— Tikai par savas rīcības godīgumu pilnīgi pārliecināts cilvēks var komandēt tādu kuģi kā "Karalis Arturs". Arī manā darbā godīgums ir galvenais. Es saprotu jūsu raizes un būšu ļoti uzmanīgs.
— Par to es nešaubos. — Kapteinis pasmaidīja. — Desmit gados, kopš vagoju šos ūdeņas, esmu daudz par jums dzirdējis. Un vienmer tikai labu. Uztieos jums pilnīgi visā un ceru, ka kompānijas interešu pieminēšana jūs neaizvainoja. Protams, mūsu interesēs būtu, ja noziedznieks tiktu arestēts pēc nokāpšanas krastā, taču es neiebildīšu, ja jūs viņu apcietināsiet kaut vai uz mana tiltiņa!
— Par tik laipnu atļauju pateicos no visas sirdsl — Arī Čārlijs pasmaidīja. — Tik un tā taisnība uzvarēs!
— Vēlu veiksmi! — Kapteiņa rokasspiediens bija vīrišķīgi stingrs.
Pa ceļam uz pastaigu klāju Čārlijs sastapa sniegbaltā, ar zelta podziņām greznotā uniformā tērpto Kašimo. Uniforma praktikantam ļoti piestāvētu, ja vien tajā nevarētu satilpt vismaz divi tādi kā viņš. Kašimo paslīdēja garām savam skolotājam kā tukšam gaisam.
— Vai jūsu jaukā paziņa misis Lūsa vēl nav piecēlusies? — inspektors jautāja atpūtas krēslā sēdošajai Pamelai Poterei.
— Šķiet, ka vēl ne. Viņa apgalvo, ka uz kuģa miegs esot īpaši salds. Vai gribējāt ar misis Lūsu aprunāties?
— Gribēju gan. Viņa ir tik vērīga un gudra. Vai neiebildīsiet, ja pagaidām iztaujāšu jūs? Vakarvakarā es jūs abas ap deviņiem atvedu uz ostu. Vai pirms došanās uz kajīti jūs sastapāt kādu no grupas tūristiem?
— Cik atceros, gandrīz visus. Kajītē bija diezgan smacīgi, un mēs ar misis Lūsu iznācām ārā ievilkt malku svaiga gaisa. Stāvējām tuvu trapam. Pirmie uz kuģa uzkāpa Minčini, un Sedija, kā parasti, metās izrādīt man savus pirkumus. Šoreiz ieguvumu nagla bija ukulele, dāvana mīļotajam dēliņam. Nekādi nesaprotu, ko karaskolas kadets iesāks ar ukuleli? Pēc tam mums garām pagāja Marks. Viņš steidzās uz patrona kajīti. Jūs droši vien zināt, ka Marka pienākumos ietilpst ik vakaru lasīt priekšā misteram Teitam. Pēc viņa atgriezās priekā starojošais Elmers Benbovs, kuram beidzot bija izdevies attīstīt uzņemtās filmas. Šķiet, tas arī vis.s… Ak tā, Marks pēc dažām minūtēm atgriezās, jo misters Teits jutās savārdzis un atteicās no lasīšanas. Viņš pēc pusdienām pat nebija atstājis kuģi.
— Vai tiešām vairāk nevienu neredzējāt?
— Tūlīt… Jā, bija taču vēl misters Ross. Viņš atgriezās viens no pirmajiem. Man likās, ka viņš ir stipri noguris, jo Rliboja vairāk nekā parasti.
— Apmēram cik varēja būt pulkstenis?
— Varēja būt ceturksnis uz desmitiem. Misis Lūsa viņu pasauca, bet Ross pat nepaskatījās uz mūsu pusi un ātri aizkliboja tālāk. Mēs bijām pārsteigtas, jo viņš allaž ir izmeklēti pieklājīgs. Turklāt viņš neparasti skaļi klaudzināja spieķi.
— Vai tāds spieķis ir tikai misteram Rosam?
— Ko jūs, inspektor! Mēs taču tris dienas pavadījām Singapūrā! Un mfise vīrieši neizspruktu no turienes dzīvi, ja katrs nenopirktu melnkoka spieķi.
— Kā tādā gadījumā jūs varat apgalvot, ka garām pagāja tieši misters Ross?
