto rītu.
— Man nebija ne jausmas, ka arī jūs taisāties uz Sanfrancisko.
— Es pats to nenojautu līdz vakarvakaram, kad man pēkšņi vajadzēja aizstāt inspektoru Dafu.
— Aizstāt? — Meitene nodrebēja. — Vai tas nozīmē, ka viņu arī…
— Neuztraucieties, mis Potere, viņš ir tikai ievainots. — Un Čārlijs isos vārdos pastāstīja par komisariātā notikušo traģēdiju.
— Vai tiešām šim ārprātam nebūs gala? — Pamela izbijusies jautāja.
— Katram sākumam ir savas beigas, — Čens mierīgi atbildēja. — Vienīgi žēl, ka vakaram, kas tik jauki iesākās, sekoja tāds fināls.
— Es tieši nupat stāstīju Markam par jūsu māju un burvīgo ģimeni. Gribu, lai viņš kļūst zaļš no skaudības, ka nebija uzaicināts. Bostonieši vienmēr tā plātās ar savām smalkajām viesībām!
— Justos ļotr pagodināts, ja arī misters Kenavejs būtu bijis manu viesu vidū… Man gan nav izdevies pabūt Bostonā, bet tie, kas to apmeklējuši, stāsta par šo pilsētu ar sajūsmu. Negribu jūs ilgāk aizkavēt. Tā kā inspektors Dafs mani, ja tā var teikt, vakar oficiāli stādīja priekšā visai jūsu grupai, domāju, nav vērts slēpt iemeslu, kāpēc tagad esmu uz kuģa. Būtu labi visiem sapulcēties un pārspriest vakarējo notikumu.
— Visu laiku viens un tas pats. — Marks pasmīnēja.
— Mūs nepārtraukti sauc kopā, izprašņā, ļauj izklīst, nākamā viesnīcā atkal sauc kopā un tā bez gala. Tomēr ceru, ka ar jums visi tiksies labprāt — kā nekā jauna seja…
— Pateicos. — Čārlijs Čens paklanījās. — Lai gan izmeklēšanā iesaistījos pēdējā brīdī, turklāt tik neparastā veidā, varbūt der atcerēties senu ķiniešu parunu: "Bruņurupucis, kas ielien pa virtuves durvīm, pie galda nonāk pirmais."
— Kā cepetis? — Marks izteica savu pieņēmumu.
— Senas parunas jāuztver tikai filozofiskā nozīmē. — Inspektors iesmējās. — Pagaidām gan tiešā nozīmē vajadzētu iepazīties ar kuģa virtuves gardumiem. Uz redzēšanos pēc brokastīm!
"Karaļa Artura" virtuve gan ēdienu daudzuma, gan garšas ziņā Čārlijam bija pa prātam. Pamatīgi ieturējies, viņš piegāja pie doktora Lautona galdiņa.
— Labrīt, godātais doktor! Vai drīkstu cerēt, ka neesat mani aizmirsis?
Čārlija smaidam bija grūti pretoties, bet uz Lautonu tas iespaidu neatstāja.
— Jūs laikam esat no policijas?
— Tieši tā. Honolulu policijas inspektors Čens. Vai drīkstu uz mirkli piesēst?
— Lūdzu, — Lautons norūca. — Nepārmetiet man, ka neesmu stāvā sajūsmā par mūsu tikšanos. Sarunas ar policiju man ir līdz kaklam. Ja nemaldos, jūs ceļojat kopā ar inspektoru Dafu?
— Kā? Vai tad jūs nezināt, kas ar viņu vakarvakarā notika?
— Ka lai es to zinu? Man nepārtraukti jārūpējas par divpadsmit tūristiem. Par to es saijemu algu. Nekam citam man neatliek laika. Kas noticis ar jūsu paziņu? Vai arī viņu nogalināja?
— Vēl ne. — Čārlijs, nenolaizdams acu no Lautona, īsumā izstāstīja par uzbrukumu Dafam. Doktora sejā nenodrebēja ne vaibsts.
— Tad jau viņš ilgāku laiku būs piekalts gultai, — Lautons vienaldzīgi konstatēja. — Kas tagad notiks?
— Notiks tas, ka izmeklēšanu turpināšu es, — Čārlijs mierīgi noteica.
— Jūs? — Lautons izsmējīgi pārjautāja.
— Kāpēc ne?
— Patiešām, kāpēc ne… Dieva dēļ, piedodiet manu nepieklājīgo izturēšanos! Esmu galīgi sanervozējies. Par to vien sapņoju, kā ātrāk nonākt Sanfrancisko un beidzot uz visiem laikiem atvadīties no šī nolādētā tūrisma.
— Tā ir jūsu personiskā darīšana, — Čārlijs teica. — Bet slepkava, kas eeļojumā jūsu grupu aplaimojis ar savu klātbūtni, ir pavisam kas cits. Tāpēc esiet tik laipni un desmitos saaiciniet salonā savus aprūpējamos!
— Atkal?! — Doktora sašutums gāja pāri malām. — Vai tiešām tas nekad nebeigsies?
— Darīšu visu, lai tas beigtos pēc iespējas ātrāk.
— Ne jau par to es runāju! Cik reizes man vēl būs jāaicina kopā tūristi, lai viņi atbildētu uz bezjēdzīgiem jautājumiem? Līdz šim tas nav devis nekādus rezultātus un, ja jūs interesē manas domas, arī turpmāk neko nedos.
— Vai jūs jutīsieties ļoti apbēdināts, ja rezultāti tomēr būs?
— Ļoti! — Lautons pat necentās izlikties. — Tā kā esmu nolēmis izbeigt ar tūrisma biznesu, vēlos to izdarīt bez trokšņa un skandāliem! Nemaz nebēdāšos, ja jūsu bezgalīgā izmeklēšana izčākstēs bez panākumiem. Kā redzat, esmu pilnīgi atklāts.
— Es to augstu vērtēju, godājamais doktor. — Čārlijs piecēlās.
— Grupu salonā saaicināšu, bet citu palīdzību gan no manis negaidiet.
— Cerība mirst pēdējā, — inspektors Čens rāmi sacīja.
— Droši vien! — Un Lautons, nolicis pusdzerto kafijas tasi uz galda, ātrā solī atstāja restorānu.
Uz kapteiņa tiltiņa inspektoru sagaidīja daudz sirsnīgāk. Vecais jūras vilks ieinteresēti uzklausīja Čārliju.
— Varat rēķināties ar manu palīdzību, — kapteinis apsolīja. — Vienīgais, ko lūdzu — jūs nedrīkstat izmeklēšanā pieļaut kļūdas. Ja uz kuģa arestēs nevainīgu cilvēku, mūsu kompāniju sāks razāt pa tiesām un tas beigsies ar bankrotu. Diemžēl tādi gadījumi ir bijuši.