— Nesaprotu, kāds sakars ar Honolulu policiju ir mums,— Teits ironiski interesējās. — Jums nav tiesību pratināt Savienoto Valstu pilsoņus bez konsula klātbūtnes.
— Starptautiski Havaju salas tik tiešām nav pakļautas amerikāņu jurisdikcijai, — inspektors Čens piekrita. — Taču, ja kuģis atrodas atklātā jūrā, starptautiskā prakse nešaubīgi atzīst kapteiņa pilnvaras jebkuru tiesisku konfliktu izskatīšana. Tā kā manu rīcību pilnībā atbalsta "Karaļa Artura" kapteinis, es uz viņu paļaujos kā uz klinti. Noziedznieka atmaskošanā mēs abi vēlētos paļauties uz katru no jums. Protams, ja jūsu vidū nav kāds, kas gribētu noziedznieku atbalstīt…
— Pagaidiet, pagaidiet! — Teits dusmās piesārta. — Es neko tādu neesmu teicis. Man nav nekā slēpjama. Gribēju tikai atgādināt, ka pastāv daži procesuāli noteikumi, kuri…
— Kuri, kā mēs, ser, abi lieliski zinām, daudz biežāk palīdz likuma pārkāpējiem nekā godīgiem cilvēkiem, — advokāta iesākto teikumu pabeidza Čens. Teits gan gribēja vēl ko piebilst, bet apdomājās un atmeta ar roku.
— Varbūt tomēr neaizmirsīsim, kāpēc esam te sapulcējušies, — inspektors turpināja. — Uzskatīsim, ka galvenais ir noskaidrot patiesību, un atstāsim malā procedūras smalkumus. Doktor Lauton, aiz cieņas pret jums kā grupas vadītāju atļaujiet sākt ar jums. Kur jūs bijāt un ko darījāt divas stundas pirms kuģa atiešanas?
— No astoņiem līdz deviņiem uzturējos ceļojumu biroja "Nomads" vietējā nodaļā. Viņi ir seni mūsu darījumu partneri. Nokārtoju dažus rēķinus un pēc tam uz viņu rakstāmmašīnas pārklabinaju vairākus dokumentus.
— Nav šaubu, ka par tur pavadīto laiku jums ir vairāki liecinieki?
— Neviena paša! Direktors ātri visu parakstīja un steidzās prom, lai paspētu mājās pirms negaisa sākšanās. Viņš pameta mani vienu pie rakstāmmašīnas. Aizejot man tikai vajadzēja aizcirst durvis, tām ir automātiska slēdzene. Uz kuģa atgriezos ap pusdesmitiem.
— Ja nemaldos, "Nomads" atrodas Fortstrītā, pāris soļu no komisariāta.
— Tiešām Fortstrītā. Par jūsu komisariātu man nav ne jausmas.
— Jums jau arī tur nebija nekas meklējams. Vai tad, kad aiz Fortstrītas stūra gājāt garām alejai, jūs nepamanījāt kādu no saviem tūristiem?
— Arī par aleju neko nezin*. Un līdz pašai ostai nesastapu nevienu tūristu. Iesaku jums savu noziedznieku meklēt citā sabiedrībā. Laika palicis maz.
— Maz? — Čārlijs bija pārsteigts. — Man laika pietiek, veselas sešas dienas. Godātais advokāta kungs, vai jūs joprojām prasāt ievērot procedūru? Ja ne, tad es gribētu jums uzdot to pašu jautājumu.
— Es jau sacīju, ka man nav ko slēpt. Ap astoņiem salonā sākām bridža partiju. Misis Spaisere, misters Vivians, misters Kenavejs un es. Šinī ceļojumā tā ir mūsu pastāvīgā komanda.
— Tiešam, ceļojumi satuvina cilvēkus, — Čārlijs piezīmēja. — Jūs spēlējāt līdz kuģa atiešanai?
— Ne. Ap pusdeviņiem ne no šā, ne no tā misters Vivians pārtrauca spēli.
— Kāpēc "ne no šā, ne no tā"? — Vivians sašutis iejaucās. — Es jau simtiem reižu esmu atkārtojis, ka bridžā jāievēro spēles noteikumi, citādi…
— Ko neteiksi — simtiem! — Misis Spaiseres balsī bija inde. — Kāpēc ne tūkstošiem reižu, ko? Es gan tūkstošiem reižu esmu uzsvērusi, ka netaisos jums piespēlēt tikai tāpēc, ka…
— Atvainojiet, lūdzu, — inspektors apturēja saniknoto dāmu. — Neiedziļināsimies tehniskos smalkumos un pieņemsim zināšanai faktu, ka partija tika pārtraukta astoņos trīsdesmit.
— Tā bija, — Teits apliecināja. — Pēc tam mēs ar misteru Kenaveju izgājām uz klāja. Lietus gāza kā no spaiņiem. Marks ieteica uzvilkt lietusmēteļus un doties nelielā atvadu pastaigā pa krastmalu. Es atteicos, un pēc minūtēm desmit viņš viens nokāpa krastā.
— Jūs palikāt uz kuģa?
— Nē. Pēc mistera Kenaveja aiziešanas atcerējos, ka Kingstritas kioska no rīta pamanīju diezgan svaigu New York Sutidaij Times numuru. Tā kā no februāra nebiju turējis rokās amerikāņu avīzi, sagribējās to uz nakti palasīt. Negaiss mazliet pierimas, uzvilku lietusmēteli, paņēmu spieķi…
— Melnkoka spieķi?
— Cita man nav. Apmēram deviņos desmit nokāpu krastā, aizgāju līdz Kingstrītai, nopirku avīzi un vēl pēc desmit minūtēm atgriezos atpakaļ.
— Cik pašlaik rāda jūsu pulkstenis? — Čārlijs nevainīgi iejautājās.
Advokāts iebāza labo roku vestes kabatā un tūdaļ izvilka ārā. Mazliet samulsis viņš atbīdīja kreisās rokas piedurkni un paskatījas rokaspulkstenī.
— Divdesmit piecas minūtes pāri desmitiem.
— Pareizi. Mans pulkstenis rāda tieši tikpat, un es nekad nekļūdos.
— Nekad? — Teits samiedza acis.
— Tādās lietās nekad. Jums ceļā nācās vairākkārt pārbīdīt pulksteņa rādītājus, tāpēc vēlējos pārliecināties, vai pašlaik tas iet pareizi… Mister Vivian, ko jūs darījāt pēc pārtrauktās bridža partijas?
— Es arī devos krastā. Vēlējos mazliet atvēsināties.
— Un, zināms, arī uzvilkāt lietusmēteli un paņēmāt spieķi?
— Kāds tur brīnums! Tādā laikā cilvēki parasti uzvelk lietusmēteļus, un pēc Singapūras mēs visi švītīgi vicinām spieķus. Kādu brīdi pastaigajos un atgriezos uz kuģa neilgi pirms tā atiešanas.
— Misis Spaisere?
— Es pēc pārtrauktās spēles biju tā sanervozējusies, ka tūdaļ gāju gulēt. Bridžs jāspēlē tikai ar džentlmeņiem!