— Viņš kliboja!
— Lai atdarinātu šo fizisko trūkumu, nav jābūt izcilam aktierim. Padomājiet labi — kādas vēl īpašas pazīmes piemīt misteram Rosam?
— Hm… — Meitene iegrima domās. — Šķiet, es arī pamazām sāku kļūt par detektīvu; visiem Singapūrā pirktajiem spieķiem ir metāla uzgaļi. Vienīgi mistera Rosa spieķim tas ir no gumijas, lai ejot nesaceltu lielu troksni.
— Bet jūs sacījāt, ka klibais cilvēks skaļi klaudzināja!
— Tie bija tādi īpaši dobji klaudzieni. Metāla uzgaļa klaudzieni būtu daudz skanīgāki un asāki. Tas bija misters Ross! Vai es neteicu, ka no manis iznāks detektīvs? Re, tur nāk dzīvs pierādījums! Labrīt, mister Ros!
— Labrīt, Pamela! Labrīt, ser! — koktirgotājs viņiem uzsmaidīja un aizkliboja tālāk. Meitene pārsteigta uzlūkoja inspektoru. Rosa spieķis, sadurdamies ar klāja virsmu, skanīgi klaudzēja.
— Nu gan es vairs neko nesaprotu, — Pamela samulsusi teica.
— Tur nav ko nesaprast. Katrs var redzēt, ka mistera Rosa spieķa uzgalis ir no metāla.
— Bet kur tādā gadījumā palicis spieķis ar gumijas uzgali?
— Ta tik tiešām ir mīkla. Bet varat neuztraukties: man jau no bērna kājas nav bijusi tīkamāka nodarbošanās par visgrūtāko mīklu atminēšanu.
15
VIESNĪCAS GREAT EASTERN UZLĪME
Dažas minfites pirms desmitiem inspektoru Čenu sameklēja Lautons.
— Mani tūristi ir sapulcējušies smēķētāju salonā, — viņš īgni paziņoja. — Šobrīd tur citu apmeklētāju nav. Ceru, ka neizvēdināmais cigarešu dūmu smārds neļaus pārrunām izplūst garumā. Varat nešaubīties, ka noturēt viņus ilgstoši vienuviet nav viegls uzdevums.
Čārlijs Hn Pamela sekoja Lautonam.
— Vai salonā patiešām sanākuši visi jūsējie? — inspektors pa ceļam iejautājās.
— Visi, izņemot misis Lūsu. Uz kuģa vinia parasti brokastlaikā vēl guļ. Bet, ja tas tik nepieciešams, varu viņu pamodināt…
— Nekādā gadījumā! Es tāpat zinu, kur viņa bija vakarvakarā — misis Lūsa viesojās manā ģimenē.
— Jūsu ģimenē? — Lautons brīnījās.
— Labprāt savu viesu vidū būtu redzējis arī jūs, — Čārlijs laipni teica.
Salonā gaiss tik tiešām bija smacīgs. Tomēr visi sapulcētie vērās inspektorā bez jebkāda naidīguma.
— Cik patīkama atkalredzēšanās tik jaukā rītā, — CārTijs uzrunāja turistus. — Taisnību sakot, necerēju, ka mēs vēl kādreiz satiksimies. Ari jums tas droši vien nenāca prātā. Es nudien negribēju jums uzbāzties! Manā vietā vajadzēja būt inspektoram Dafam, bet diemžēl vakarvakarā viņu mēģināja nogalināt. Par laimi, lode nebija nāvējoša, un iespējams, ka inspektors vēl paspēs pabeigt izmeklēšanu. Pagaidām viņu aizstāšu es, lai gan mana pieredze un spējas ir daudz niecīgākas. Vispirms man nepieciešama sīka informācija par to, ko ikviens no jums darīja vakarvakarā no astoņiem līdz kuģa atiešanai. Esmu spiests atgādināt, ka jebkuram mēģinājumam slēpt patiesibu var būt ļoti nepatīkamas sekas. Mēs Honolulu visai nopietni izturamies pret tiem, kas uzbrūk policijas virsniekiem. Un it īpaši mums nepatīk, ja atentāts tiek izdarīts pret virsnieku, kas turklāt ir citas valsts pilsonis.