— Henrijs jus aizvedīs uz notikuma vietu, ser. Mani daudzmaz mierina vienīgi tas, ka slepkavības izmeklēšana atrodas jūsu rokās.
— Pateicos par uzticēšanos. Vai inspektors Heilijs ir jau šeit?
— Viņš ir augšā, ser. Tajā sasodītajā numurā.
— Vispirms aizvediet turp šos džentlmeņus! — Inspektors pamāja uz fotogrāfu un daktiloskopistu. — Bet es, Pīter, gribētu pārmīt kādu vārdu ar misteru Kentu. Vai viņš ir savā kabinetā?
— Šķiet, ka jā, ser. Jūs vēl atceraties, kā tur aiziet?
Viesnīcas pārvaldnieks Kents bija impozanta izskata vīrs.
Viņa sidrabota kaklasaite lieliski harmonēja ar pogcaurumā iesprausto sārto rozes pumpuru. Toties Kenta raižpilnā seja galīgi neatbilda izmeklēti smalkajam apģērbam. Līdzās pārvaldniekam pie maza galdiņa sēdēja bārdains kungs, kura izskats atgādināja augstās sfērās mītošu zinātnieku.
— Priecājos, ka izmeklēšana uzticēta tieši jums, — Kents gandrīz vārds vārdā atkārtoja portjē teikto. — Es pat necerēju uz tādu veiksmi. Notikušais ir ārkārtīgi nepatīkams, un, ja jums izdosies slepkavību atklāt bez lieka trokšņa, būšu bezgalīgi pateicīgs…
— Diemžēl nepatīkamie notikumi gandrīz vienmēr pārlieku interesē presi… Kas tad ir nogalināts? Kad viņš apmetās viesnīcā? Viens vai kopā ar vēl kādu? Kāpēc viņš ieradies Londonā? Vārdu sakot, mani interesē visi jums zināmie fakti.
— Hjū Moriss Dreiks, — Kents atbildēja. — Viesu reģistrācijas grāmatā ierakstījis, ka dzimis Detroitā. Šķiet, tā ir kāda Savienoto Valstu pilsēta. Pagājušā pirmdienā ar kuģi no Ņujorkas ieradies Sauthemptonā — tātad trešajā februārī. Kopā ar meitu, misis Poteri, viņa arī dzimusi Detroitā, un mazmeitu viņi uz Londonu atbrauca ar vilcienu. Acumirklī nevaru atcerēties mazmeitas vārdu… — Kents jautājoši palūkojās uz bārdaino kungu. — Doktor Lauton, kā sauc jauno dāmu?
— Pamela, — spēcīgā balsī noskaldīja doktors.
— Kā tad, Pamela Potere. Atļaujiet, inspektor, iepazīstināt jūs ar doktoru Lautonu. Viņš spēs pastāstīt daudz vairāk. Gan par nelaiķi, gan par pārējiem grupas dalībniekiem. Doktors ir tās vadītājs.
— Vadītājs? — Dafs izbrīnā atkārtoja.
— Tūrisma vadītājs, — Kents paskaidroja.
— Kāda tūrisma? Ak tā, saprotu. Nelaiķis ceļoja tūristu grupā, un jūs esat šīs grupas gids?
— Es nu gan sevi par gidu nesauktu. — Lautons saviebās. — Protams, reizēm man nakas pildīt arī gida pienākumus. Vai tiešām jūs nekad neesat dzirdējis par tūrisma kompāniju "Apkārt pasaulei kopā ar Lautonu"? Jau vairāk nekā piecpadsmit gadus mēs ar tūrisma biroju "Nomads" organizējam ceļojumus apkārt zemeslodei.
— Diemžēl neko neesmu dzirdējis ne par "Nomadu", ne par jūsu kompāniju. Tātad Hjū Moriss Dreiks ceļoja jūsu vadītajā grupā?
— Redzat, man jums jāpaskaidro, ka mūsu grupa atšķiras no parastajām tūristu grupām, kuras dodas pasaules apceļojumā ar vienu kuģi. Es darbojos citādi. Manis organizētā ceļojumā mēs pārsēžamies no viena satiksmes līdzekļa uz citu, un dalībnieku skaits ir neliels.
— Ko nozīmē — neliels?
— Šinī reizē tikai septiņpadsmit cilvēku. Atvainojos — bija septiņpadsmit. Tagad palikuši sešpadsmit.
Dafs pasmīnēja.
— Man arī sešpadsmit šķiet krietns daudzums. Jūs esat medicīnas doktors?
— Esmu filozofijas doktors. Man ir vairāki zinātniski grādi…
— Sakiet lūdzu — vai līdz šim grupa jums ir sagādājusi kadas raizes? Piemēram, vai tās dalībnieku starpā nav bijuši strīdi, greizsirdības scēnas, senu rēķinu kārtošana?
— Ne uz to pusi! — Lautons sašutis noliedza. — Pilnīgi izslēgts. Turklāt, ceļojot pāri okeānam, laiks bija drausmīgs un cilvēki nevarēja pat, kā nākas, iepazīties. Kad grupa pirmdien ieradās viesnīcā, tās dalībnieki būtībā bija tādi paši svešinieki kā tad, kad Ņujorkā kāpa uz kuģa. Šeit mums gan bijušas dažādas ekskursijas, bet ar to vēl nepietiek, lai tuvāk iepazītos.
Varēja manīt, ka doktors aizvien vairāk nervozē.
— Mana situācija nav apskaužama, inspektora kungs. Ir apdraudēts viss mana mūža darbs, mana nevainojamā reputācijā, piecpadsmit gadus ilgi pūliņi! Šī liktenīgā slepkavība draud sagraut visu! Tāpēc, lūdzu, nesāciet ar koncepciju, ka vainīgais noteikti meklējams grupas dalībnieku vidū! Tas ir pilnīgi neiespējami, Dreiku nogalinājis kāds vietējais maniaks, iespējams, kāds no viesnīcas kalpotājiem…
— Lūgtu nejaukt te iekšā manus padotos, — Kents metās apturēt satraukto doktoru. — Brūma viesnīcā strādā tikai rūpīgi pārbaudīti kalpotāji ar desmitiem gadu ilgu stāžu.
— Tad tas ir bijis ieklīdenis no ārpuses, bet nekādā gadījumā manas grupas loceklis. Arī es saviem tūristiem izvirzu augstas prasības. Ar mani ceļo tikai kārtīgi ļaudis! Absolūti nevainojami cilvēki! — Lautons lūdzoši paraudzījās inspektorā. — Atvainojiet manu pārliecīgo satraukumu. Nav ne mazako šaubu par jūsu rīcības objektivitāti. Bet pamēģiniet saprast situāciju, kurā tik negaidīti esmu iepiņķēts.
— Saprotu. — Dafs piekrītoši pamāja. — Darīšu visu, lai jums palīdzētu. Tieši tāpēc man pēc iespējas ātrāk jāuzklausa visu grupas dalībnieku liecības. Viņi nekavējoties jāsapulcē kādā no viesnīcas saloniem.
— Pacentīšos to izdarīt. — Lautons piecēlās. — Daži gan vēl var atrasties rīta pastaigā. Bet ap desmitiem visi būs šeit, jo desmitos četrdesmit piecās minūtēs mums jābūt Viktorijas stacijā, lai ar vilcienu pasgētu līdz Duvrai, kur mums jāpārsēžas uz prāmja, kas šķērso Lamanšu.
— Bija jābūt Viktorijas stacijā, — uzsvēra inspektors.
— Tiešām, no tā laikam tagad nekas neiznāks. — Doktors nopūtās. — Ko lai tagad dara?
— Pašlaik nevaru dot nekādu padomu. Tad jau redzēs. Nu gan dosimies uz notikuma vietu.
Negaidīdams piekrišanu, Dafs strauji devās uz liftu. Tā apkalpotajs, izmantodams iespēju palielīties ar saviem daudzajiem mazbērniem, svinīgi uzveda viņus trešajā stāvā.